«Providus»: Divu gadu mācības bēgļu uzņemšanā: pilnveidot vai izmest?

2017.gada rudenī aprit divi gadi kopš Latvijas iesaistīšanās Eiropas Savienības (ES) pārvietošanas programmā, apņemoties no Itālijas, Grieķijas un Turcijas uzņemt 531 patvēruma meklētāju. To izdevies izpildīt 70% apmērā, taču vienlaikus nav noslēpums, ka liela daļa statusu saņēmušo personu ir devusies tālāk – uz Vāciju vai Zviedriju.

Līdz dalībai ES pārvietošanas programmā Latvijā nebija patvēruma politikas. Ik gadu saņēmām nelielu patvēruma pieprasījumu skaitu un starptautisko aizsardzību piešķīrām vien ap 20 līdz 30 personām gadā. Gaidāmās būtiskās pārmaiņas līdz ar dalību pārvietošanās programmā prasīja atbilstošu sagatavošanos, tādēļ 2015.gada decembrī Ministru kabinets pieņēma “Rīcības plānu personu, kurām nepieciešama starptautiskā aizsardzība, pārvietošanai un uzņemšanai Latvijā”. Izstrādātais rīcības plāns patvēruma meklētāju uzņemšanai un integrācijai starptautiski tika novērtēts kā labā prakse, jo tas nosaka skaidrus uzdevumus patvēruma politikas ieviešanā iesaistītajām iestādēm, paredz jaunu nepieciešamo pakalpojumu ieviešanu un atbilstošu finansējumu.

Taču tas, ka bēgļi un personas ar alternatīvās aizsardzības statusu arvien izvēlas Latviju pēc statusa saņemšanas pamest, liecina par plāna ieviešanas nepilnībām.

Drīzumā valdība plāno izskatīt Iekšlietu ministrijas izstrādāto informatīvo ziņojumu par rīcības plāna ieviešanas progresu, kurā gan izvērtēta uzdevumu izpilde, gan identificētas problēmas, taču nav piedāvāti risinājumi – tos uzdots rast pusgada laikā. Tā kā nav piedāvātas darbības problēmu risināšanai, tām nav arī paredzēts finansējums. Proti, plānojot turpmāko patvēruma sistēmas darbību, ir saglabāta līdzšinējā aktivitāšu un koordinācijas struktūra.

Vēlamies izcelt to, ko 2015.gada rīcības plānu ir vērts turpināt ieviest un attīstīt, kā arī vienlaikus norādīt uz trūkumiem un to iespējamiem risinājumiem, kuriem būs nepieciešams arī atbilstošs finansējums.

Ko turpināt un pilnveidot?

Sociālā darbinieka un sociālā mentora pakalpojums

Jau izstrādājot rīcības plānu, tūlītējs un individuāls atbalsts jauniebraucējiem tika identificēts kā viens no centrāliem rīkiem iekļaušanās veicināšanai. Sabiedrības integrācijas fonda projektā “Dažādības veicināšana” šo pakalpojumu ir sniegušas divas nevalstiskās organizācijas – Latvijas Sarkanais Krusts un biedrība “Patvērums „Drošā māja””.

Uzsvars līdz šim likts uz praktisku palīdzību ikdienas situācijās – atbalsts bankas konta atvēršanai, dzīvesvietas atrašanai, ārsta vizīšu organizēšanai vai reģistrācijai Nodarbinātības valsts aģentūrā.

Individuāls, mērķēts atbalsts ir nepieciešams un saskaņā ar rīcības plānu tiks turpināts līdz 2022.gada sākumam. Taču vienlaikus šim pakalpojumam ir vairāki ierobežojumi - pirmkārt, atbalstu var saņemt vien 12 mēnešus pēc statusa iegūšanas, bet nereti atbalsts nepieciešams ilgāk; otrkārt, atbalsta sniegšanu ierobežo resursu trūkums, piemēram, ja starptautiskās aizsardzības saņēmējs nevar atļauties iegādāties sabiedriskā transporta biļeti nokļūšanai līdz pakalpojuma saņemšanai.

Nepieciešams nodrošināt pakalpojuma pieejamību ilgākā termiņā, piemēram, izstrādājot individuālus integrācijas plānus pirmajam gadam intensīvā režīmā un turpmākajiem – pēc nepieciešamības, balstoties uz katru atsevišķo gadījumu.

Tas novērstu gadījumus, kad personām ar īpašām uzņemšanas vajadzībām (skatīt zemāk) pārtrūkst atbalsts laika ierobežojuma dēļ vai arī, kad personas vajadzības pēc atgriešanās no, piemēram, Vācijas, paliek pašvaldību sociālo dienestu pārziņā, kuriem nereti nav pieredzes darbā ar bēgļiem.

Atbalsts, iekļaujoties darba tirgū

Nodarbinātības valsts aģentūra veic vienu no būtiskākajiem posmiem sociālekonomiskā iekļaušanā - veicina bēgļu un personu ar alternatīvo statusu iekļaušanos darba tirgū, nodrošinot latviešu valodas mācības, piedāvājot kvalifikācijas paaugstināšanas kursus un sazinoties ar potenciālajiem darba devējiem. Ir ļoti svarīgi, ka personas ar bēgļa vai alternatīvo statusu ir identificētas kā viena no aģentūras mērķa grupām, kurai nepieciešams īpašs, mērķēts atbalsts, un šāda atbalsta sniegšana ir jāturpina. Taču arī šī pakalpojuma ieviešanā ir izaicinājumi, kuriem jāpievērš uzmanība - pirmkārt, kvalifikācijas paaugstināšanas kursi pieejami tikai latviski, kas nozīmē, ka nav iespējams pilnvērtīgi sagatavot starptautiskās aizsardzības saņēmējus darbam pēc iespējas ātrāk, pirms beidzies pabalsts. Otrkārt, lai uzsāktu darbu, nereti nepieciešamas latviešu valodas zināšanas vismaz pamata līmenī.

Būtu nepieciešams noteikt pārejas periodu, kura laikā iespējams uzsākt darbu un arī valodas mācības, bet valodas prasmju sertifikāts vēl nav nepieciešams.

Protams, uzsākot darbu, jānotiek maksimāli detalizētai sarunai par darba norisi un drošību darba vietā, taču to iespējams veikt ar tulka palīdzību vai klātesot īpašam asistentam pirmajās darba nedēļās. Ir amati, kuros regulāra komunikācija latviski nav nepieciešama ikdienas gaitās. Vienlaikus, ir svarīgi uzreiz vienoties par latviešu valodas mācību uzsākšanu un noteikt termiņu, kad tiks izvērtēts valodas zināšanu līmenis. Valodas mācības var notikt arī reizē ar profesionālās kvalifikācijas papildināšanu pie darba devēja, kas veicinātu profesionālās terminoloģijas apguvi.

Nosakot pārejas posmu valodas apguvei un ļaujot uzsākt darbu ātrāk, samazinās bēgļu atkarība no sociālās palīdzības sistēmas un viņi ātrāk kļūst pastāvīgi jaunajā sabiedrībā.

Bērnudārzs “Muceniekos”

Patvēruma meklētāju centrā “Mucenieki” 2017.gada sākumā sadarbībā ar Zaķumuižas pamatskolu ir atvērts bērnudārzs, kas nodrošina pirmsskolas izglītību un latviešu valodas apguvi patvēruma meklētāju bērniem, tādējādi atvieglojot arī viņu vecāku līdzdalību latviešu valodas kursos, jo viņu bērni kursu laikā ir pieskatīti. Ir svarīgi, ka pirmsskolas vecuma bērniem, kuri nupat pieredzējuši satraukumu un pārdzīvojumu pilnu ceļu līdz drošībai, netiek radīts papildus satricinājums ikdienā, jo izglītība pieejama turpat viņu dzīvesvietā.

Diemžēl bērnudārza uzturēšanai paredzētais projekta finansējums beigsies 2017.gada beigās.

Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas deputāti ir norādījuši, ka meklēs risinājumus, kā bērnudārzu saglabāt, taču līdz šim tas nav noticis. 18.oktobrī notikušajā komisijas sēdē galvenokārt apspriests ilgtermiņa risinājums – jaunas bērnudārza ēkas būvēšana un bērnudārza pakalpojuma pieejamība gan patvēruma meklētājiem, gan Mucenieku vietējiem iedzīvotājiem. Taču tas nerisina pašreizējo situāciju, kad centrā dzīvojošajiem bērniem bērnudārzs nebūs pieejams jau tuvākajā laikā. Protams, plānošanu apgrūtina tas, ka nav iespējams prognozēt, cik bērnu kurā laikā centrā atradīsies, taču ir svarīgi turpināt attīstīt veiksmīgi darbojošos bērnudārzu.

Ko nepieciešams ieviest un kā?

Īpašu uzņemšanas vajadzību apzināšana pēc iespējas agrāk

Patvēruma meklētājiem ierodoties valstī, tiek uzsākta patvēruma procedūra, kas nozīmē dažas intervijas un dokumentu apkopošanu, lai noskaidrotu, vai personai patiesi pienākas starptautiskā aizsardzība. Taču papildus sarunām par personas motivāciju atstāt savu izcelsmes valsti, patvēruma procedūra ietver arī pirmos soļus personas integrācijas veicināšanai. Aptaujājot personu specifiskās uzņemšanas vajadzības, piemēram, veselības stāvokli vai piedzīvotās fiziskās vai psiholoģiskās traumas, jau savlaicīgi tiek identificētas jomas, kur var būt nepieciešams īpašs atbalsts turpmākajā integrācijas procesā. Eiropas Patvēruma atbalsta birojs ir izstrādājis īpašu rīku, kas pieejams arī latviski un ko var izmantot īpašu uzņemšanas vajadzību identifikācijā, taču, neskatoties uz starptautisko organizāciju rekomendācijām, tas reti tiek pielietots patvēruma procesā Latvijā.

Tas rada situāciju, kad speciālisti dažādās iestādēs zina par dažādām personas vajadzībām, un, nekoordinējot šo informāciju, tiek pazemināta sniegtā atbalsta kvalitāte. Tas nerada maksimāli labvēlīgus apstākļus patvēruma pieprasījuma izskatīšanas laikā, piemēram, interviju procesā nenodrošinot psihologa piesaisti, un kavē bēgļa visaptverošas sociālās iekļaušanās norisi.

Gadījumos, kad vispirms jāatrisina veselības problēmas, nav pareizi uzstāt uz darba uzsākšanu. Eiropas Patvēruma atbalsta biroja rīks atvieglo komunikāciju starp iesaistītajām institūcijām, sistematizējot informāciju par katru patvēruma meklētāju.

Piekļuve mājoklim

Esošais 139 eiro pabalsts neļauj patvēruma meklētājiem pēc statusa saņemšanas atrast dzīvesvietu, un bez papildus atbalsta mājoklim iespējas uzsākt dzīvi Latvijā ir ļoti ierobežotas - grūti koncentrēties uz latviešu valodas mācībām, atrast darbavietu, nodrošināt ģimenei pienācīgu iztiku vai arī mēģināt uzsākt pastāvīgu dzīvi un iekļauties Latvijas sabiedrībā. Kopš rīcības plāna izpildes uzsākšanas atbildīgās ministrijas nav spējušas atrast veidu, kā aizsardzības saņēmējiem nodrošināt atbalstu mājokļa atrašanai. Sākotnējās Ekonomikas ministrijas idejas - veidot aizdevumu programmas vai speciālu lēto mājokļu datubāzi - nebija praktiskas, un lēmums par sniegtā atbalsta palielināšanu pirmajā mēnesī, pārnesot to no pabalsta pēdējā mēneša, tika pieņemts tikai šī gada jūlijā.

Kopš 2017.gada septembra Sabiedrības integrācijas fonds apmaksā visus divu bēgļu ģimeņu mājokļu izdevumus 6 mēnešus jaunuzsāktā pilotprojektā ar mērķi izpētīt šāda atbalsta lietderīgumu. Lai gan projekta uzsākšana norāda uz to, ka ir apzināta problēmas nopietnība, projekta ilgums un tvērums ir neliels, un šī projekta rezultāti sagaidāmi tikai 2018.gada sākumā.

Šeit jāmin, ka, nesagaidot pilotprojekta rezultātus, plānotais finansējums sociālekonomiskās iekļaušanās veicināšanai turpmākajos trīs gados neparedz mērķētu atbalstu mājokļa īres izmaksu segšanai. Jāatgādina, ka uz Latviju tuvākajā laikā plānots pārvietot vēl ap 150 patvēruma meklētājus.

Mājokļa atbalsts būtu nepieciešams vismaz pirmos 12 mēnešus, ļaujot koncentrēties uz valodas apguvi un kvalifikācijas paaugstināšanu, tā palīdzot ģimenēm uzsākt pastāvīgu dzīvi Latvijā.

Taču bez rūpīgas finansējuma plānošanas varam nonākt līdzīgā situācijā kā šobrīd, kad pašvaldības nelabprāt izmanto iespēju iegūt kompensāciju par mājokļa nodrošināšanu no Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas, savukārt valsts līmenī koordinētā pilotprojekta ieviešana aizkavējās finansējuma piešķiršanas procesa lēnīguma dēļ.

Piekļuve valsts sociālajam atbalstam visiem starptautiskās aizsardzības saņēmējiem vienlīdzīgi

Kļūstot par starptautiskās aizsardzības saņēmējiem Latvijā, patvēruma meklētājiem tiek piešķirts vai nu bēgļa vai alternatīvais statuss. Par bēgļiem atzīst cilvēkus, kuriem dzimtenē draud pret tiem personīgi vērsti draudi (piemēram, politisko uzskatu vai rases dēļ), savukārt alternatīvo statusu piešķir cilvēkiem, kuri savu valsti pametuši galvenokārt bruņota konflikta dēļ. Tomēr abos gadījumos sekas uz cilvēku dzīvēm ir vienādas - jāmēģina sākt dzīvi jaunā, svešā valstī. Taču Latvijas gadījumā tas nozīmē arī nevienlīdzīgas starta pozīcijas.

Latvijā lielākā daļa patvēruma meklētāju (kopš 2012.gada - 70%) saņem alternatīvo statusu, kam likumā paredzētais atbalsts ir ievērojami zemāks. Sākt patstāvīgu dzīvi, justies piederīgām Latvijā, kā arī koncentrēties uz latviešu valodas mācībām un darba meklējumiem ir daudz grūtāk, jo katru gadu saņemtais alternatīvās aizsardzības statuss jāatjauno. Tāpat lūgt valstij palīdzēt apvienoties ar savu ģimeni iespējams tikai pēc diviem gadiem pēc statusa saņemšanas, un pretendēt uz Latvijas pilsonību  vien pēc desmit gadiem (ar bēgļa statusu - pēc pieciem). Arī sociālie pabalsti pieejami tikai minimālie, un papildu atbalsts, piemēram, jaunajām māmiņām vai vecākiem ar vairākiem bērniem netiek nodrošināts.

Lietuvas valdība šādu atšķirību iespējamo ietekmi uz integrāciju apzinājusi jau vairākus gadus. Tāpēc, sākot no 2017.gada oktobra, atšķirības atbalstā personām ar dažādiem statusiem no Lietuvas normatīvajiem aktiem ir izņemtas.

Arī Latvijas likumdevējiem būtu nepieciešams šīs atšķirības novērst un nodrošināt, ka patvēruma meklētāju iespējas un vēlmi iekļauties sabiedrībā neietekmē saņemtais starptautiskās aizsardzības statuss.

Ko tālāk?

Nenoliedzami, rīcības plāna izstrāde un ieviešana ir palīdzējusi izveidot patvēruma sistēmu Latvijā, un tās ietvaros ir uzsāktas un īstenotas vairākas lietderīgas iniciatīvas un pakalpojumi. Taču skaidrs ir arī tas, ka Latvijas patvēruma sistēma ir tikai tās starta fāzē un ka tai ir nepieciešami uzlabojumi un papildinājumi.

Uz to norāda ne tikai tas, ka bēgļi pēc statusa saņemšanas dodas prom, bet arī tas, ka arvien biežāk, skaidrojot kāda pakalpojuma ieviešanas ierobežojumus, tiek vainotas nepilnības sistēmā.

Lai gan informatīvajā ziņojumā par rīcības plāna izpildi ir identificēti vairāki sistēmiski problēmjautājumi, nav norādīti iespējamie risinājumi un līdz ar to arī nepieciešamais finansējums.

Tas liecina par īstermiņa un ad hoc pieeju patvēruma politikai valstī. Vai ar to gribam pateikt, ka solidaritātes vārdā uzņemsim tik patvēruma meklētājus, cik esam apņēmušies, bet pēc tam, neskatoties uz to, ka arī patvaļīgi robežu šķērsojušo personu skaits pēdējo pāris gadu laikā ir pieaudzis, šim vairs negatavosimies? Un, ja jau bēgļi pēc statusa saņemšanas tāpat dodas prom, neplānosim papildu atbalstu starptautiskās aizsardzības saņēmēju integrācijai Latvijas sabiedrībā? Lai gan esam identificējuši, ka mājokļa un nodarbinātības jautājumi ir ļoti problemātiski, to risinājumam finansējumu neparedzēsim?  Vai esam gatavi uzņemt kara bēgļus, viņiem piešķirot vien alternatīvo statusu un līdz ar to ierobežojot viņiem pieejamo valsts atbalstu, lai gan viņi ir tie, kas patiešām pelnījuši mūsu palīdzību?

Esam nonākuši situācijā, kad otrreizējā pārvietošanās jeb tas, ka personas pēc statusa saņemšanas dodas uz citām ES dalībvalstīm, norāda nevis uz nepilnībām mūsu sniegtajā atbalstā un aicina to pilnveidot, bet gan kalpo par ieganstu neko nemainīt.

Šķiet, esam gatavi atteikties no līdz šim paveiktā, no ieguldītā darba un resursiem, kā arī iegūtās pieredzes, nevis strādāt, lai nepieciešamības gadījumā Latvijas patvēruma sistēma būtu izturīga un gatava reaģēt uz jauniem izaicinājumiem. Taču tieši tas ir nepieciešams mums pašiem -  droša, pārliecināta Latvijas valsts un sabiedrība, kas ir gatava piedāvāt izaugsmes iespējas sev un citiem.

1 komentārs
Jānis Lietavietis
Ir bezjēdzīgi veidot patvēruma sistēmu, ja mūsu pašu cilvēki bēg prom uz citām valstīm. Ja te mēs paši knapi velkam dzīvību, vai reizēm netiekam ar to galā un jāaizbrauc, kā gan, lai šeit iedzīvojas kādi bēgļi, kam te nekā nav? Protams, var palielināt pabalstus, bet lai cik lieli tie nebūtu, kolīdz tos beigs maksāt, viņi tāpat nonāks šaurajā bezizejā un droši vien aizbrauks. Vispirms ir jāstrādā pie tā, lai mūsu pašu cilvēkiem nav jābēg prom un tikai tad ir jēga rēķināt cik ilgi jāmaksā pabalsti, lai kāds cits te iedzīvotos, pagaidām pabalsti būtu jāmaksā visu dzīvi, neatkarīgi no tā vai darbu atrod un to diez vai varētu nosaukt par kādu integrāciju.
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Populārākie
Interesanti