Māra Rozenberga: Viens pret vienu Purvciemā jeb spēles ar komforta zonu izrādē «Robežas»

Kad vēlāk mēģinu izstāstīt citiem, kas ir dokumentālā izrāde „Robežas”, tas izrādās diezgan grūti. Jo faktiski jau tas nav ne teātris, ne izrāde. Un arī es neesmu skatītāja. „Kas tad tas ir?!” neizpratnē prasa mamma. Izrādās, ka tas ir ļoti personisks piedzīvojums. Mēs visi esam dalībnieki, kuri atļāvušies pārkāpt pāri savām bailēm un galvā novilktajām robežām. Labprātīgi piekrītot pavadīt trīs stundas šķietami bezpalīdzīgā tumsā, aizsietām acīm, mēs ļaujamies vadātājam.

Šajā gadījumā gan tas mūs aizved nevis neceļos, bet gan pavisam konkrētos Purvciema dzīvokļos kādā šķietami bezpersoniskā Purvciema daudzstāvu māju rindā, ko vietējie pazīst kā „Ķīnas mūri”.

Aizsietām acīm es ieklunkurēju svešu cilvēku dzīvokļos, kuru slieksnim citkārt diez vai tāpat pārkāptu. Būsim godīgi – es taču lāgā nepazīstu pat savas Rīgas centra astoņdesmit dzīvokļu mājas kaimiņus.

Mēs esam pieraduši pie bezpersoniskas kopdzīves un neapgrūtinām sevi ar domām par to, kādi stāsti ir aiz kāpnēs satiktajām vienaldzīgajām sejām ar sunīšiem, ratiņiem vai pagalma kaķiem domāto barību rokās. Bet te, manā prātā tikpat bezsejainajā Purvciemā, es pēkšņi kļūstu par liecinieku astoņu svešu cilvēku ļoti personiskiem stāstiem viņu pašu virtuvēs. 

Izrāde, kas sākas pirms izrādes

Pirmo robežu es pārkāpju jau ceļā uz izrādes tikšanās vietu Satekles ielas trolejbusa pieturā.

Piepeši saprotu, ka negribas braukt. Negribas iet svešu cilvēku mājās un bezpalīdzīgi staigāt kādam nepazīstamam pavadonim elkonī. Gribas palikt savā komforta burbulītī. Un tieši tur sākas manas „robežas”, kā izrādes veidotāji to jau bija paredzējuši.

Jo šis ir stāsts par izkāpšanu ārpus sava komforta robežām un spēju uzticēties. Kad izrādes sākumā acīm uzgulst apsējs, es pa īstam apjaušu savu bezpalīdzību. Esmu zaudējusi sev pašsaprotamo spēju redzēt un pieņemt lēmumus, balstoties uz redzēto. Par to, cik augstu celt kāju, iekāpjot trolejbusā. Kā iet pa trotuāru, lai neaizķertos bedrē. Kā spriest par cilvēku, pirmoreiz viņu ieraugot. Bingo! Man nebūs iespējas spriest par cilvēkiem pēc viņu izskata vai dzīvokļa iekārtojuma. Es varēšu tikai klausīties.

Jau brauciens uz Purvciemu 18.trolejbusā strauji uzasina pārējās maņas – liekas, dzirdu katru sarunu, katru intonāciju pieturas nosaukumā, katru iesēdienu kārtējā Čaka ielas bedrē. Galvā mēģinu kontrolēt maršrutu aiz loga, lai saprastu, kur atrodos.

Kontrole, kontrole, kontrole. Mana nākamā robeža. Šajās trīs stundās neko daudz nevarēs kontrolēt. Atkal viegla panika. Dzirde tā saasināta, ka liekas – esmu ielas vidū un mašīnas brauc tieši virsū.

Pietiek ar pāris minūtēm, lai uz savas ādas skaudri izjustu, cik bezpalīdzīgs manā pilsētā var būt neredzīgs cilvēks. Neviena luksofora skaņas signāla, nevienas reljefas vadlīnijas uz trotuāra. Mēs, „Robežu” dalībnieki, gan esam priviliģēti – rūpīgi pavadoņi droši ved aiz elkoņa un brīdina par katru pakāpienu.  

Katram no mums ir savs „Ķīnas mūra” maršruts. Katra satikšanās ir vienam pret vienu. Mani redz – es neredzu. Zvans pie pirmajām durvīm. Pieķeru mazliet dauzāmies sirdi. Svešinieki taču! Durvis atveras, mani laipni sveicina sievietes balss. Palīdz pārkāpt slieksnim, novilkt mēteli. Siltas rokas aizved līdz krēslam un ļauj aptaustīt, kur atzveltne.

„Jūs man šodien esat pirmā, tāpēc es mazliet uztraucos,” saka balss. Abpusēji. Balss ievelk elpu un sāk stāstīt. Tas ir smags stāsts par vilšanos otrā cilvēkā. Par šķiršanos un jaunu dzīvi.

Manās rokās uz brīdi iegulst rotaļu lācītis, kam ir svarīga nozīme šajā stāstā. Ar pārsteigumu secinu, ka klausīties sarunu biedrā, viņu neredzot, ir daudz vieglāk nekā gaidīts. Un šķiet, ka arī runātājiem tā ir vieglāk. Jo viņi stāsta par ļoti personiskām robežsituācijām savā dzīvē un pavisam noteikti, atverot savas durvis svešiniekiem un ļaujot viņiem iepazīt kādu svarīgu daļu no sevis, ir pārkāpuši vēl platākām robežām nekā es.

Standarta kāpņutelpas un nestandarta stāsti

Trīs stundu laikā izstaigājam astoņas šķietami identiskas kāpņutelpas. Divi pakāpieni, ārdurvis, iekšdurvis, lifts pa labi. Katrā kāpņu laidienā deviņi pakāpieni. Pie katrām durvīm vienādi zumošs zvans. Un aiz katrām durvīm – kāds pilnīgi citādāks stāsts. Par „Purčika” latviešu un krievu bandām, par iemīlēšanos narkomānā, par šaubīgām deviņdesmito gadu tirgus mahinācijām, par kosmosa enerģijām, lībiešu valodu, šņabja zagšanu, vecāku šķiršanos, Šivas atrašanu, vectēva nāvi un māju sajūtu.

Pēc katra stāsta man ļauts uzdot vienu jautājumu. Bet ļoti gribas parunāt ilgāk. Tā laikam ir galvenā nepiepildītā „Robežu” sajūta – šie personiskie stāsti prasās pēc refleksijām, garākas domu apmaiņas, kas vairs nav piesaistīta stāstam uz lapiņas, bet raisās dabiski pēc tik koncentrētas sajūtu devas uzņemšanas. Taču pavadone jau klauvē pie durvīm un steidzina doties tālāk.

Dzirdu, ka kāpņutelpā mīņājas nākamais klausītājs. Maršruts ir jāizstaigā un laikā ir jāiekļaujas, taču astoņi stāsti man bija par daudz. Ļoti gribējās atcerēties nianses, taču stāsti klājās viens pāri otram pārāk lielā ātrumā, lai spētu katru izgaršot un nostādināt savā atmiņu krātuvē.

Viens pret vienu – bailīgi, bet svētīgi

Līdzīgas sajūtas pērnvasar izbaudīju kādā citā lieliskā dokumentālajā izrādē – Mārtiņa Eihes „Lasītavā”, kur tieši tāpat - viens pret vienu - satikās klausītājs un stāstnieks ar savu pusaudža gadu dienasgrāmatu rokās. Abi – neprofesionāļi, abi – drosmīgi atļāvušies pārkāpt robežām, ko iekšēji novelkam saskarsmē ar svešiniekiem. Toreiz stāstnieks un klausītājs vispirms minūti absolūtā klusumā raudzījās viens otram acīs, un tieši tas izrādē bija visgrūtākais.

Bailēm taču lielas acis! Bet ar katru skatīšanos kļuva arvien vieglāk, un es sāku sev jautāt – no kā tad baidos? Pie prātīgas atbildes tā arī nenonācu. Tik vien kā – no neveiklas atklātības. Un izrādes „Robežas” sirsnīgās pieredzes pārvērstai, man gribas teikt – kaut mēs biežāk būtu neveikli atklāti viens pret otru un no tā nebaidītos.

Latvijas Radio raidījuma "Kultūras Rondo" saruna ar rešisori Kristu Burāni:

Saistītie raksti
0 komentāri
Pievienot komentāru
Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie

Populārākie
Interesanti