Tiešām?
Esmu gatava tam, ka daudzi pasmaidīs, jo saku: mani nekad neviens nav uzpircis vai iespaidojis, veidojot materiālus Latvijas Televīzijai.
Pasmaidīs, jo iespējams neesmu tā kalibra žurnāliste, ar tādu pieredzi un ietekmi, lai politiskajiem vai kādiem citiem shēmotājiem būtu interesanta.
Tad par ko mans "cepiens"?
Es jums gribu izstāstīt, kas esmu kā žurnāliste. Un - kas neesmu. Varbūt, iepazīstot mūs tuvāk, jūs labāk varēsiet spriest, cik "pērkami" katrs esam.
Nē, es neesmu "revolveržurnāliste". Es neciešu situācijas, kad cilvēki jāpiespiež ar mani runāt. Man nepatīk skaļas konfliktsituācijas un aizcirstas durvis.
Jā, man gribas konstruktīvu un profesionāli cieņpilnu sarunu arī par smagām un nepatīkamām tēmām. Arī ar nepatīkamiem cilvēkiem. Viņi nav mani personīgie ienaidnieki, bet cilvēki, kuru iespējamo negodprātīgo, neloģisko, nelikumīgo rīcību es cenšos izgaismot.
Bet pasaule nesastāv tikai no neliešiem, noziegumiem un shēmām. Ir daudz procesu, lēmumu, notikumu, kuri tieši ietekmē mūsu skatītāju dzīvi, un ir jāskaidro, jāaktualizē. Ir dažādas sabiedrības grupas, kuru intereses jāpārstāv, jāuzstāj uz atbildēm un risinājumiem. Tā ir būtiska žurnālistikas daļa. Varbūt ne tik "hārdkorīga" un skaļa, bet ļoti vajadzīga.
Tāpēc es ar lepnumu strādāju Latvijas Televīzijas Ziņu dienestā, kur ne tikai "sargsuņa", bet arī informēšanas un sabiedrības ikdienas interešu un tiesību pārstāvniecības loma tiek turēta augstu. Nemaz nerunājot par prasībām pēc kvalitātes, viedokļu daudzveidības, iespēju visām konflikta pusēm izteikties, ētikas, analīzes, pētniecības, konteksta došanas jebkurā materiālā. Tas, ko Iveta Elksne kā Ziņu dienesta vadītāja tiešām "pieskata", ir šīs lietas.
Turklāt latiņa aizvien tiek celta. Visi kopā esam gājuši cauri megaprojektiem un milzīgām nelaimēm. Katru reizi esam darījuši tik labi, cik tajā brīdī iespējams, un ikreiz secinājuši, ka kaut ko varēja labāk un citādāk. Atkal latiņa kāpj.
Pirms dažiem gadiem LTV bija sauklis "Ar jaunu spēku", un, manuprāt, tie nav bijuši tukši vārdi.
Es to redzu gan "Panorāmas", "Dienas ziņu", "Rīta Panorāmas" darbā, gan "De facto" vērienā un "Aizliegtā paņēmiena" atklājumos, jaunos diskusiju un analītiskos raidījumos. Es šo visu nerakstu ar domu, ka esam tik lieliski, ka vairāk nav kur. Mācāmies ikdienā un katrā jaunā sezonā. Tas, ko gribu teikt - tajā, lai LTV Ziņu dienesta radītais saturs būtu kvalitatīvs, dažāds, saturisks, lai aizvēdinātu "naftalīna smaku", ko LTV pārmeta, kad tur tikko sāku strādāt, milzīgs daudzums cilvēku ir ieguldījis milzīgu apjomu enerģijas.
Un tad pienāca aizvadītās ceturtdienas "oligarhu sarunu" publikācija, kur dažiem (jā, ietekmīgiem) cilvēkiem šķiet (!), ka viņiem ir milzu ietekme daudzos medijos. Sabiedrībai šīs sarunas, protams, jāzina.
Bet būtu gribējies, lai publikācijā būtu atvēlēta vieta arī tur minēto mediju pārstāvju viedoklim un argumentiem.
Ātri vien ļoti daudzi "oligarhu" šķitumu pieņēma par nepārprotamu esamību. Protams, klāt visiem neesmu stāvējusi un 100% (kā jebkurā dzīves situācijā) varu atbildēt tikai pati par sevi. Taču, cieši līdzās strādājot, man nav nekāda pamata saviem kolēģiem neuzticēties. Gluži pretēji - daudzi no viņiem bija un ir mani paraugi.
Tajā vakarā izgāju vakariņās ar draugu un kādā mirklī attapos ar reālu kamolu kaklā.
"Tu to ņem pārāk personīgi," viņš mani mierināja.
"Bet, lai manam darbam būtu jēga, ir vajadzīga sabiedrības uzticība," es izmocīju.
***
Vilciens drīz būs Parīzes lidostā. Un rīt - atkal būšu darbā. Sākumā biju nolēmusi šo visu pārstrādāt sevī, bet varbūt dažreiz tā nevajag.
Var tik ātri publiski samīdīt darbu un uzticēšanos, kas veidota gadiem. Un ir sarežģīti to pēc tam piecelt kājās. Mans veids, kā palīdzēt tai piecelties, būs rīt iet uz darbu un darīt to ar tīru sirdsapziņu. Tieši tāpat, kā no pirmās dienas.
