Māra Rozenberga: Zāles pret neveiklību un paštaisnumu. Festivāla «Homo Novus» iespaidi

Tas ir iespējams – nedēļas garumā veltīt teātrim visus brīvos vakarus un pēcpusdienas, noskatīties sešas izrādes, un vienalga just mazuma piegaršu. Skatīties uz bagātīgo programmu un klusi rūkt, ka tik daudz ko tā arī neredzēsi. Un vienlaikus apjaust, ka redzētās izrādes atstājušas tik spēcīgu pēcgaršu, ka vairāk nemaz nevarētu apēst. Pēcgaršu par to, kā protam sarunāties viens ar otru un vai mākam ieklausīties nezināmajā sev apkārt. “Homo Novus” šā gada ēdienkartei pienākas trīs “Michelin” zvaigznes.

“Paskatieties viens uz otru. Lūk, tā izskatās grupa, kas negrib būt grupa,” man austiņās saka samtaini zema, datora radīta sievietes balss, kurai domās piešķiru kolēģes Sandras Glāzupas seju. Līst lietus, un mēs – vairāki desmiti nepazīstamu cilvēku – stāvam Matīsa kapu malā un negribīgi ļaujamies komandām no kāda, kurš vispār neeksistē. Rīkotāju izsniegtās austiņās skanošā kompjūterbalss mūs turpmākās pāris stundas vedīs cauri pilsētai, liks taisīt pekstiņus, nelabprāt aizdomāties par lielajiem dzīves jautājumiem, dejot tramvajā, iet demonstrācijā un justies īpašākiem par garāmgājējiem, kurus nevieno “austiņu brālības noslēpums”.

Mēs esam skatītāji, un mēs esam teātris. Vācu dokumentālā teātra grandi “Rimini Protokoll” Rīgā atgriežas jau trešo reizi un atkal pārsteidz ar smalko prasmi savos teātra projektos smalki saaust tehnoloģijas un cilvēka dabas pētniecību. Izrāde “Remote Riga” mani ieved “Homo Novus” teātra nedēļas virpulī un eleganti ieskicē festivāla vizītkarti – maigi izvest tevi ārpus komforta zonas, ļaujot ieraudzīt un sadzirdēt daudz bagātāku pasauli sev apkārt. Ja vien tu pats ļaujies.

Tieši doma par to, cik maz mēs esam gatavi šādām pieredzēm, pavada katrā nākamajā izrādē.

Lai gan tās faktiski vienmēr ir izpārdotas un pie durvīm drūzmējas vēl bariņš papildvietu kārotāju, katru vakaru es skatītājos redzu gandrīz vienas un tās pašas sejas. Angļu valodā ir teiciens “preaching to the converted” - tā teikt, sludināt tiem, kuri jau ir pievērsti ticībai. Tāpēc bija gandarījums publikā redzēt arī daudz teātra profesionāļu – aktierus, režisorus, pasniedzējus un kritiķus –, jo koncentrēto “Homo Novus” nedēļu arvien apmeklē salīdzinoši neliels jaunā teātra baudītāju loks. Bet gribas cerēt, ka tajā uzsūktās idejas un iespaidi nepaliks atvilktnēs un bagātinās Latvijas teātra procesu plašākā mērogā.

Un ideju svaigums festivālā patiešām kutina prātu. Tāpat kā nāsis kutina mākslinieka Ahilana Ratnamohana saberztais kardamons izrādē “Perfektais migrants”.

“Tas, ko Latvijā var nopirkt kā pulverīti, taču nav kardamons! Pasmaržojiet šo!” Ahilans palaiž kardamona pākstis pa pārdesmit skatītāju rokām, kuri draudzīgi saspiedušies viņa “virtuvē” Ģertrūdes ielas teātrī un klausās Beļģijā dzīvojošā austrāliešu-tamilu mākslinieka stāstos par centieniem kļūt par latvieti. Viņš to visu stāsta latviski, vienlaikus gatavojot maizes zupu un kādu šrilankiešu ēdienu. “Man šķiet, ka citu tautu ēdienu cilvēki pieņem drošāk nekā cittautiešus pašus,” spriež Ahilans. Pirms pāris dienām esam brīvā latviešu valodā sarunājušies Latvijas Radio studijā, un es turpinu domāt par to, ko teātris spēj paveikt ar cilvēkiem.

No eksotiska eksperimenta latviešu valodas un mentalitātes mācīšanās Ahilanam Ratnamohanam ir kļuvusi par patiesu aizraušanos, un viņa atskārsmes par latviešiem mani skar daudz emocionālāk, nekā gaidīts. Jo ļauj ieraudzīt sevi no malas un pamanīt to, ko ikdienā uzskatām par pašsaprotamu.

„Jums katram ir pieeja lauku mājām. Un jūsu saikne ar dabu ir kaut kas īpašs,” Ahilans nosaka ar baltu skaudību balsī.

Tieši par konsekvento pieeju piedāvāt skatītājam īpaši festivālam radītus mākslinieku darbus jaunā cilvēka festivāls ir pelnījis visaugstākos cieņas apliecinājumus.

Līdzās iespējai redzēt Eiropas laikmetīgā teātra grandu veikumu, „Homo Novus” ar savu ideju inkubatora misiju ļauj īstenot idejas, kas ārpus šī koncepta, visticamāk, nebūtu iespējamas. Bet „Homo Novus” aizvējā tās spēj izaugt par krāšņiem mākslas notikumiem.

Lūk, piemērs. Mākslinieku tandēmam Reinim un Kristai Dzudzilo, kuru vārdi teātra scenogrāfijā un kostīmu mākslā komentārus vairs neprasa, izrāde „Patētiskā. Par redzamo valodu” ir abu debija režijā. Un tā izdodas ļoti jaudīga. Dzudzilo prasmīgi veidotajā, tīrajā vizuālajā valodā Čaikovska 6.simfonija caur zīmēm izaug par stāstu, kuru es… nedzirdu. Kamēr manās ausīs, kas skaņu uztver par pašsaprotamu, dārd Čaikovskis (basus patiešām būtu gribējies dzirdēt mazāk), brīnišķīgā aktrise Jolanta Znotiņa zīmju valodā stāsta par ticību, cerību un mīlestību. Tulkojuma apzināti nav. Es mēģinu lasīt un saprotu varbūt katru divdesmito vārdu. Vai tā nejūtas arī nedzirdīgs cilvēks, mēģinot lasīt dzirdīgo pasauli?

Par dzirdes un redzes attiecībām tikpat spēcīgi runā arī itāļu režisora un horeogrāfa Alesandro Šaroni filigrāni režisētā golbola spēle izrādē „Aurora”. Golbolu spēlē neredzīgi un vājredzīgi sportisti, mēģinot noķert un iesist vārtos sev neredzamu bumbu. Viņi to vada tikai pēc skaņas, ko Šaroni skatītājiem eleganti atgādina, spēles vidū izslēdzot gaismu zālē. Spēlētājiem tas neko nemaina. Atšķirībā no mūzikas, kas citā brīdī kļūst arvien skaļāka, līdz pārvērš spēli pilnīgā haosā.

Savukārt skaļais haoss mediju telpā, kas vairs neļauj mums sarunāties, režisori Kristu Burāni aizvedis līdz izrādei „Cietoksnis”.

Ejot pērnruden izcili īstenotās dokumentālās izrādes „Robežas” pēdās, Burāne konsekventi turpina brucināt mūsu prasmīgi būvētos stereotipu cietoksnīšus.

Lai gan režisores pieteiktie „mediju telpas cietokšņi” vismaz manis uzklausīto dalībnieku stāstos parādījās maz (katrs dalībnieks izrādi piedzīvo pēc sava individuāla plāna un satiek tikai daļu „aktieru”, kuru lomās ar pavisam īstiem dzīvesstāstiem iejutušies Bolderājas un Daugavgrīvas iedzīvotāji), tie ļāva sadzirdēt ko citu ļoti būtisku. Ja vien esam ar mieru apsēsties, klausīties un nepārtraukt, var atklāties, ka mums ir daudz vairāk kopīga, nekā garāmejot gribam domāt. Ja meklējat zāles pret neveiklību un paštaisnumu, Kristas Burānes izrādes ir īstā aptieka.

„Homo Novus” festivālam beidzoties, jūtos reizē pārēdusies un izsalkusi.

Starp izrādēm, kuras katra piedāvā tik spēcīgu emocionālu lādiņu, prasās obligātas klusuma pauzes kā Burānes „Cietoksnī” starp katru no stāstiem. Reizē tik ļoti būtu gribējies nepalaist garām arī pārējās divdesmit četras izrādes, filmas un diskusijas, jo jau pagaršojot ir skaidrs, ka pavāri šeit patiešām gatavo izcili. Tikai uz dzīru galda vairs gandrīz nepietiek vietas.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Populārākie
Interesanti