Kārlis Streips: Savā galvā

Šodien, ejot rīta apgaitā, vienā Marijas ielas pusē starp Avotu ielu un laukumu, kas ir pretim „Origo”, saskaitīju 12 atkritumu tvertnes, lielākoties ar mazu uzlīmīti, lai vēstītu, ka attiecīgajā tvertnē kūpošu cigaretes izsmēķi nevajadzētu iekšā mest.

Mini ugunsgrēki šajā kontekstā šad tad redzēti. Savukārt uz zemes redzamos izsmēķus, dažāda veida papīriņus, atlikumus no dažādiem iepakojumiem u.tml. es īpaši neskaitīju, bet maz viņu tomēr nebija. Paldies sētniecēm un citiem, kuri ietves slauka, bet draza jau mēdz atjaunoties visnotaļ regulāri. Piemēram, pie tuneļa ieejas Stacijas laukumā ļaudis mēdz dalīt dažāda veida reklāmas materiālus. Garantēts, ka nākamajos 20, 30 un 50 metros no attiecīgās vietas šie materiāli zemē mētāsies vairumā, lai neteiktu vairāk.

Par to, protams, šorīt rakstu tādēļ, ka aizgājušajā sestdienā Latvijas iedzīvotāji kārtējo reizi piedalījās tā dēvētajā Lielajā talkā. Uzreiz pateikšu, ka es personīgi ne. Šajā ziņā neesmu Ļeņina baļķa nesējs, atzīstos, ka sestdienas man mēdz būt darba dienas pie datora, piedevām mani vienmēr mazliet mulsina pasākuma organizētāju bilstais, ka dalībniekiem būtu vēlams ierasties pašiem ar savām lāpstām un grābekļiem. Tā kā man, centra dzīvoklī dzīvojošam, šādas preces ir deficīts, no manis racējs un grābējs tāpat nesanāktu.

Taču tajā pašā laikā katru gadu Lielās talkas kontekstā man rodas dalītas jūtas. Protams, pasākums kā tāds ir pozitīvs. Jau pirmajā talkas gadā - 2008. gadā ļaudis savāca 260 tūkstošus maisu ar dažādiem atkritumiem. Dažus gadus vēlāk Lielā talka pārgāja no reaktīva pasākuma (vāksim gružus) uz proaktīvu pasākumu (uzlabosim apkārtējo vidi, stādīsim kokus un krūmus, apkopsim dzīvojamo namu iekšpagalmus u.tml.). Arī tas ir jauki. Piemēram, Lielā talka katru gadu ļauj Latvijas Bruņoto spēku pārstāvjiem lielā pulkā pilnveidot Latvijas strēlnieku pieminekļa teritoriju Nāves salā. Šogad procesā arī piedalījās Latvijā dislocēti karavīri no Amerikas, kuriem, iespējams, process bija mazliet eksotisks. Latvijas Universitātes cilvēki tradicionāli darbojas Botāniskajā dārzā. Lai iepriecinātu tos LSM.lv lasītājus, kuri vienmēr ir gatavi nākt ar pārdomām par mani, bet nekad par to, par ko es rakstu, vēl konstatēšu, ka Latvijas LGBT organizācija „Mozaīka” šogad Lielajā talkā piedalījās Mārupē. Malači.

Tomēr tas, ka katru gadu ļaudīm kārtējo reizi ir jāvāc kopā citu cilvēku pa rokai un visvisādās vietās izmestās grabažas, tomēr īpaši pozitīvi nav. 

Pērn Lielās talkas organizētāji lepni paziņoja, ka “Latvija tiešām kļūst tīrāka,” jo pērn Lielās talkas dalībnieki savāca “tikai” 1786 tonnas mēslu. Zilonis vidēji sver deviņas tonnas, zilais valis – 100 līdz 160 tonnas. Gandrīz 200 ziloņi. Desmit vaļi. Tas tomēr nav maz. Tas tomēr nav “tīri.”

Internetā turklāt ziņots, ka “arī šogad neiztika bez interesantiem atradumiem – atrasti personu apliecinoši dokumenti, dažādi vēsturiski darbarīki, kara laika ķivere un lielgabala lode, kā arī paklājs, dīvāns, kurpes, govs galvaskauss, izlietne, policijas lenta, daudz riepu un televizoru”. Personu apliecinošie dokumenti liecina par minitraģēdiju attiecīgā cilvēka dzīvē, ceru, ka par “kara laika ķiveri un lielgabala lodi” atradēji sazinājās ar šādu lietu speciālistu Viktoru Duku, kurš noteikti varētu pateikt, no kurienes tie nākuši. Bet izlietne? Riepas? Televizori?

Kam ir jānotiek cilvēka galvā, lai paskatītos uz nedarbojošos televizoru un nolemtu, ka pareizais variants ir to ielikt mašīnā, aizvest uz mežu un iemest grāvī?

Televizors tomēr nav bez kaitīgām vielām. Riepas var viegli aizdegties, ugunsgrēka gadījumā tās var radīt milzīgu piesārņojumu (un te vērts piefiksēt, ka pat Lielās talkas dienā ugunsdzēsējiem kārtējo reizi bija jāatsaucas uz garīgo slimību, kuru sauc par kūlas dedzināšanu). 

Pirms vairākiem gadiem „Neatkarīgajā Rīta Avīzē” publicists Viktors Avotiņš rakstīja, ka sakopta vieta Latvijā nav vieta, kurā ir bijuši talkotāji. Sakopta vieta ir vieta, kurā talkotāji vispār nav bijuši vajadzīgi. Tieši tā. Pirms diviem gadiem Lielās talkas lozungs bija “Tīrība sākas tavā galvā". Cilvēkam, kurš savu televizoru izmeta mežā, kaut kas galvā nav kārtībā. Paskatieties internetā, arī šogad tur atradīsit bildes, kurās ļaudis stiepj lielus maisus ar atkritumiem. Tiem, kuri tos tur izmeta, kaut kas galvā nav kārtībā.

Protams, neviens no mums individuāli nevar risināt pasaules lielās piesārņošanas problēmas. Starptautiskajā līmenī darīts daudz. Piemēram, Amerikā pagājušā gadsimta 70. gados izveidotā Vides aizsardzības aģentūra un vairāki Kongresa apstiprināti likumi radīja situāciju, kurā gaisu un ūdeni piesārņojošas vielas samazinājās dramatiski, piemēram, svina klātbūtne vidē samazinājās pat par 97 procentiem.

1972. gadā tikai viena trešdaļa Amerikas upju un ezeru bija pietiekami tīri, lai tajos peldētos vai makšķerētu. 1969. gadā viena upe bija tā piesārņota, ka tā aizdegās (!). Mūsdienās pietiekami tīras jau ir divas trešdaļas upju un ezeru. 1992. gadā Apvienoto Nāciju Organizācija apstiprināja konvenciju par klimata maiņu un, lai arī ar to gājis klupšus krišus, daudzviet pasaulē arī ir samazinājusies tā dēvēto siltumnīcas gāzu emisija. Pie mums Latvijā Eiropas nauda ir ļāvusi daudz ko darīt, lai samazinātu piesārņojumu, piemēram, attīrot Baltijas jūru pēc padomju okupācijas, kuras laikā acīmredzot valdošais “princips” bija “Jūra ir liela, tajā var mest visu ko pēc kārtas, tajā skaitā radioaktīvas vielas.” 

Tomēr vides jautājumi nav tikai starptautiski, tie arī ir individuāli. Man personīgi nekad un ne mirkli nenāktu prātā kaut ko vienkārši mest zemē.

Laikā, kad sabiedriskajā transportā bija individuālas biļetes, es savu kompostrēto biļetīti turēju rokā vai kabatā līdz atradu atkritumu tvertni. Atkritumus no sava dzīvokļa metu konteinerā, kāds ir mājas pagalmā (un atzīstu, ka mazliet sēroju par aizgājušajiem laikiem, kad mēs visi ar saviem atkritumu maisiņiem konkrētā laikā no rīta vai vakarā stāvējām uz ielas un gaidījām atkritumu mašīnu, jo tas varēja būt tāds sadzīvisks pasākums).

Te runa pirmkārt ir par audzināšanu. Bērns, kuram mamma neļauj visu ko mest pa roku galam, pieaugs par pieaugušu cilvēku, kurš tā nedarīs un katrā gadījumā nebūs cilvēks, kuram liekas, ka pareizais variants ir atkritumus mest nevis konteinerā vai izgāztuvē, bet gan mežā, lauka malā vai grāvī.

Tas tomēr ir nožēlojami, ka katru gadu labiem cilvēkiem nākas vākt kopā 200 ziloņu svaram ekvivalentu mēslu daudzumu. Kāds tos tur izmeta. Kādam citam tie bija jāsavāc. Un nepārprotami būtu daudz, daudz labāk, ja tas kāds tos tur nebūtu izmetis vispār.

Lielās talkas augstākais mērķis ir līdz Latvijas Republikas simtgadei 2018. gadā nodrošināt, ka Latvija ir tīrākā vieta pasaulē. Tas ir labs mērķis, bet ne jau tikai no talkotājiem tas ir atkarīgs. Tas ir atkarīgs no katra no mums. Arī domājot par to, ko uz ielas darīt ar izsmēķētu cigareti.

Saistītie raksti
4 komentāri
Zuze
1) lielā talka talka ir daudz senākas tradīcijas, kā zināms, tā tiek rīkota par godu V.I.Ļeņina dz.d. 22.aprīlī, 2) Nedaudz paciparoju, cik maksājam par atkritumiem, pēc RD tarifiem man sanāca, ka katrs iedzīvotājs, KATRU dienu saražo 10 - 15 l atkritumu, nopietni.. rēķinā to redzēt nevar, bet uzdodot pāris jautājumu apsaimniekotājam, tieši tikdaudz sanāk.. tas atskaitot sašķirotos atkritumus.. 2`) tomēr, ne TV, ne ledusskapi, ne visas omes grāmatas izmest nedrīkst, tiks izsaukti muņuki, un sastādīts protokols.. Es uz to velku, ka par to naudu ko maksājam par atkritumiem varētu utilizēt vel viskauko... piemēram uzstādīt konteineru baterijām..
Anita
Es līdz šim par šo tēmu diskusijās neizsakos, jo mans viedoklis nav populārs. Taču šoreiz Streipa kunga raksts mani mudina izteikt savu nostāju "Lielās Takas" sakarā. ...Ar tīru sirdsapziņu un godaprātu varu apgalvot, ka nekad savos 43 gados neesmu neko nometusi, izmetusi, pametusi ārpus konteinera, mežā, vai kur citur, pat ne dabiski trūdējošas lietas. Ja nejauši izkrīt - paceļu vienmēr. Tāpēc nekad neesmu piedalījusies talkā un nekad nepiedalīšos. Ja kādreiz Lielās Talkas tiks konkrēti organizētas tikai, lai kaut ko JAUNU iestādītu, izveidotu, uzbūvētu - tad piedalīšos kā cilvēks, kurš mīl un labu prāt palīdz valstij/pašvaldībai labiekārtot savu dzimteni ne tikai ar savu naudu nodokļu veidā, bet arī ar savam rokām, kādas 60 reizes mūžā. Bet vākt un labot aiz kretīniem... atvainojiet, kāpēc? Manu nodokļu zināma daļa šiem darbiem ir jau ieplānota. Un arī bērniem mācu to pašu - nometīsi kaut vai košļājamo gumiju, vai konfekšu papīrīti - tavs cūcīgā pilsoņa pienākums ir iet TALKOT!
Dace
Jā, es arī vienmēr brīnos, kas ir tiem cilvēkiem galvās, kas līdzatnesto iztukšoto trauku vai iepakojumu utml. nez kāpēc nevar aiznest atpakaļ vai līdz tuvākajam konteineram. Vai tad viņi otrreiz noteikti nenāks, ja par citiem nespēj iedomāties?
Neticis
Principā jau "Lielā talka" nav nekas slikts, bet piekritīšu, ka tā nav gana laba. Galvenokārt tāpēc, ka tā ir vairāk "labas jušanās", nekā "laba darba" pasākums. Piemēram, talcinieks var būt lepns, ka ir savācis izmesto televizoru vai riepu, bet es vēlētos, lai viņš atceras, ka 7× vairāk televizoru un riepu ir izmesti neredzamos rūpniecības atkritumos, lai izmestais televizors vai riepa vispār taptu. Mums, eiropiešiem, nevajadzētu arī pārāk "labi justies" par to, ka mūsu radīto atkritumu apjoms samazinās. Lielā mērā tas ir no tā, ka daudzas ražošanas (un attiecīgi — atkritumus radošas nozares) ir pārnestas uz lētākām valstīm (Ķīnu, Dievidameriku), kur tie visi arī paliek. Latvijā atkritumu apjoms ir īpaši zems tāpēc, ka pie mums neko īpašu neražo, bet, ja, piemēram, Ķīnai atskaita CO₂, ko tā rada, lai eksportētu uz ārzemēm, nemaz tik lieli skaitļi nesanāk.
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Populārākie
Interesanti