“Es vienmēr esmu gribējusi aizbraukt. Jautājums bija tikai – uz Londonu vai Ņujorku. Pirmais variants bija vienkāršāks dokumentu dēļ,” stāsta 28 gadus vecā Kine, kas strādā par medmāsu infektoloģijas jomā. Viņa pārcēlusies uz Londonu no Norvēģijas pirms četriem gadiem.
“Protams, dzīves kvalitāte mājās ir labāka – mums medmāsas alga sākas no 36 tūkstošiem (mārciņu) gadā, šeit – no 21 tūkstoša. Dzīvot par šo naudu nav vienkārši,” saka Kine, kas mitinās vienā dzīvoklī kopā ar kaimiņiem un iepērkas vislētākajos veikalos.
“Taču ir vērts!” viņa tūlīt pat piebilst. “Visas dzīves laikā Norvēģijā es neiegūtu tik daudz pieredzes un iespaidu. Pie mums tu vienmēr zini, kas tevi sagaida – gan rīt, gan parīt, gan pēc nedēļas, gan pēc pieciem gadiem. Londonā – nekad!”
Starp citu, Kine plāno nākamgad atgriezties mājās. Iemesls ir tas pats dzīves līmenis. ”Ar manu britu pieredzi mani vērtēs daudz augstāk. Un es gribu ģimeni, bet Londonā tas ir neticami sarežģīti.” Saruna atsākas pēc pāris nedēļām, un Kine pašas teikto palabo – ja viņa dabūs darbu vienā no prestižajām Londonas slimnīcām, tad tomēr paliks.
Francūzis Žulians, mans kolēģis, pārcēlies uz Londonu, meklējot darbu savā profesijā:
“Francija, protams, ir bagāta valsts, taču tieši mans reģions dienvidos ir trūcīgs. Darba tur nav, ja vien neesat gatavi veidot karjeru tūrismā. Tā tur pietiek.”
“Parīze man ir ārzemes. Cita planēta,” atcērt Žulians, kad pajautāju, kāpēc viņš neapsver iespēju pārcelties uz savu galvaspilsētu. “Es nolēmu - ja jau izvēlos kaut ko jaunu un svešu, tad lai tas ir patiešām svešs.” Pirms tam viņš gadu dzīvojis Nīderlandē, strādājot atbalsta dienestā – vienkārši gribējies apskatīt pasauli.
“Breksits” un nākotnē gaidāmā birokrātija Žulianu nebaida. “Francijā dzīvo tik daudz britu, ka mūs viņi no šejienes tik viegli neizdzīs,” viņš smejas. “Taču bija nepatīkami, jā… Turklāt esmu pateicīgs Londonai – jo tā nobalsoja pret ”breksitu”. Tas ir vareni. Tieši tāpēc es šeit nejūtos lieks – atšķirībā no provinces.”
Karīna, 32 gadi, žurnāliste, pārcēlusies no Stokholmas uz Londonu mīļotā cilvēka dēļ, kad viņai bijis 21 gads. “Tobrīd viņš bija Milānā un dabūja darbu “Bank of New York” Londonas finanšu rajonā “Canary Wharf”. Tāpat kā viņš, iestājos Karalienes Marijas universitātē, un kopš tā laika dzīvoju šeit.”
Vai Londonā ir kaut kas tāds, kā nav Stokholmā, un kas būtu svarīgs tieši viņai?
Karīna nosauc “anonimitātes izjūtu” un brīvību lielā pilsētā, kā arī visdažādāko kultūru sajaukumu. “Es dievinu vietas, kas ir atvērtas visu diennakti, un tu vari tur nopirkt absolūti visu.”
Manu bijušo kursa biedreni 29 gadus veco amerikānieti Ketrīnu Londona piesaistījusi ar lētu izglītību:
“Mans tēvs gāja bojā autokatastrofā, kad biju pavisam maza, tāpēc mūsu ģimenē naudas pietika tikai tam, lai es varētu saņemt bakalaura diplomu. Tieši tāpēc es arī pievērsu uzmanību Lielbritānijai – šeit studēt maģistrantūrā ir daudz lētāk.”
Viņas Amerikā iekrātais pieticis dzīvošanai un ēšanai tieši gadu (ne ar ko tuvu tam nevarēju palielīties es pati, aizbraucot no Rīgas.) Kad šī nauda beigusies, pat lai atgrieztos ASV, bijis jāiesakņojas Lielbritānijā: “Lai nopirktu biļeti atpakaļ uz mājām, man šeit vajadzēja dabūt darbu. Galu galā vienam piedāvājumam sekoja cits, un, lai gan alga bija diezgan maza, ar to pietika, lai samaksātu rēķinus.”
Vēlāk viņa iepazinusies ar savu nākamo vīru britu, bet karjera sasniegusi tādu līmeni, ka atgriezties jau vairāk nav bijis nekādas jēgas. Ketrīna, kas var saņemt britu pasi jau 2019.gadā, šeit paliktu visu mūžu – ja nebūtu “breksita”. Lielās nozaru kompānijas (tostarp pašreizējais darba devējs) plāno pārcelt savus galvenos birojus uz citām Eiropas Savienības valstīm – galvenokārt uz Vāciju un Nīderlandi.
“Mēs ar manu vīru britu “breksita” dēļ gatavojamies pārcelties uz kontinentālo Eiropu. Jocīgi, vai ne?”
