Māris Rīmenis: Ticēsim savējiem

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 7 gadiem.

Latvijai Rio olimpiskās spēles beigušās – vairākās komandu sporta spēlēs vēl lielie fināli, mūsu bilance jau zināma. Pirmo reizi pēc neatkarības atgūšanas vasaras olimpiskajās spēlēs Latvijas sportisti palikuši bez medaļām. Dažos veidos gan bija tuvu godalgām, bet šoreiz tās neieguva. Kritikas ir daudz,  konstruktīvisma maz.

Daudz dažādu pārdomu spēļu izskaņā. Varbūt, ka bijām pārāk optimistiski pirms spēlēm? Pludmales volejbolisti pasaules topā, BMX riteņbraucēji arī labi, šķēpa mešana Latvijā vienmēr bijusi attīstīta, vēl mums meistarīga cīkstone, spēcīgi svarcēlāji utt. Pludmales volejbolā iznāca fiasko, BMX tāpat, bet tas ir tikai šajās, Rio olimpiskajās spēlēs.

Varbūt arī psiholoģiskais spiediens uz sportistiem bija pārāk liels, turklāt jāņem vērā, ka četrgades galvenajiem mačiem nopietni gatavojas arī sāncenši.

Nav jau tā, ka tikai mūsējie ir (vai mēģina būt) savas formas virsotnē,  tas ne vienmēr izdodas. Prasības pēc laba rezultāta, lai būtu Latvijas Olimpiskās vienības sastāvā un saņemtu finansējumu un medicīnisko aprūpi. Sabiedrības vēlme redzēt savējos uz goda pjedestāla, ažiotāža medijos. Mūsdienās gan bez pēdējiem diviem nosacījumiem neiztikt, ar to jāmāk sadzīvot vai arī jādistancējas no visa. Cita lieta, ka sporta vadībai vairāk būtu jātic savējiem un arī vienai neveiksmei nevajadzētu pārvilkt svītru maksimāli iespējamai palīdzībai.

Minēšu piemēru ar britiem un viņu riteņbraukšanas programmu, kas dod lielākos panākumus trekā. Tagad arī – sešas zelta medaļas no desmit, vēl arī četras sudraba godalgas, viena bronzas. Nebūtu brīnums, ja briti būtu uzvarējuši arī deviņos programmas veidos (desmitajā Lielbritānija nebija pārstāvēta).

Viņiem nav prasību pēc konkrētas vietas olimpiskajā ciklā, bet viss tiek pakārtots olimpiskajām spēlēm.

Atlasīti labākie, gan pēc fiziskajiem rādītājiem, gan tehnikas un psiholoģijas un ar viņiem plānveidīgi strādāts. Ikdienā nekā netrūkst, kopējā britu riteņbraukšanas programma izmaksājot 30 miljonus mārciņu, toties par  medaļām olimpiskajās spēlēs gan vairs nemaksā. Trekā tas atmaksājas, kaut tik ekstrēmā un neprognozējamā veidā kā BMX šoreiz nē - Liams Filipss izstājās jau ceturtdaļfinālā, turklāt vēlreiz satraumēja nesen lauzto atslēgas kaulu.

Par Apvienoto Karalisti kopumā – “Brexit”  nav negatīvi ietekmējis viņu sportistu sniegumu, un vismaz līdz pēdējai dienai britiem bija otrs lielākais zelta medaļu skaits aiz ASV. Izcils sasniegums.

Funkcionāru prasības pēc panākumiem, jo kā citādi dabūt atbalstu no valsts. Mums liela daļa sabiedrības pieprasa panākumus, bet nesaprot, ka visspēcīgākajā konkurencē tos gūt nemaz nav tik reāli. Neesam mēs bagāta valsts, daudzos veidos mums ir tikai virsotne un aiz tās nekā īpaša. Gluži vienkārši – šie cilvēki sportā nespēj izdzīvot, nespēj nodrošināt iztiku. Maksā tikai labākajiem, bet arī ceturtajam, piektajam, sestajam jāiegulda liels darbs, līdzekļi, lai šajā pozīcija atrastos. Tad rodas iekšējā konkurence, ir rezerve.

BMX  gan būtu grēks sūdzēties par sistēmu, ir arī daudzi perspektīvi jaunie sportisti, tomēr plaisa ar eliti tik un tā manāma. Līdzīgi daudzos veidos, dažos vispār ir tikai daži, kas ar sportu nodarbojas profesionāli.

Negatīvisms sabiedrībā pēc relatīvām neveiksmēm – arī tas ir jūtams sociālo mediju vidē. Viss ir slikti, taču nav  padoma, kā un ko darīt labāk. Vieni nopeļ mūsu sportistus, vadību, trenerus, žurnālistus, citi slavē (galvenokārt sportistus). No viena grāvja otrā, no vienas galējības citā.

Nācies pat dzirdēt tādus retoriskus jautājumus no sporta darboņu puses – kurš tad vēl kādā  profesijā ir labāko desmitniekā pasaulē? Ja man būtu jāatbild, arī nāktos palauzīt galvu. Varbūt kāds ārsts kardiologs, es pat īsti nezinu.

Der atcerēties gan, ka sports  kopumā ir viena liela darbības joma, gluži kā profesija, taču katrs veids un vēl disciplīna jau ir pavisam citi sadalījumi.

Kas tad ir pasaules TOP 10 sportisti? Uzreiz nāk prātā Bolts, Felpss, Marejs, Mesi, tāda kaluma sportisti. Salīdzināsim ar citām jomām, bet nepārspīlēsim gan. Tāpat īsti nekorekts ir salīdzinājums ar startējušo skaitu kādā no disciplīnām un ar sportistu kopējo skaitu pasaulē katrā vaidā vai  disciplīnā. Jātrenējas ir tikpat smagi un virsotnē grūti būt visur, kaut dažos veidos šī virsotne nebūt neatnes miljonu vērtus līgumus, pat ja esi no lielvalsts. Tāpat neatnes arī lielu popularitāti. Cik tad sportistu brauc F-1? Nebūs vairāk par airētājiem olimpiskajās spēlēs, taču vienu atpazīstamība un ienākumi nav salīdzināmi ar daudziem olimpiešiem.

Lai mūsu sportisti gatavojas nākamajām spēlēm - gan vasaras, gan ziemas. Pēc pusotra gada Korejā ceram sagaidīt daudz labākus rezultātus ( jā, jā, arī veidos, kur miljoni pasaulē nesporto, toties piedalās vai visas lielās, bagātās valstis un investē miljonus šo veidu attīstībā1). Visi grib uzvarēt, visi, un tāpēc priecāsimies par katru mūsējo panākumu, kaut varbūt šis sniegums vēl šoreiz nav atnesis medaļu. Ir  lielākas valstis, kurām arī Rio nav nevienas godalgas. Austrijai un Somijai līdz svētdienai arī bija tikai pa vienai bronzai, bet panikas viņu sabiedrībā nav. Dzīve nebeidzas.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti