Tā kā mūsdienās Latvijas laikrakstos par gaidāmo pasākumu puslīdz velti meklēt informāciju, jūtos pat ļoti informatīvs, piemēram, informējot, ka praida informācijas centrs tiks oficiāli atklāts šovakar pulksten 18 Kaņepes kultūras centrā Skolas ielā. Lūk, kā.
Bet par praidu kā tādu - te der atcerēties, ka šogad tas būs Eiropraids, tātad – visas Eiropas kopējs praida pasākums, gājiena organizētāji ir pieteikuši 2000 dalībnieku, un, manuprāt, tas nav pārāk optimistisks skaitlis. Ļaužu būs daudz.
Šodien kādā intervijā Rīgas mēram Nilam Ušakovam uzdots šāds jautājums: “Praids tuvojas Rīgai! Būs krāšņs gājiens, kur piedalīsies daudz cilvēku. Ko pilsētas vadība iesāks?”
Tiesa, tas nav īsti jautājums, tā ir replika, bet galvaspilsētas pirmā persona ir atbildējusi šādi: “Daudzi rīdzinieki to ievērojuši, zvana, lai taču dome novērš šādus pasākumus Rīgā. Taču man nav nekāda tiesiska pamatojuma praida gājienu nesaskaņot vai aizliegt. Tās ir konstitūcijas dotās pulcēšanās brīvības, ja kādam tas nav pieņemami, tad jāiet piketēt pie Saeimas, jo tur tiek pieņemti likumi. Līdz ar to varam pieņemt zināšanai, ka praids būs, un viss. Kardinālam Pujatam bija skaidra pozīcija – viņš aicināšot savas konfesijas ticīgos praida laikā pilsētas centru pamest. Tā arī parādīšot ticīgo cilvēku attieksmi.”
Dzirdējāt katoļi? Ja jūs dzīvojat Rīgas centrā, gājiena dienā (atkal būšu izpalīdzīgs un pateikšu priekšā – tas būs sestdien, 20. jūnijā) jums būs jābūt citur. Nezinu, kā kardināls interpretē jēdzienu “centrs,” kurš būtu jāiztukšo no Romas katoļiem. Vispār jēdziens “vēsturiskais centrs” mūsu galvaspilsētā ir visai plašs, tajā skaitā “vēsturiskajā centrā” ir arī iekļauta daļa Pārdaugavas. Vai arī no turienes būs jābrauc prom? Varbūt uz Tīnūžiem? Uz Pampāļiem? Vai arī pietiks 20. jūnijā pāris stundas paciemoties pie radiem vai draugiem Imantā vai Bolderājā, kuras par centru neuzskatīt? To visu godājamais kardināls acīmredzot nav atradis par vajadzīgu atšifrēt.
Taču, ja bez ironijas, viņa centrālā doma ir pareizā, proti, ja tu negribi redzēt Eiropraida gājienu, tad tev ir visas tiesības attiecīgajā brīdī atrasties kaut kur citur. Atkal būšu informatīvs – gājiena pieteiktais maršruts ir Vērmanes dārzs – Tērbatas iela – Bruņinieku iela – Brīvības iela – Brīvības bulvāris – Vērmanes dārzs. Ja nu itin liktenim labpaticies kādu, kam praids “nepatīk”, ielikt dzīvoklī ar logiem uz kādu no minētajām ielām, tad nāksies aizvērt aizkarus, bet citādi būs jau labi. Gabals nenokritīs.
Atvainojos. Atkal ar to ironiju. Citādi īsti nespēju attiekties pret visādiem “antiglobālistiem” un citiem, kas Latvijā cenšas uzturēt vēsturiskus un pagalam muļķīgus aizspriedumus. Kategorijā “vai kreisā roka zina, ko dara labā,” citur masu informācijas vidē šodien ir uzradies minētā Ušakova vietnieks Andris Ameriks un, lai arī viņš ir atzinis, ka pilsētai nav juridisku iespēju kaut ko bloķēt, viņš arī ir atradis par vajadzīgu pateikt lūk, ko: Eiropraids ir “ārišķīga sevis demonstrēšana, kas neveicina sabiedrības izpratni,” piedevām, ja kādam nepielēca, “šis pasākums sabiedrībā izpratni neveicina, un organizatoriem tas būtu jāsaprot.” Mēra vietnieks minējis aptauju, kurā trīs ceturtdaļas rīdzinieku it kā bilst, ka Eiropraidu viņi neatbalsta vispār un tikai 2,5 procenti esot teikuši, ka tā ir laba lieta. Ameriks neprecizēja, kas tā par aptauju, internetā kādu brīdi parakņājos, neatradu, bet tā nu viņš teica.
Mūsu valsts politiskajās aprindās daudz un dikti tiek runāts par sabiedrības vienotību un saliedētību, un integrāciju un visu pārējo. Nelaime ir tāda, ka pietiekami bieži tā ir tukša mutes virināšana un nekas cits. Ir pavisam viegli izburkšķēt jēdzienu “šis pasākums sabiedrībā izpratni neveicina,” un nenodarbināt sevi ar jautājumu, kāpēc sevis vadītā pilsētā patlaban “izpratne” ir tik negatīva. Droši vien, stimulējot stereotipu par “ārišķīgu sevis demonstrēšanu”, Ameriks īpaši “izpratni” nevar uzlabot. Toties viņš un tāpat arī Ušakovs “izpratni” varētu uzlabot pat krietni, 20. jūnijā nākot uz Vērmanes dārzu un piedaloties praida pasākumos. Nav obligāti jāsadodas rociņās, var arī nākt atsevišķi, bet tomēr valsts galvaspilsētas pirmajai un otrajai personai parādot, ka Rīga ir Eiropā, laiks patlaban ir 21. gadsimta otrā dekāde, Latvija ir Eiropas Savienībā, Eiropas Padomē, Apvienoto Nāciju Organizācijā, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijā un veselā strīpā citu organizāciju, kuras tostarp paģērē diskriminācijas izskaušanu visās tās izpausmēs, un tāpēc arī galvaspilsētas mērs un viņa vietnieks mierīgi var iet uz Vērmanes dārzu un parādīt savu atbalstu tur notiekošajam. Pilnīgi neatkarīgi no tā, kāda ir darbaļaužu “izpratne” vai tās trūkums. Un tas, starp citu, arī attiecas uz citām amatpersonām, tajā skaitā uz premjerministri, Saeimas priekšsēdētāju u.tml., vēl jo vairāk tāpēc, ka Latvija tomēr patlaban ir Eiropas Savienības prezidējošā valsts, un droši vien būtu labi procesa izskaņā demonstrēt attīstību, nevis provinciālu pāķismu, kā tas pietiekami bieži pie mums mēdz gadīties.
Astoņas dienas pēc Eiropraida Rīgā es būšu Čikāgā, kur arī notiks praids. Tur nebūs neviena katoļa vai kāda cita, kas iesaka pilsētas centra evakuāciju. Tur nebūs 2000 cilvēku, minētajam ciparam pieliec trīs nulles un būs tuvāk patiesībai. Kaut kur gājiena galvgalī būs Čikāgas mērs Rams Emanuels; ja šogad būs tāpat kā pērn, tad viņš skraidīs no vienas ielas puses uz otru kā satrakota vāvere, lai paspiestu roku pēc iespējas vairāk cilvēkiem pēc kārtas. Tur arī būs pilsētas domes pārstāvji, Ilinoisas štata parlamenta deputāti, droši vien pa Kongresa loceklim un senatoram, un pēc tam neskaitāmi daudzas grupas un organizācijas, nebūt ne tikai un vienīgi LGBT instances. Tas būs viens garš, priecīgs, lustīgs, jautrs un cilvēcību apliecinošs pasākums. Tāpat tas būs Ņujorkā un Londonā, un Barselonā, un Oslo, un Parīzē, un Riodežaneiro un vēl, un vēl, un vēl, un vēl. Tā teikt, civilizētajā pasaulē.
Ja godīgi, tad Rīgas mērs Ušakovs pēdējo reizi, kad praids notika Rīgā, ieradās uz atklāšanas pasākumu, ja atmiņa neviļ, viņš pat pateica pāris smukus vārdus. Jādomā, ka ar visu pārliecību, ka viņa “elektorāts” varētu nesaprast atbalstu cilvēka tiesībām, kaut kur viņš arī saprot, ka šogad tas būs liels un eiropeisks pasākums, droši vien arī šogad viņš kaut kur pavīdēs. Varbūt šovakar pasākuma centra atklāšanā vai citādāk.
Taču tam nebūtu jābūt politiskam aprēķinam. Zinu un saprotu, ka mūsu politikāņiem ir vieglāk ierušināties smiltiņās un izlikties, ka problēmu nav. Bet, ja tik tiešām 75% Latvijas galvaspilsētas iedzīvotāju 21. gadsimta otrās dekādes vidū ir atraduši par vajadzīgu pateikt, ka Eiropraidu viņi “neatbalsta vispār,” kā to ir apgalvojis Ameriks, tad gluži tā nav, ka problēmu nav. Un problēma nav Eiropraids kā tāds. Problēma ir valsts, kurā 21. gadsimta otrās dekādes vidū joprojām trīs ceturtdaļas galvaspilsētas iedzīvotāju var būt tik tumsonīgi. Ja reiz politikāņu vēlme ir “integrācija” (un skaidri sapratīsim, ka Ušakova pārstāvētais politiskais spēks par to runā nepārtraukti), tad politikāņiem ir jārāda piemērs. Ir jāpalīdz sabiedrībai attīstīties. Ir jāpalīdz minētajiem 75 procentiem saprast, ka viņiem vispār nav vajadzīgs viedoklis par to vai “atbalstīt” vai “neatbalstīt” Eiropraidu, jo Eiropraids būs. Un par visu vairāk, politikāņiem vajag apliecināt, ka viņi, kā inteliģenti cilvēki 21. gadsimta otrās dekādes vidū stāv kopā ar cilvēka tiesībām un ne ar tiem, kuri “reliģijas” vārdā aicina iztukšot pilsētas centru vai stāv ar melīgiem transparentiem par gejiem un HIV, kā tas ir redzēts citugad.
Jauku visiem dienu!
