Gulbis vēl ir izlikto 32 spēlētāju skaitā un tas nozīmē, ka pirmajās divās kārtās viņam nedraud tikšanās ar kādu no pasaules varenajiem. Tas tomēr ir mazs mierinājums, jo ir gana daudz pirmā simtnieka spēlētāju, kas ir ļoti pacietīgi un bīstami spēlēs māla seguma laukumos. Izloze jau notikusi, pirmajā kārtā Gulbja pretinieks gan vēl nav zināms, tas būs viens no kvalifikācijas veiksminiekiem. Jebkurā gadījumā – pretinieks ar lielāku spēļu praksi šogad māla laukumos.
2-12, tāda ir bilance šogad vienspēlēs, turklāt vēl ne reizi Ernestam nav nācies spēlēt ar pasaules pirmā desmitnieka (pat divdesmitnieka) tenisistiem. To nodrošināja viņa līdzšinējais reitings un līdz ar to izliktā spēlētāja statuss.
Par ziemu nerunāsim, tad sniegums bija pavisam pavājš. Pavasarī īslaicīga trenera maiņa, sadarbība ar zviedru Tomasu Enkvistu, bet nu Gulbis ir atkal vecajā komandā – ar austriešiem, treneri Ginteru Bresniku un treniņpartneri Dominiku Tīmu. Fizioterapeits Maikls Novotnijs joprojām ir kopā ar Ernestu, tā kā faktiski viss pa vecam.. Psiholoģiski varbūt arī vajadzēja pārmaiņas, jo trīs zaudējumi Dominikam Tīmam pēc kārtas jau norāda, ka faktiski viņš jau ir labāks šai minikomandā. Ja ne potenciāli, tad reāli gan un turklāt stabilāks.
Zaudējums Tīmam ”US Open” pēc diviem uzvarētiem setiem un savainojuma bija saprotams. Sagrāve februārī Roterdamā jau bija kā trauksmes zvans un nupat neveiksme arī Nicā. Pozitīvais, ka nekāda sarunātā mača nebija, neviens otram nekā nedāvina, pat neraugoties uz labajām attiecībām ārpus laukuma. Tīms cīnījās kā vienmēr un bija stabilāks, kaut uzvaru otrajā setā Gulbis pats izlaida no rokām.
Un te jau sākas lietas būtība – pats sniegums pēdējā laikā ir krietni uzlabojies, bet sportists kaut kā nespēj noticēt sev un izšķirošajos brīžos kļūdās. Nav spēļu prakses, nav uzvaru garšas, kaut treniņos strādāts kārtīgi un par kādiem režīma pārkāpumiem arī nav dzirdēts.
Laipa starp uzvaru un zaudējumu ir ļoti šaura, nereti dažas izspēles (un iznākums tajās) arī izšķir spēles likteni. Nicā divreiz zaudēta sava serve otrajā setā no 40-15 un to nosaukt tikai par paviršību nevar. Gulbis cenšas, grib uzvarēt, bet nesanāk.
Trakākais, ka viņš pavasarī tā īsti nevarēja tikt pie spēļu prakses, jo labākajiem 50 reitingā ”Masters” turnīri ir obligāti un no deviņiem sezonā noteikti jāspēlē astoņos. Sākot no marta vidus, ir pieci ”Masters” turnīri gandrīz pēc kārtas un vienā nedēļā divos turnīros dažādās valstīs spēlēt nevar. Šāda problēma gan var nebūt pēc ”French Open” – līdz sezonas beigām ir vēl tikai četri ”Masters” turnīri un arī pats Gulbis reitingā var vairs nebūt labāko 50 skaitā. Maija pēdējā nedēļā Gulbis ATP reitingā būs jau 29.vietā. Ja pazaudēs vairumu no pērn Parīzē iegūtajiem 720 punktiem, tad var būt aptuveni ap 90.–95.vietu reitingā.
Protams, stāvokli nedaudz uzlabotu uzvaras kaut vai divās kārtās, bet situācija tiešām ir nopietna. Ja esi bijis augstu un ilgtermiņā slīdi uz leju, īpaši labais noskaņojums un ticība saviem spēkiem nevarētu būt.
Ārēji gan nekas neliecina par traģēdiju - turnīru laikā Ernests sniedz intervijas, piedalās arī dažos reklāmas pasākumos, arī ATP klipos par dažādām tēmām. Ir jautrs, pozitīvs, bet kas notiek viņa dvēselē? Ja lūkojam tieši šogad sasniegto, tad reitingā Gulbis ir tikai trešajā simtā. Tīri objektīvi gan tas nav, ņemot vērā obligāto spēlēšanu ”Masters” un ļoti mazo kopējo spēļu skaitu, bet skaitļi ir nepielūdzami.
Jācer, ka ”Grand Slam” formāts – spēle līdz trim uzvarētiem setiem ik mačā nāks par labu. Nejauši šādi uzvarēt nevar, tāpat kā zaudēt, vajadzīgs raksturs un pacietība. No pēdējiem mačiem sniegums pret Dāvidu Gofēnu un Aleksandru Dolgopolovu jau nebija slikts – beļģim zaudējums spraigā cīņā pašā galotnē, pret ukraini uzvara un turklāt trešais sets jau bija pārliecinošs. Vairāk uzmanīgus līdzjutējus dara zaudējums Nicā jau pieminētajam Dominikam Tīmam.
Negribētos, lai Latvijas vīriešu tenisa (Gulbja) panākumi būtu jau pagātnē. Ja tā notiks, mēs vēl gadu desmitus neko tādu varam arī nepiedzīvot.
Var lamāt Gulbi, neticēt viņa spējām, bet pērn sasniegtais patiesībā mūsu tenisam jau bija kā brīnums tik grūtā profesionālā veidā ar milzīgu konkurenci. Jā, pašlaik cerīgāka ir situācija sievietēm, bet arī Aļonai Ostapenko vēl jātiek līdz pirmajam simtniekam (Parīzē zaudējums kvalifikācijas pirmajā kārtā). Iespējams, drīz viņai pietuvosies (varbūt apsteigs) Anastasija Sevastova. Viņas atgriešanās tenisā un panākumu sērija ir iespaidīga. Atkal sākusi visu no nulles, Sevastova jau ir trešajā simtniekā. Viņa spēlē tiešām gudri, ir pieredzējusi taču jo augstāks reitings, jo nozīmīgāki turnīri un nopietnākas pretinieces – tik straujš progress vairs nebūs iespējams. Savulaik sasniegta 36.pozīcija pasaules reitingā un tāpēc ceram, ka vismaz līdz labāko simtniekam Nastja tiks jau šogad. Jo vairāk labu spēlētāju, jo mazāk līdzjutējiem kreņķu par viena (vai vienas) neveiksmēm.
