Par iespējamiem veselības aprūpes finansējuma modeļiem runājot, vietā ir vecā patiesība – kod, kurā pirkstā gribi, visi sāp.
Tā attiecināma gan uz uzzibsnījušo ideju par fiksēta ikmēneša maksājuma ieviešanu, gan uz kādu mirkli apsvērto pievienotās vērtības nodokļa likmes paaugstināšanu par vienu procentpunktu, kas tomēr ietekmētu patēriņa preču cenas.
Izvēlētais risinājums – valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu likmes celšana par vienu procentpunktu - nav nekas tāds, kas jau iepriekš nebūtu apspriests. Ideja par sociālo iemaksu daļēju novirzīšanu veselības aprūpei tika vētīta jau pirms dažiem gadiem, kad pēc ilgstošām diskusijām politiķi tomēr nosliecās par labu iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumu pārdalei par labu veselības aprūpei, taču līdz uzvarošām beigām jeb reālai ieviešanai netika.
Par sociālajām iemaksām kā finansējuma avotu veselības aprūpei tika spriests arī pirms gada, taču tolaik valdībai pietrūka politiskās drosmes izšķirties par šādu variantu.
Tādējādi nupat panākto vienošanos celt sociālo iemaksu likmi, lai 1,5% no ieņēmumiem, ko veido valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu maksājumi, novirzītu veselības aprūpei, varētu dēvēt kā likumsakarīgu, ja vien… Ja vien tikai pavisam nesenajās kaislībās ap nodokļu politikas pamatnostādnēm allaž nebūtu uzsvērts, ka viens no nodokļu reformas mērķiem ir darbaspēka nodokļu sloga samazināšana, jo īpaši cilvēkiem, kuru ienākumi no algotā darba ir nelieli. Par šo problēmu runāts jau gadiem ilgi, taču bez vērā ņemamiem panākumiem.
Tagad sanāk, ka, sperot trīs soļus uz priekšu jeb samazinot iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmi par 3 procentpunktiem, vienlaikus tiek sperts vismaz viens solis atpakaļ, jo otrs darbaspēka izmaksas un reālo darba samaksu ietekmējošais obligātais maksājums tomēr pieaug.
Vēl līdz galam neatbildēts ir jautājums par to, cik lieli maksājumi par pieeju veselības aprūpei būtu jāmaksā tiem, kas valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas tiešā veidā neveic un cik liels būtu no jebkādiem maksājumiem atbrīvoto iedzīvotāju loks. Paredzams, ka par šiem jautājumiem vēl gaidāmas ārkārtīgi asas diskusijas ar dažādām interešu grupām, turklāt vairāki mediķus pārstāvošu organizāciju vadītāji jau atkal norādījuši, ka ārsti negrasās kļūt par nodokļu inspektoriem.
