Kopumā šī sezona pasaulē bija izdevusies, ko apliecina arī nebijis gadījums – tieši pēdējā ATP finālspēlē Londonā izšķīrās, kurš tad sezonu beigs reitinga pirmajā pozīcijā. Endija Mareja fenomens šogad nekādi nav pārspīlēts – noslēgumā viņam 24 uzvaras pēc kārtas, pieci tituli pēc kārtas, kopumā sezonā deviņi tituli, tostarp uzvaras olimpiskajās spēlēs Rio, tāpat Vimbldonā un gada noslēgumā Londonā. Būtībā Marejs bija labākais, ko apliecina arī viņa kolēģu apsveikumi sociālajos tīklos svētdienas vakarā.
Mareja panākumu pamatā ir nežēlīgs darbs, un to apliecinās visi, kas vien viņu redzējuši treniņos, īpaši starpsezonā.
Tāpat būtisks faktors ir britu tenisa atbalsts jaunībā un labi padomdevēji visā karjerā. Britiem tenisā ir ļoti laba programma, ko apliecina pēdējo gadu rezultāti – viņi lielu daļu no milzīgās peļņas no Vimbldonas turnīra ieņēmumiem iegulda tieši jaunatnes programmās. Tādam kā Endijs Marejs nu vairs finansiālais atbalsts nav vajadzīgs, taču jaunībā bija gan. Endijam arī bija periods, kad viņš pirmajā kārtā zaudēja sešos vai septiņos turnīros pēc kārtas, bet panikas nebija. Saprotams, liels nopelns arī viņa mātei, kas pati ir trenere. Šogad ir vēl kāds unikāls fakts. Sezonas noslēgumā dubultspēlēs pirmais ir Džeimijs Marejs – divi brāļi pirmajās vietās katrs savā disciplīnā, arī tā vēl nekad nebija bijis.
Būtiskas izmaiņas spēku samērā - tas viss tenisam nāk tikai par labu. Sievietēm arī ir jauna līdere – vāciete Angelika Kerbere, kas no troņa gāzusi Serenu Viljamsu.
Jā, varbūt pati Kerbere nav tik harismātiska personība kā daudzas citas sieviešu tenisā, taču spēlē viņa labi un pirmo pozīciju godam pelnījusi. Sieviešu tenisā mūs vairāk iepriecina divu Latvijas labāko spēlētāju vietas pasaules TOP 50 sezonas noslēgumā. Grūti pat pateikt, kas ir lielāks pārsteigums - vai Anastasijas Sevastovas 34.pozīcija vai Aļonas Ostapenko 44.vieta. Sevastova savā otrajā sezonā pēc atgriešanās tenisā sasniedza jaunu karjeras rekordu (30.vieta) un īpaši veiksmīga spēle izdevās "US Open", kur viņa tika līdz ceturtdaļfinālam. Viņai veiksmīgāka sezonas otra puse, kaut ne pats noslēgums un pēdējie turnīri.
Aļonai Ostapenko pilnīgi pretēji – ļoti labs sākums, februārī sasniegts fināls ļoti nozīmīgā Dohas turnīrā, bet pašā sezonas noslēgumā tikai un vienīgi zaudējumi. Arīdzan karjeras rekords (bija 34.vieta), arī labs progress, bet pati noteikti vēlējās vairāk.
Ja Sevastova ir vairāk prognozējama - gan laukumos, gan izteikumos, tad Ostapenko šī amplitūdu gamma ir daudz lielāka.
Veiksmīgās dienās viņa var vinnēt gandrīz visas pasaulē un dažkārt tā jau noticis. Ja neveicas vai nav garastāvokļa – var zaudēt relatīvi vājākām. Ambīcijas Aļonai milzīgas, tāpat kā cīņasspars, un tas individuālajā sportā nav slikti, ja vien izdodas sabalansēt emocijas arī laukumā. Ostapenko pašlaik tādas īstas pasaules klases treneres nav, māte ne vienmēr spēj izbraukāt līdzi, sezonas nogalē ar tenisisti sparingoja Krišjānis Stabiņš.
Sevastovai šai ziņā ir paveicies un viņai ir kā ģimenes uzņēmums – draugs, treneris un dažkārt sparings laukumā austrietis Ronalds Šmits vienā personā. Nastja gan iet soli pa solītim un ir reāliste – viņai nav tādu fizisko dotību, lai pretendētu pirmo desmitnieku reitingā, tomēr viņa ir gana stabila, spēlē racionāli un spēj uzspiest pretiniecei neparocīgu spēli. Ja veselība nepievils, šajā līmenī vai nedaudz augstāk Sevastova vēl var noturēties vairākus gadus. Jautājums, vai abas spēlēs Latvijas izlases sastāvā Federācijas kausā februārī Tallinā. Ar tādām divām spēlētājām jau mēs varētu tiekties uz augstāku grupu, pasaules grupas play–off spēlēm, bet lēmums būs atkarīgs no sarunām ar Latvijas Tenisa savienības vadību, treneriem, tāpat sezonas plānu un arī pašsajūtu tobrīd.
Vīriešiem Ernests Gulbis ir reitingā noslīdējis ļoti zemu, šonedēļ tikai 153.. Savainojuma dēļ tikai 21 spēle sezonā, tostarp septiņas uzvaras. Pēdējā spēle jūlija nogalē, un Gulbis izmantos tā dēvēto "protection rating". To var izmantot spēlētāji, kas fiziskas traumas dēļ nav spēlējuši sešus mēnešus, t.i Ernests varēs sākt piedalītos turnīros no nākamā gada februāra. Turnīru piekļuves reitingā viņam saglabāsies vidējā pozīcija no trim mēnešiem tūdaļ pēc traumas, t.i augusta, septembra, oktobra vidējie rādītāji. Augusta pirmajā nedēļā viņš bija 63., septembra beigās – 104., oktobra beigās – 148., tā kā vidēji viņam sanāks ap simto pozīciju, kas vismaz ļaus piedalīties dažos turnīros bez kvalifikācijas un dažos atkal tā būs jāspēlē.
Atgriezties pēc plaukstas savainojuma Gulbim nebūs viegli, taču ne neiespējami. Ilgi sportists nevarēja trenēties, vēl nesen Latvijā viņš treniņos varēja paspēlēt tikai pa serves laukumu, lai nepārslogotu plaukstas locītavu.
Tomēr viss ir iespējams, un to pierāda Huans Martins del Potro, kurš traumas dēļ nespēlēja pat vairākus gadus. Grūti pateikt, kāda varētu būt sadarbība ar slaveno amerikāņu treneri Lariju Stafanki, ar kuru tenisists sāka kopdarbu tikai jūlija nogalē, faktiski tikai sava pēdējā spēlētā turnīra laikā. Stafanki (59 gadi) ir cilvēks ar raksturu un savulaik trenējis tādas slavenības kā Džonu Makenroju, Marselo Riosu, Jevgēņiju Kafeļņikovu, Timu Henmanu, Fernando Gonzalesu, Endiju Rodiku, Mariju Šarapovu. Izņemot Henmanu un Gonzalesu, visi pārējie iepriekš minētie bijuši arī pasaules reitinga galvgalī. Tas ļauj cerēt, ka Stefanki saprot savu izvēli.
Vienreiz jau Gulbim izdevās atgriezties pasaules tenisa apritē un jācer, tas notiks arī nākamgad. Ir pēdējais laiks, sportistam jau 28 gadi un jaunie paliek arvien spēcīgāki, ko šogad lieliski pierādīja Milošs Rēničs un Aleksandrs Zverevs. Labā ziņa, ka Gulbis domājot palīdzēt Latvijas izlasei Deivisa kausa mačā februārī pret Norvēģiju. Miķelim Lībietim šogad arī krietns progress, un tā jau būtu gandrīz garantija veiksmīgam iznākumam. Lībieša 365.pozīcija vienspēlēs šogad iepriecina, toties Mārtiņš Podžus noslīdējis krietni zemu, tikai 795.pozīcijā.
