Pāvels Širovs: Mēs visi tagad esam Parīzē

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 8 gadiem.

Tā ir sagadījies, ka es nekad neesmu bijis Parīzē. Ne reizi vien esmu pārsēdies tās Šarla de Golla vārdā nosauktajā lidostā, dodoties aiz okeāna un atpakaļ, taču līdz Eifeļa tornim tā arī neesmu ticis. 

Un tomēr varu iedomāties, kā tur ir tagad – kaut vai tāpēc, ka lieliski atceros teroraktus Londonā 2005.gada vasarā. Bet Dubrovkas ielu Maskavā, kurā atrodas teātris, kuru 2002.gada oktobrī ieņēma teroristi, ir vēl jo grūtāk aizmirst. Tāpēc pavisam neizbrīnīja ziedi pie Francijas vēstniecības un avatari ar Francijas karogu sociālajos tīklos.  

Tomēr neizbrīnīja arī kas cits, mazāk patīkams – slikti slēpts, bet dažkārt pavisam neslēpts ļauns prieks: „Mēs taču jūs brīdinājām”. Tas viss bija gaidāms, īpaši no Krievijas politiķu un pašmāju politologu puses.

Lidmašīnas katastrofa Sīnāja pussalā, kas tomēr notikusi, kā tagad saprotams, terorakta rezultātā, ir padarījusi par realitāti viņu ļaunākos murgus. Izrādījās, ka Krievija attiecībā pret Austrumiem arī ir Rietumi.

Diemžēl bija paredzama arī pie varas esošo reakcija citās valstīs. Fonā ieilgušajai diskusijai par bēgļiem, kuru, starp citu, izraisīja nepavisam ne drošības apsvērumi, bet tīri merkantili, finanšu iemesli, ir skaidrs, kāpēc Polijas varas iestādes atsakās no saistībām migrantu uzņemšanā, kurām tās jau ir piekritušas. Tikpat saprotami ir Latvijas prezidenta aicinājumi pastiprināt Eiropas Savienības robežu apsardzi. Daži taču ir gājuši daudz tālāk. Piemēram, Čehijas vicepremjers ir ierosinājis šīs robežas vispār slēgt. Un arī Eiropas Savienības iekšienē ir pavīdējusi reāla perspektīva, ka uz autoceļiem tiks izvietoti kontrolpunkti un vilcieniem piespiedu kārtā būs jāstāv pierobežas stacijās.

Protams, daudzus ir ietekmējis tas, ka vienam no teroristiem, kurš, pēc Grieķijas varas iestāžu sniegtajām ziņām, ir ieradies šajā valstī, uzdodoties par bēgli, un tikai pēc tam pārcēlies uz Franciju, bijusi Sīrijas pase. Taču citam teroristam – Mustafam Ismailam Umaram – pēc laikraksta „Le Figaro” sniegtās informācijas, kabatā bija ne Sīrijas un ne Ēģiptes, bet visīstākā Francijas pase. Vēl vairāk, Umars Francijā ir gan dzimis, gan arī runāja franču valodā kā savā dzimtajā. Jo tā bija viņa dzimtā valoda.

Pilsonībai ne šajā gadījumā, ne vairākumā citu gadījumu nav nozīmes. No diviem brāļiem Carnajeviem, kuri sarīkoja masu slepkavību Bostonas maratona laikā, viens bija ASV pilsonis, bet otram bija uzturēšanās atļauja šajā valstī. Pirms izgatavot bumbas un doties uz maratonu, abi dzīvoja parastu dzīvi, nekādi neizceļoties starp citiem imigrantiem, kuri ir naturalizējušies vai gatavojas naturalizēties. Tiesa, ar likumu viņi nebija labās attiecībās, tāpēc vecākais brālis uz pilsonību diez vai varēja cerēt, lai gan lūgumu to piešķirt viņš bija iesniedzis kā pienākas. Taču arī tas vēl neko nenozīmē. Nebūt ne visi, kas ir atļāvušies pacelt roku pret savu sievu, pēc tam kļūst par teroristiem.

Muhamedam Atam, vienam no 2001.gada 11.septembra teroraktu dalībniekiem, arī nebija vajadzīga nekāda bēgļu uzņemšanas programma, lai iekļūtu ASV. Atbrauca kā visi – ar vīzu, kas bija izsniegta pilnīgi likumīgi. Zakariass Musavi, kurš ir no tās pašas kompānijas, tika aizturēts neilgi pirms 11.septembra par imigrācijas likumu pārkāpšanu un tādēļ nevarēja atrasties vajadzīgajā laikā vajadzīgajā vietā, bija, līdzīgi kā Mustafa Umars, dzimis Francijas pilsonis. Taču varētu būt piedzimis arī Marokā, no kurienes ieradās arī viņa vecāki, un ar Marokas pasi doties uz Minesotas štata lidotāju skolu. Jautājums nav par pasi.

Protams, prezidenti, premjeri un vicepremjeri runā to, ko no viņiem grib dzirdēt. Īpaši tie, kuriem nav bijis slinkums uz vatmaņpapīra uzrakstīt „Vai to mēs gribam?” un ar šo lapu doties pie Francijas vēstniecības, lai gan ir acīmredzams, ka nav izvēlēts īstais laiks un vieta. Galu galā, ne katrs pat ienaidniekam novēlēs atrasties 13.novembra vakarā Parīzes koncertzālē „Bataclan”. Vai tas kādam patīk vai ne, ierastā pasaule ir stipri mainījusies. Vai arī mūsu priekšstati par šo pasauli ir izrādījušies nepamatoti pozitīvi.

Tātad šajā pasaulē, kas mainījusies diemžēl ne uz labo pusi, tagad būs jādzīvo. Un tātad būs arī jāmācās atšķirt tos, kas glābj savus bērnus no kara šausmām, no tiem, kas ir nolēmuši iedzīvoties, izmantojot žēlsirdību, un vēl jo vairāk no tiem, kuri brauc nogalināt.

Tas nav vienkārši. Daudz sarežģītāk nekā vienkārši slēgt robežas, lai gan arī kontrolpunkti neizmaksās lēti. Taču prakse rāda, ka vienkārši risinājumi ne vienmēr ir visefektīvākie.  

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti