Kira Savčenko: Tikai vecmāmiņai par «breksitu» neko nestāstiet!

Čemodānu noskaņojums starp Lielbritānijā dzīvojošajiem Eiropas Savienības (ES) pilsoņiem, tostarp no Latvijas, nav vērojams – viņi plāno nākotni, pērk dzīvokļus un nesteidzoties gatavo dokumentus pilsonības saņemšanai. Tas viss notiek mierīgi. Vienīgā nervozā nodarbe izrādās mēģinājumi nomierināt savus tuviniekus ārzemēs, kuri “breksita” dēļ pārdzīvo daudz vairāk.

“Drīz jūs visus no šejienes izmetīs!” uz mums ar vīru kliedza pamatiedzīvotāju pārstāvis nākamajā dienā pēc referenduma par izstāšanos no ES. (Viņš bija ierāvis; nojaušu – atzīmējis.) Sīkums, protams. Pat mazāk nekā sīkums. Taču nepatīkams rūgtums palicis – ne tāpēc, ka man būtu bail no “izmešanas”, bet vienkārši aizvainojoši kā disciplinētam nodokļu maksātājam dzirdēt kaut ko tādu Londonas centrā, kur iedzīvotāju vairākums nobalsoja pret izstāšanos no ES.

Premjere Terēza Meja, kas līdz referendumam bija viena no galvenajām imigrācijas ierobežošanas par katru cenu lokomotīvēm, tomēr steigšus noliedza vēlētāja teikto.

Viņa solīja, ka ES pilsoņi, kas te jau dzīvo, kā arī viņu ģimenes, varēs palikt. Vajadzēs reģistrēties un droši vien saņemt identifikācijas karti. Viss.

Tas nez kāpēc nemaz nenomierināja mūsu draugus un radiniekus, kas dzīvo ārpus Apvienotās Karalistes. Sākumā man no tālienes pastāvīgi vaicāja: “Nu, kā jums tur iet? Kas gan ar jums tagad būs?” (Vārds “nabadziņi” netika izteikts, bet to varēja nojaust pēc intonācijas.)

Es reaģēju ar neizpratni – bet kas gan ar mums principā var notikt? Masu deportācija?

Ja godīgi, tad arī līdz Mejas paziņojumam neviens pat īpaši nepārdzīvoja – pat nerunājot par to, lai nobītos.

Daži mani paziņas no Baltijas valstīm šajā periodā pat nopirka mājas Londonā. Vienīgā starpība – vairāk draugu un kolēģu sāka kārtot eksāmenus Lielbritānijas pilsonības iegūšanai. Oficiālā statistika to apstiprina – šādu iesniegumu plūsma pēc referenduma palielinājusies par 80%. Tiesa, mana iesnieguma šajā skaitā nav – britu pases iegūšana izmaksā vairāk nekā tūkstoš mārciņu. Protams, Londonā algas ir diezgan lielas, taču pēc tam, kad samaksāts par īri un nopirkta metro abonementa biļete, paliek… Vārdu sakot, attiecībā uz šo tūkstoti man katru mēnesi ir pavisam citi plāni.

Nē, protams, esmu lasījusi reportāžas par eiropiešiem, kas mokās neziņā, neatrod sev vietu, zaudē apetīti un miegu un vienkārši nezina, kā viņiem dzīvot tālāk. Es nešaubos, ka šādus cilvēkus, ja ir vēlēšanās, patiešām var atrast. Un pat uzrakstīt veselu rakstu, citējot tikai viņus. Varbūt esmu otra galējība – taču manā diezgan lielajā un diezgan raibajā paziņu lokā panikotāji neatrodas.

“Man “breksits” nav iemesls, lai kaut vai aizdomātos par pārcelšanos uz citu vietu. Man te patīk, un es vēlos šeit palikt visu mūžu,” saka Kati, kas uz šejieni pārcēlusies no Tallinas pirms diviem gadiem un tagad strādā atbalsta dienestā.

Nesen Kati bija kāzas. Viņas vīrs nav ES pilsonis: “Mani daudz vairāk satrauc, kā viņš tiks galā ar birokrātiju, jo tādiem cilvēkiem tas ir daudz sarežģītāk. Par sevi esmu pārliecināta – lai gan nekādu jaunu noteikumu eiropiešiem “uz papīra” vēl nav, es nepavisam neuztraucos.”

“Pēc referenduma nokārtoju pastāvīgās uzturēšanās atļauju, tāpēc šajā ziņā ne par ko nebaidos. Taču es jebkurā gadījumā būtu iesniegusi dokumentus, jo pienāca termiņš – biju nodzīvojusi valstī piecus gadus,” stāsta Svetlana.

Viņa strādā Londonas Sitijā un ieņem vienu no tiem amatiem, kurus gudrie imigranti “zog” vietējiem iedzīvotājiem.

Svetlana uzsver – retorika pirms referenduma par imigrantu pieplūdumu no Austrumeiropas viņu ļoti aizskārusi: “Nepatīkami, ja tu maksā nodokļus, ievēro visus likumus, bet tevi mēģina padarīt par grēkāzi, kas vainīgs visās ekonomikas problēmās.” Ja viņa arī aizbrauks, tad tāpēc, ka kļuvuši biežāki teroristu uzbrukumi, nevis dokumentu dēļ: “Mani vecāki Rīgā pastāvīgi pārdzīvo par to, kāds būs mūsu statuss pēc izstāšanās no ES. Tam nav pilnīgi nekāda pamata, taču nomierināt viņus nav viegli.”

Kad es runāju ar saviem draugiem, lai noskaidrotu viņu domas un to, vai viņiem ir “plāns B”, daudzi pat nesaprata jautājumu – neviens nopietni neaizdomājas par iespējamām problēmām “pēcbreksita” laikmetā. Man ir aizdomas, ka tas ir arī tāpēc, ka imigrantiem izdzīvošanas spējas un noturība pret stresu ir lielāka par vidējo — mums jau tāpat jebkurā situācijā ir jācenšas vairāk, jāstrādā neatlaidīgāk un bieži jāsaskaras ar problēmām, kuras nav pazīstamas tiem, kas šeit dzimuši.

Tāpēc tāds “breksits” bijis nebijis…

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Populārākie
Interesanti