Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Jaunajās Latvijas zinātnes prioritātēs vairāk iekļauti ar drošību saistīti jautājumi

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Militārās mācības ieviešanai skolās daudz neatbildētu jautājumu

“Čekas maisu” atvēršana – un tālāk? Komentē Māris Zanders

Māris Zanders: «Čekas maisu» atvēršana – un tālāk?

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 6 gadiem.

Vispirms – lai mēs varētu virzīties uz priekšu – pieņemam, ka tā saucamie čekas maisi un saturiski līdzīga informācija ir jāpublisko un tas arī tiks izdarīts. Labi. Tālāk mums jāmēģina atbildēt uz jautājumu – kādēļ šī publiskošana jāveic? Pieņemu, ka visbiežāk atbilde būs – lai noskaidrotu vēsturisko patiesību. Labi.

Nākamais jautājums – ko mums vēsturiskās patiesības noskaidrošana dos? Te atbildes var atšķirties, bet varu iedomāties divus variantus. Pirmais – vēsture dod nākotnei noderīgas mācības. Otrais – patiesības noskaidrošana ļaus aizvērt šo vēstures lappusi. Papildus variants otrajam – veicinās tā saukto izlīgumu sabiedrībā. Labi.

Izklausās saprātīgi, tomēr man rodas papildu jautājumi. Cik daudz mēs varam minēt piemērus, kad cilvēki mācās no vēstures? Kādā ziņā kādas vēstures tēmas "aizvēršana" ir kaut kas labs, un cik tas vispār ir iespējams? Un ko konkrēti nozīmē izlīgums sabiedrībā?

Lūgums saprast pareizi – mēs jau vienojāmies, ka informācija ir jāpublisko, līdz ar to šie uzdotie jautājumi nav, kā saka, piekasīšanās, lai kaut kā apstrīdētu publiskošanas nepieciešamību. Runa ir par to, ka tā saucamo čekas maisu tēma ir tik ilgi jau cilāta, ka maisu atvēršana ir kļuvusi par tādu kā finālu ilgai cīņai, vērtību kā tādu, bet vienlaicīgi – ja mēs neuzdosim sev jautājumus par šādu plašāku kontekstu, tad var gadīties, ka pēc maisu atvēršanas būs arī zināma neizpratne par to, ko tas vispār ir devis un ko darīt tālāk.

Tādēļ es piedāvāju tomēr mazliet pacīnīties ar it kā pašsaprotamajiem apgalvojumiem par maisu atvēršanas jēgu.

Tātad publiskošanas mērķis ir vēsturiskās patiesības noskaidrošana. Tā tiešām ir.

Tiesa, te arī jāpiebilst, ka tēmas vai laikmeta izvēle vēsturiskās patiesības noskaidrošanai parasti no sabiedrības puses ir visnotaļ subjektīva.

Pirmkārt, vairumā gadījumu mēs vēlamies noskaidrot vēsturisko patiesību par kaut ko relatīvi nesenu, kaut ko tādu, kas mūs joprojām ietekmē. Piemēram, neesmu dzirdējis dedzīgus aicinājumus noskaidrot, kā saka, reizi par visām reizēm, kā tad tur īsti bija ar "labajiem zviedru laikiem Latvijā". Pilnīgi normāla situācija – sabiedrību nevar vienlīdz interesēt patiesība par gadsimtiem garu laika nogriezni.

Otrkārt, un te gan atļaušos būt nejauks, sabiedrība vairumā gadījumu vēlas noskaidrot vēsturisko patiesību par posmu vai tēmu, kas sabiedrībai tā vai citādi ir izdevīga. Mēs taču nemaz tā nealkstam noskaidrot vēsturisko patiesību par, piemēram, latviešu līdzdalību boļševiku, to skaitā vēlāk Staļina režīma Krievijā izveidē un nostiprināšanā. Vēsturnieki ar to nodarbojas gan, bet tāda publiska pieprasījuma nav. Lai gan - baidos, ka sabiedrības priekšstati par šo tēmu ir diezgan virspusēji, un par to vēsturiskās patiesības noskaidrošana noderētu.

Līdz ar to prasīt noskaidrot vēsturisko patiesību par "čeku" ir psiholoģiski droši, jo te mums ir skaidrs, kurš ir varmāka un kurš varmācības objekts.

Tas nav pārmetums, jo ir bezjēdzīgi kritizēt kolektīvās atmiņas mehānismus. Spānijā bija un ir pieprasījums noskaidrot to vēsturisko patiesību, kas attiecas uz ģenerāļa Franko režīma represijām, bet, šķiet, salīdzinoši mazāka ir vēlme izpētīt Franko pretinieku īstenoto teroru Pilsoņu kara laikā. Es pilnīgi saprotu un atbalstu centrāleiropiešu vēlmi noskaidrot un izstāstīt pasaulei patiesību par nacistu noziegumiem viņu zemēs, bet kaut kā mazāk redzu gatavību izpētīt, ko Otrā pasaules kara izskaņā un īsi pēc tam poļi un čehi darīja ar vācu izcelsmes civiliedzīvotājiem. Pienākums nēsāt baltu apsēju un aizliegums braukt sabiedriskajā transportā Brno pilsētā ir tā maigākā šīs vēsturiskās patiesības daļa.

Nu, labi – mēs tātad gribam tikt skaidrībā par tiem, kuri gandēja Latvijā cilvēku dzīvi okupācijas gados. Pieņemsim, ka nākamgad būtiski papildināsim savas zināšanas par šo tēmu. Kā mēs šīs zināšanas lietosim tālāk?

Būtu patiešām svētīgi, ja cilvēki mācītos no vēstures. Bet tas tā īsti nav. Ir viedoklis, ka kara, masveida vardarbības radīts šoks ir skarba mācība nākamajām paaudzēm. Nu, tā varbūt ir Eiropā, bet diez vai tā ir Krievijā, Āfrikā vai Āzijā.

Īsi sakot, esmu diezgan skeptisks par cilvēku spēju mācīties no citu kļūdām, bet... Iespējams, ka "čekas" tēmas atsegšana būs mācība tādā ziņā, ka pilnā krāšņumā parādīs, cik pretīgā iekārtā esam dzīvojuši,

un attiecīgi mudinās augstāk novērtēt šodienas valsti, lai kā un cik bieži tā mums kristu uz nerviem. Ja šāds rezultāts būs, tas būs brīnišķīgi. Tas tātad būtu reāls, labs ieguvums.

Ir nācies dzirdēt, ka "maisu atvēršana" ļautu beidzot "aizvērt" šo tēmu. Kā saka, izrunājam un slēdzam. Lai gan šāds rezultāts būtu pretējs pirms dažām sekundēm minētajam, ko es ar vieglu roku nodēvēju par labu ieguvumu, lai tā būtu.

Bet, ziniet, tas nav tik vienkārši, kā liekas. Paveramies uz ASV – tur dažas tēmas, piemēram, afroamerikāņu pagātni, kas ietekmējot šodienu, neizdodas un neizdodas "izrunāt un beigt". Man ir nelāgas aizdomas, ka ir diezgan universāls modelis: ja gadās lielākas nepatikšanas sabiedrībā vai ķildas, tad šī vienošanās par "kas bijis – bijis" tiek lauzta. Nesenās finanšu krīzes kulminācijas laikā Grieķijā sāka atcerēties par vācu okupācijas laiku Otrā pasaules kara gados. Kad Argentīnas valdībai savulaik tas bija izdevīgi, pēkšņi atcerējās Folkendu karu pirms 30 gadiem. Un tas nekas, ka 21.gadsimta grieķu vai argentīniešu jaunajām paaudzēm tā nav personīga pieredze...

Tas nozīmē, ka, ja mēs vēlamies tēmas "izrunāšanu" un zināmu izlīgumu, tad mums ir jābūt pietiekoši gudriem, lai pamanītu situācijas, kad kāds ar tēmu grib manipulēt savtīgos nolūkos.

Vai mēs spējam būt tik gudri? Turklāt paturot prātā, ka no represijās cietušajiem un viņu pēctečiem nevienam nav tiesību sabiedrības izlīguma vārdā prasīt piedošanu un klusēšanu... Bet tā ir atsevišķa līnija, jautājums ir par sabiedrību kopumā – vai mēs spējam būt tik gudri?

Nav ne jausmas.

Nevaru to pierādīt, bet man liekas, jo vairāk mēs zinām par vēsturi vispār, jo labāk. Jo tad – nav jau draudzīgi jāpliķē bijušajam čekistam vai čekas aģentam pa plecu, bet ir šī kopējā sajūta, ka vēsture ir viena sasodīti sarežģīta padarīšana.

Es minēšu divus piemērus. Bija mums tāds dzejnieks Linards Laicens, manuprāt, diezgan labs. Pirmā pasaules kara gados dedzīgi atbalstīja Latvijas autonomijas ideju, savukārt jau brīvvalsts laikā iestājās vietējā kompartijā, ko diez vai varēja uzskatīt par Latvijas valstij lojālu. Reāls kaitnieks, kā saka. Nu, tā, redz', gadās... Marģers Skujenieks, gudrs vīrs, kaut kā pamanījās aizdreifēt no sociāldemokrāta – meņševika līdz vienam no Ulmaņa režīma redzamiem pārstāvjiem. Pieļauju, ka vienam nepatiku izraisītu Skujenieka politiskās evolūcijas sākumposms, citam – beigas, bet runa ir par to, ka šādu stāstu vēsturē ir neiedomājami daudz.

Attiecīgi – es nedomāju, ka var kādu vēstures tēmu "aizvērt", es nedomāju, ka var konstruēt kādu sabiedrības izlīgumu. Tas, kas varbūt ir iespējams – jo vairāk tu zini vēsturi, jo loģiskāk tev rodas jautājums “kā es pats šādā situācijā rīkotos?”.

Atbildes var būt dažādas, tas nu paliek uz katra sirdsapziņas, bet svarīga ir šī jautājuma uzdošana. Kāds ir mans “sāpju slieksnis” kompromisu slēgšanai? Šis jautājums ir un būs aktuāls, būsim nu tik godīgi.

Ja "čekas maisu" tēma veicinās mūsu pašu lielāku pašanalīzi, tas būs labi.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti