Teds Nolans darbu pie Latvijas izlases stūres uzsāka 2011.gada augustā, kad kļuva par vien otro aizokeāna speciālistu aiz pirmskara trenera Lerija Mārša, kurš vadījis mūsu nacionālo izlasi. Tas bija laiks, kad savu ilggadējo darbu pie Latvijas valstsvienības stūres bija noslēdzis Oļegs Znaroks pārī ar Hariju Vītoliņu, bet ģenerālmenedžera posteni "laipni palūgts" atstāt Sandis Ozoliņš. Indiānis Nolans bija Latvijas Hokeja federācijas (LHF) prezidenta Kirova Lipmana atradums Amerikā, kad jau likās - Kirovam pašam būs jāvada izlase. Gluži tāpat kā kādā no divtūkstošo gadu sākuma hokeja pavasariem līdzjutēji runāja, ka vārtos čempionātā būs jāstājas pašam Lipmanam. Taču Kira, kā viņu dēvē gan žurnālisti, gan funkcionāri, hokejisti un arī viņa kolēģi, vienmēr pratis kaut kā izlīferēt, runājot Arta Ābola terminoloģijā. Tā arī šoreiz - pēc ilggadēju Eiropas stila treneru vadības izlasi savās rokās pārņēma vīrs, kurš primāri pieprasa cīņu ikkatrā spēles epizodē un neskatās hokejistu CV! Viņam neviens nav Mārča, Gunča, Džera vai Čičiks. Tikai baltas lapas, kurām jāparāda vēlme, cīņassspars un degsme acīs. Patiesībā, ar uzvārdu un vārdu izrunāšanu un iegaumēšanu Nolanam sava darba sākumposmā veicās visgrūtāk.
Pirmās pārbaudes spēles, pirmais pasaules čempionāts 2012. gadā, kurā izcīnīta 10.vieta (neizpildīts Kirova dotais uzdevums!) un Nolans jau lēnām sāka saprast drēbi, ar kuru jāstrādā. Man personīgi šis treneris simpatizēja un joprojām simpatizē savas konsekvences un pārliecinātās hokeja un ārpus laukuma filozofijas dēļ.
Ikkatrā intervijā Nolans atkal un atkal uzsvēra: "Man ir vienalga, ko katrs no jums sasniedzis iepriekš vai cik droša bija jūsu vieta pamatsastāvā. Manis vadītā komandā katrā treniņā, katrā spēles epizodē jāpierāda, ka vēlaties spēlēt. Cīņaasspars. Tad viss pārējais."
Ar laiku mūsu mazās hokeja druvas vagari to pieņēma un sāka spēlēt pēc aizokeāna virsaiša noteikumiem. Izcils piemērs ir Andris Džeriņš. Andris jau no paša sākuma nebija Nolana favorītu sarakstā, tādēļ viņš arī nespēlēja olimpiskajā kvalifikācijā. Taču Andris saprata lietas, kuras viņam jāmaina savā attieksmē gan uz cietzemes, gan ledus, un pēc pasaules čempionāta aizvadītajā pavasarī Nolans atzina, ka Džeriņš ir viņā ieklausījies un sācis spēlēt tā, kā treneris vēlas.
Pirms Olimpiskjām spēlēm Latvija aizvadīs divas pārbaudes spēles pret Krieviju un Austriju. Savukārt pirms šiem mačiem decembra otrajā pusē samērojām spēkus ar neolimpisko Vācijas izlasi. Tieši pēc šīm cīņām zīmīgu frāzi kādā iztervijā izteica Miķelis Rēdlihs: "Nekas jau nav jāapgūst. Galvenais treneris ir kopā ar savu komandu NHL, bet mēs jau vairākus gadus spēlējam pēc vienas un tās pašas sistēmas. Visi jau zina, ko treneris no mums vēlas."
Lūk, tieši tā! Izlase Teda Nolana vadībā ir kā pulksteņmehānisms, kur katrs zobratiņš zina savu vietu un uzdevumu. Pirmās divas maiņas taisa rezultātu, otrās divas cīnās un palīdz pirmajām divām - NHL filozofija. Tas nav pārsteigums.
Un tieši tāpēc arī Nolana nosauktie 25 spēlētāji nav pārsteigums. Tā ir trenera paredzamība, nosvērtība, pragmatisms un gudrība. Olimpiskās spēles ir četrgades svarīgākais turnīrs un tajā, tāpat kā karā, jāiet ar pārbaudītiem biedriem.
Daudziem pārsteigums bija pieredzējušā Herberta Vasiļjeva iekļaušana sastāvā. Pats Nolans to skaidro šādi:"Priecājamies, ka izdevās vienoties par viņa piekrišanu startēt olimpiskajās spēlēs. Varu droši atzīt, ka tāda kalibra spēlētāja iztrūkums būtu vērtējams negatīvi. Tāpēc izlase tikai iegūst, jo īpaši jaunie spēlētāji, kuriem Herberts varētu palīdzēt, piemēram, Girgensonam, kuram nesen apritēja 20 gadi.
Herberta Vasiļjeva atrašanās izlasē kopā ar tādiem spēlētājiem kā Lauris Dārziņš, Jānis Sprukts, Mārtiņš Karsums būs nozīmīgs pienesums. Drīzumā Herberts atsāks slidot, un tāda kalibra spēlētājam nepieciešamas pāris nedēļas, lai atgūtu formu. Tāpēc uz olimpiādes laiku visam vajadzētu būt kārtībā."
Arī tā ir gudrība un specifiskas darba metodikas tendences. Pieredzējušiem spēlētājiem nebūs divreiz jāsaka - viņi sapratīs un izdarīs uzreiz. Vakantajā un allaž galvassāpes izraisošajā centra uzbrucēja pozīcijā uz tik atbildīgu turnīru nevar ņemt jaunu "gurķi" vai trenera redzējumam neatbilstošu spēlētāju. Tas būtu pārāk liels risks. Bet Nolans ar savām kārtīm spēlēs uzmanīgi. Viņam vajag četras dāmas un tikpat kalpus, lai apsvērtu domu par zoli. Tā, protams, ironija. Vai atceraties, pēc cik "drošiem salmiņiem" Nolans aizsniedzās pirms pagājušā gada kvalifikācijas turnīra Rīgā? Sanda Ozoliņa un Aleksandra Ņiživija, kuri savas karjeras izlasē jau bija beiguši. Nolana rokraksts. Un viņš izvilka pilno lozi. Jau iepriekš minētā, ironijā ievītā iemesla dēļ.
Jā, Herberts vēl šajā sezonā nav spēlējis. Taču, ārsti atzinuši, ka to jau pavisam drīz varēs darīt. Vasiļjevs aizvadīs trīs vai četras spēles Vācijas čempionātā un pievienosies izlasei. Mēs (Latvijas izlases treneri) taču neņemam Herbertu Rīgas "Dinamo" uz atlikušo sezonu, ar domu, ka viņam tagad jāaizstāj Marsels Hosa vai Kails Vilsons un jāvelk komandas smagākā uzbrukuma nasta. Šis būs īss, pat ļoti īss turnīrs. Pie ļoti optimistiska scenārija piecas spēles. Visticamāk, ka tomēr četras. Būs labi! Herberts nepievils.
Par pārējo sastāvu.
Vārtsargi. Pirmais numurs viennozīmīgi būs Kristers Gudļevskis. Nolana pagājušā pavasara neslīpētais dimants un atradums. Augstas raudzes spēļu prakse, laba sportiskā forma. Spēlē Ziemeļamerikā, kur metieni birst kā āboli no rudenī tikko sapurinātas ābelītes. Otrais - Masaļskis. Pieredze. Un pavisam, pavisam drīz Edgars vairs nebūs vienīgais olimpiskā turnīra bezdarbnieks. Izteikts trešais numurs būs Ervīns Muštukovs, kurš vietu izlasē nopelnīja decembra spēlēs ar Vāciju. Tajās viņš parādīja gan gribēšanu, gan (kas ir identiski svarīgi) arī varēšanu.
Aizsargi. Ņemot par pamatu aizvadīto olimpisko kvalifikāciju un novembra pārbaudes spēles ar Krievijas otro izlasi, paredzu pārus Ozoliņš-Arvīds Reķis, Artūrs Kulda-Oskars Bārtulis, Krišjānis Rēdlihs-Georgijs Pujacs (Vai Kriša vietā Kristaps Sotnieks) un Sotnieks/Krišs-Ralfs Freibergs. Vairākumā Ozoliņš-Rēdlihs/Freibergs.
Uzbrucēji. Ja pagājušajā pasaules čempionātā acis priecēja trijnieks Lauris Dārziņš-Jānis Sprukts-Mārtiņš Cipulis, tad Olimpiādē Cipuļa vietā varētu būt Miķelis Rēdlihs. Otrais varētu būs Ziemeļamerikas trio ar Mārtiņu Karsumu un Kasparu Daugaviņu malās, bet Zemgus Girgensons šos abus centrā turētu kopā. Trešie: Vitālijs Pavlovs-Vasiļjevs-Cipulis un ceturtie ar Juri Štālu centrā, bet Kobu Jasu un Ronaldu Ķēniņu malās.
Šeit gan jāņem vērā, ka šādas maiņas ir abstraktas un vēlamas vien pēc manām domām. Tikpat produktīvi un labi centrā var spēlēt Ķēniņš vai Girgensons malā.
Kā būs, to redzēsim. Bet, jebkurā gadījumā, būs labi! Ja olimpiskā karoga mastu atklāšanas ceremonijā turēt tiks uzticēts Sandim Ozoliņam un viņš ar kapteiņa uzšuvi uz krūtīm aizvedīs Latvijas izlasi līdz augstākajai vietai Olimpiskajās spēlēs valstsvienības vēsturē - tas būs izcila meistara un leģendāras personības ledus benefices noslēgums! Tas tā, pafantazējot...
Pēcvārds. Varētu šķist dīvaini vai absurdi, ka provizoriskajās maiņās neatradās vieta rezultatīvākajam latvietim KHL Mikam Indrašim. Lai man piedod Miks, taču viņš ir "juvelieris" - mākslinieks un spēles veidotājs, kuram būtu jādarbojas kādā no pirmajām divām maiņām. Tur vietu viņam īsti nesaredzu. Ceturtajā maiņā? Noteikti nē. Visticamāk, ka varētu sapasēt ar Vasiļjevu un Cipuli. Tādā gadījumā ārpus četrām maiņām paliek Koba Jass un viņa vietu pie ceturtajiem ieņem Pavlovs. Arī Armands Bērziņš, kurš nomināli ir centra uzbrucējs, man šoreiz palicis malā. Lai gan Armands ik pa laiciņam pamanās gūt kādus ļoti svarīgus vārtus (kaut vai 2005.gada 13.februārī), tomēr viņam raksturīga muļķīgu noraidījumu pelnīšana, kas Olimpiādē var maksāt ļoti dārgi. Bet, tas lai paliek Tedam, Tomam un Kārlim lemšanai.
