Laura Melne: Nevēlos kaunēties, ka esmu latgaliete

Pirms gadiem pieciem, vēl mācoties vidusskolā, man reiz intervijā pajautāja, kāpēc man tik svarīga ir latgaliskā identitāte. Samulsu, jo uzskatīju to par pašsaprotamu lietu. Es esmu piedzimusi kā latgaliete, tāpēc tāda arī vienmēr palikšu. Punkts. Taču šogad, laikā, kad Latgalei pievērsta īpaša uzmanība, man pirmoreiz mūžā īsu brīdi kļuva kauns. Kauns, ka esmu latgaliete. Tātad – kauns būt pašai sev.

Nesen ar lielu interesi izlasīju Vārdotājas bloga ierakstu. Viņas pieredze krietni atšķiras no manas, bet tas lika vairs neklusēt par to, ko savā prātā pārcilāju jau krietnu laika sprīdi. Es Vārdotāju saprotu, lai arī ne visam piekrītu. Ļoti, ļoti saprotu.

To, ka esmu no Latgales, nekad neesmu uzskatījusi par problēmu. Varbūt tāpēc, ka ar šiem kompleksiem nekad nav sirguši mani vistuvākie ģimenes locekļi. Tomēr neviens bērnībā man nav lasījis latgalieša pašapziņas īso kursu. Manuprāt, esmu to guvusi ar dzīvē skatītu trīs iepriekšējo paaudžu piemēru.

Latgaliešu valoda, savas zemes mīlestība un katoļticība ir bērnībā nostiprināti manas dzīves pamati, kurus es laikam nespētu sagraut pat tad, ja pati to vēlētos.

Jau kopš bērnības daudz laika esmu pavadījusi arī Rīgā. Un kopš agra vecuma arī iepazinusi vecāko paaudžu Rīgas latgaliešu kompleksus par savu izcelsmi.

Kā piecgadniece esmu kušināta publiskā vidē un lūgta runāt “pareizā valodā” vai “tik nesmuki nerunāt”.

Es nesapratu, kāpēc tas jādara, un parasti arī nedarīju. Nedarītu arī šodien, bet ieteicēju motivāciju tagad saprotu. Tā bija vēlme mani pasargāt. Pasargāt no tā, kas savulaik pašiem atstājis dziļas, nedzīstošas rētas.

Es domāju, runāju un rakstu latgaliski, lai arī skolā praktiski nevienu dienu to neesmu mācījusies. Lai cik absurdi tas neizklausītos, rakstīt valodā, kurā domāju, es iemācījos tviterī. Atkal mācījos no piemēriem. Piemēriem, ka rakstīt latgaliski sociālajos tīklos ir normāli. Vienmēr būšu pateicīga @saprge, @Edeite, @jureits (kurš tolaik vēl nebija Saeimas deputāts) un citiem.

Es atradu savu latgaliešu rakstu valodas platformu, bet daudziem tādas nav.

Ir traģiski, ka liela daļa latgaliešu ir savas dzimtās valodas analfabēti.

Tomēr arī samērā regulāri notiekošās bezmaksas latgaliešu rakstu valodas nodarbības profesionāļu vadībā nav plaši apmeklētas. Kūtrums? Nevēlēšanās lieki piepūlēt savas smadzenes? Vai varbūt kauns par savu neprasmi un kļūdām?

Arī, dzīvojot Rīgā, nekad neesmu slēpusi, ka esmu latgaliete. Vēl jo vairāk – esmu no īstiem laukiem, gana lielā attālumā no tuvākās pilsētas. Varbūt man vienkārši paveicies ar draugiem un paziņām, kas nekad nav izteikuši kādas neglaimojošas piezīmes vai uzdevuši muļķīgus jautājumus. Esmu dzirdējusi gan atzinību par savas identitātes saglabāšanu, gan jokus, ka, regulāri lasot manus ierakstus "Facebook", draugi drīz jau paši latgaliešu valodu būs iemācījušies.

Varbūt arī stereotipiem tik lielu vērību vairs nepievēršu, jo sen jau cenšos par tiem neiespringt. Ja gadiem visapkārt skan, cik lielā bedrē tu esi (lai arī pats tā nemaz nejūties), tad atliek divi varianti – sajukt prātā vai visu uztvert ar ironiju un pasmieties. Man vienmēr labāk paticis tas otrais. Gan tad, kad saproti, ka kādam Latgale jau sākas uzreiz aiz Ogres, gan tad, kad ārste Rīgā izsaka teoriju, ka mana ģimenes ārste Latgalē varētu neprast darboties ar e-pastu, gan tad, kad cilvēki par situāciju Latgalē spriež pēc redzētās dzelzceļa apkaimes pa vilciena Rīga-Zilupe logu, un tā tālāk.

Jā, bez klasiskajiem stereotipiem pēdējos gados klāt nācis viedoklis par Latgales iedzīvotāju politisko noskaņojumu. Kad reiz kāds Latgalē nekad nebijis cilvēks (pats to atzina) sāka gudri spriedelēt par politiskajiem uzskatiem Latgalē, kāds mans draugs ieteica viņam vispirms padomāt par politisko situāciju Rīgā. Pretargumentu vairs nebija.

Vārdotāja blogā raksta, ka latgaliešiem trūkst atbalsta no pārējiem latviešiem. Man gan šķiet, ka tas arvien pieaug. Jau vairākus gadus strādājot latgaliešu kultūrvidē, mani vienmēr vairāk uztraucis kas cits – tas, ka mēs, latgalieši, neprotam sadarboties savā starpā. Un šī situācija ir “veca kā pasaule”.

Esmu daudz lasījusi starpkaru laika latgaliešu presi un teju raudājusi, jo laiki mainās, bet latgalieši, šķiet, nemainās.

Protams, nevar gaidīt, ka visiem cilvēkiem būs vienāds viedoklis, ir nepieciešama viedokļu daudzveidība. Taču problēma ir neprasmē akceptēt citu uzskatus.

Nebeidzama ir diskusija starp “vecās” un “jaunās” ortogrāfijas piekritējiem, tiem, kas grib rakstīt “ō” vai “uo”. Abi varianti ir atļauti, tāpēc ar paretiem uzplaiksnījumiem šis konflikts nedaudz pieklusis. Taču radusies jauna tendence.

Viena no klišejām, ko saistībā ar Latgali var sagaidīt no pārnovadniekiem, ir atsaukšanās uz filmu “Cilvēka bērns”, īpaši epizodi ar “gailīšu mērīšanos”. Šobrīd citāda “mērīšanās” – “mērīšanās ar savu latgaliskumu”, šķiet, notiek sabiedriski aktīvo latgaliešu vidū.

Brīžiem šķiet, ka ir izstrādāts kāds nerakstīts “latgalieša standarts” – kā pareizi domāt, runāt un būt.

Ja neatbilsti kādiem mistiskiem priekšrakstiem, tad esi “puorčyuļuots” vai teju dzimtenes nodevējs. Pastāv tikai “balts” vai “melns”, tikai viena taisnība – ne pa labi, ne pa kreisi. Mēs pārmetam pārnovadniekiem, ka tie mūs nesaprot, bet - vai mēs spējam saprast cits citu?

Ievadā minēju, ka man šogad pirmoreiz kļuva kauns, ka esmu latgaliete. Jā, tas notika brīdī, kad ziņu portālu centrālo rakstu vidū parādījās ziņa par latgaliešu savstarpējiem strīdiem Latgales kongresa pieminekļa sakarā. Pirmā doma, kas ienāca prātā, bija: “Lūdzu, nesaistiet to ar mani!” Es pirmoreiz pa īstam sapratu cilvēkus, kas kautrējas no visa latgaliskā. Vien viņiem vēlmi norobežoties radījuši sabiedrības stereotipi, bet man tā bija mūsu pašu, latgaliešu, attieksme.

Es priecājos par jebkuru cilvēku, kura mērķis ir strādāt Latgales labā. Taču, vai, skrienot ar karogiem un lozungiem, neskatoties zem kājām, paši neatgrūžam citus? Un ne tikai “svešos”, bet reizē arī savējos. Mēs gribam, lai citi mūs saprot, bet paši netiekam galā ar iekšējiem konfliktiem. Ja nāc vērt vaļā kāda durvis, vai vēlēsies to darīt, dzirdot, ka iekšā kāds strīdas?

Pirms iešanas ārā nedrīkst aizmirst ieskatīties spogulī.

28 komentāri
Rīdzinieks
Ja esi latgaliete un lepojies ar to, kāpēc bēdz uz Rīgu. Dzīvo Latgalē un cel tas prestižu un labklājību, bet mēs rīdzinieki ar savu latviešu valodu dzīvosim Rīgā, lūdzu brauc mājās
Jānis Endzelīns
Visas runas par latgaliešu valodu ir zinātniski aplamas un politiski bīstamas.
latgalis
Tu pārstāvi vienīgo baltu cilti Latvijas teritorijā, kura ir saglabājusi savu valodu. Pārējās jau sen ir savas valodas pazaudējušas. Tādas baltu cilts latvieši nekad nav bijis. Lai tās pārējās ciltis kaunas ka ir pazaudējušas savas valodas. Ko līdzēja zemgaļiem cīnīties, ja viņu valoda beidzās jau 15. gadsimtā. Nesaprotu par ko kaunēties.
Milda
To probleemu saprotu apmeeram taa...arii Britu salaas dziivojoshie latviesi klusina savus beernus uz ielas, lai nerunaa latviski, bet gan lai runaa angliski...nu taa miiljaa miera labad, ka tik kas nenotiek...Ceru jau, ka tepat uz vietas mees latgaliesiem par to, ka vinji runaa latgaliski virsuu nemetamies...bet...No otras puses nevar cieniit to, kurs pats sevi neciena...pasiem jau ar sevi jaasaak..Cieniet vispirms savu zemi Latgali:) maacieties Riigaa, bet peec maaciibaam brauciet uz maajaam, celt labklaajiibu, pasapzinju dzimtajaas pilseetaas un laukos...bet juus daudzi kaa no uguns beegat no taas Latgales uz Riigu...ko mums par to domaat ?
Preiļu, Rēzeknes vai Dagdas vai cit
Tad tik prom uz Latgali un kopā ar citiem jaunas normas veidotājiem bet ne-baltu valodniekiem kultivēt separātismu. Ir taču pilnīgi skaidrs, ka Latgalē (tāpat kā Kurzemē un Vidzemē) runā daudzus latviešu valodas dialektus, bet runas par jaunas valodas normas veidošanu (uz citu normu maiņas rēķina) ir valodnieciska tumsonība un politisks separātisms.
Skola
Un Balvos un Gulbenē vēl citas valodas un Rūjienā atkalcita, utt utj. Varbūt vajag saprast, ka pat Latgalē ir vismaz pieci lieli dialekti un ap 25 mazāki, bet visā Latvijā kopā ir ap simt dialektu. Lai cilvēki viens otru saprastu ir pieņemta un tiek kopta valodas norma. Vai Endzelīnu var pārlasīt.
santa
Runāju latgaliski, bet brīžiem, palasot šeit minēto aktīvo latgaliešu rakstu valodu, tomēr liekas, ka neesmu. Nu, nevar mākslīgi mūsdienīgot valodu, pēc tam rīkot kursus un cerēt, ka visi pieņems un ies mācīties it kā savu dzimto valodu.
Latons
Visas valodas kādreiz „mākslīgi mūsdieniskotas”. Latviešu literārajai valodai tā bija, piemēram, rakstības maiņa no ilgi pierastajiem „čupu burtiem” uz latīņu burtiem, bet igauņi vispār jaunus vārdus ņēma un teju vai no zila gaisa sagudroja (https://en.wikipedia.org/wiki/Estonian_language#Ex_nihilo_lexical_enrichment)! Un arī tad bija iebildēji, kuriem tas neiekļāvās viņu tikpat subjektīvajā priekšstatā par valodu.
Baltu dūre
lai latgaliskais izskauž krievisko
andersons
''kopš kura laika latgalietis nav latvietis ???...vai kurzemnieks,vidzemnieks,zemgalietis ir latvieši ???....vai pastāv latgaliešu valoda,vai dialekts ???...izskatās,ka šī ''latgaliešu epopeja'' ir mākslīgi radīta.kurināta,lai tik būtu iekšēji nemieri...un kuriķis sēž saeimā,ko teiksi Viļum ??..vai esi apmierināts,uzdevums veikts ???...'' ------------------------- Par plašu autonomiju Latgalei sprieda jau Satversmes sapulces laikā, bet tā kā latgalieši vienmēr bija mazākumā gan tur, gan vēlāk Saeimās, tā nekas daudz netika panākts. 20-30tajos, kamēr vēl centrālā vara nepiegrieza skābekli Latgalē bija gan mācību grāmatas latgaliski, gan oficiāli dokumenti un valsts iestādēs Latgalē stājoties darbā priekšroka tika dota latgaliešu valodas pratējiem. Ulmanis nākot pie varas sāka piegriezt skābekli, sēdināja arī autonomijas/neatkarības prasītajus, to pašu Kempu, cietumā. Tā, ka tās idejas nav jaunas - jau 17. gadā Latgales kongresā liela dala bija par Latgali ka atsevisku veidojumu
andersons
Kas attiecas uz kultūras autonomiju, latgaliešu valodas popularizēšanu Latgalē, uzrakstiem latgaliešu valodā u.t.t., tad manā skatījumā vajag šķaudīt virsū visiem Valsts valodas centra aizliegumiem, jo tas jau Satversmē ir ierakstīts, ka latgaliešu valoda ir latviešu valodas paveids. Un ja kurzemnieki vai vidzemnieki grib kaut ko savās izloksnēs, tad laipni lūgti - tikai vispirms parādiet kur jums ir šobrīd jau gadsimtiem sena sava literārā kultūra tajās izloksnēs. Cik grāmatas, laikrakstus izdod ventiņu mēlē u.t.t. To daudzi ārpus Latgales nesaprot, ka mums 20-tajos gados bērniem skolās bija MĀCĪBU GRĀMATAS latgaliski un oficiāli dokumenti ir uzrakstīti latgaliski. Tā ir pilnvērtīga valodas kultūra, kura ir jāsaglabā un kaut arī atšķirības starp latviešu un latgaliešu valodām nav lielas... tās nav lielas arī starp zviedru un norvēģu valodām vai serbu un horvātu.
fzss
krieviski runajošo, arī parkrievoto latgaļu, ir vairāk, nekā latgaliski runājošo ! sāc ar to , lai latgaļi nepārkrievotos !
nesaprotu,
kopš kura laika latgalietis nav latvietis ???...vai kurzemnieks,vidzemnieks,zemgalietis ir latvieši ???....vai pastāv latgaliešu valoda,vai dialekts ???...izskatās,ka šī ''latgaliešu epopeja'' ir mākslīgi radīta.kurināta,lai tik būtu iekšēji nemieri...un kuriķis sēž saeimā,ko teiksi Viļum ??..vai esi apmierināts,uzdevums veikts ???...
lote
pastāv gan latgaliešu valoda. Nesen ieguvusi valodas statusu. Es neesot latgaliete pat to zinu...
andersons
Pēdējā laikā Latgalē kļuvis vairāk t.s. Kempa nometnes pārstāvju, kuri grib plašu autonomiju vai pat neatkarību, bet man kā latgalietim, kas ļoti labi apzinās situāciju ar etnisko sadalījumu Latgalē nav īsti skaidrs vai šie cilvēki ir naivi, vai tiešām Kremļa apmaksāti. Par jebkuru īstu Latgales autonomiju un pat neatkarību VAR (nesaku, ka obligāti vajag), bet VAR runāt tikai tad, kad Krievijā būs tāda valsts kā piem. zviedriem vai vāciešiem, kas nevis sapņos par impērijām un tādiem vai citiem nostūriem kā ''naš'', bet gan normālām kaimiņattiecībām. Tad var runāt i par krievu kā otro valsts valodu, i varbūt vēl kādām pielaidēm nepilsoņiem, lai cik viņu uz to brīdi būtu palicis.
Kristaps
Latgalīši turūs! Mes, latvīši, ar jiusim! Kai saicetu lītuvīši: „Mes esame viena tauta!” „Mes asam vīna tauta!” I latvīši, i latgalīši, i lītuvīši!
123
Es arī esmu no Latgales un jau gadus 7 dzīvoju Rīgā. Neievēroju, ka kādu mans latgaliskums kaut kā uztrauktu vai interesētu.
Jureits nu Saemys
Pirmo reizi dzirdu par tādu sievišķi.
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Populārākie
Interesanti