Tiktāl deputātam taisnība. Ksenofobija, kāda redzama mūsu valstī (un, protams, ne tikai) attiecībā uz bēgļiem un patvēruma meklētājiem no Tuvajiem Austrumiem un Āfrikas, bijusi visai intensīva, piemēram, tad, kad piketētāji demonstrēja transparentus ar tekstiem par "baltās rases" iznīcināšanu. Cik zināms, nākamnedēļ aktīvisti atkal plāno organizēt protestu pret bēgļu uzņemšanu mūsu valstī. Ņemot vērā, ka neviens bēglis Eiropas Savienības kvotu sistēmas ietvaros vēl pat nav pie mums ieradies, kā arī to, ka valdība vēsta, ka pirmajā piegājienā valsts uzņems vien desmit cilvēkus, tās nu reiz ir bailes ar ļoti lielām acīm. Neviens mēs nezinām, kas tie tādi būs par cilvēkiem. Varbūt izglītoti. Varbūt strādāt griboši. Varbūt jaunu dzīvi sev veidot griboši. Nudien mazticams, ka viņu starpā ir kāds ar mērķi apjozties ar sprāgstvielām un doties uz vietu, kur ir daudz ļaužu.
Protams, ļoti lielu lāča pakalpojumu bēgļiem pagājušajā nedēļā nodrošināja tie huligāni, kuri ālējās dažādās Vācijas pilsētās, uzbrūkot sievietēm, laupot, izvarojot. Teju vai visos mediju ziņojumos par notikušo parādījās jēdziens "Ziemeļāfrikas vai arābu izcelsmes vīrieši." Ja arī tas tā bija, tad vienalga šo mērgļu izdarības nav attiecināmas uz visiem patvēruma meklētājiem pēc kārtas, man savdabīgākais aspekts šajā lietā ir tas, ka, cik vēstīts, Vācijas likumsargi vēl nav atraduši nevienu no tiem, kuri Jaungada naktī piedalījās minētajās orģijās. Mūsdienās, kad kameras ir visur, tas šķiet pietiekami dīvaini.
Taču galvenokārt šodien gribu rakstīt par Jāņa Urbanoviča piedāvāto recepti attiecīgās problēmas risināšanai, proti, viņš raksta, ka Apvienoto Nāciju konvencijā par rasu diskriminācijas izskaušanu un 1993.gada Vīnes deklarācijā par cilvēka tiesībām ir noteikumi, kuri ir jāievēro visām valstīm pēc kārtas. Proti, Eiropas Savienībai un Eiropas Padomei jābūt gatavām "reaģēt, efektīvi sodot valsti par rasistiskas, ksenofobiskas politikas īstenošanu, piespiežot atteikties no tās. Citādi, paliekot bez starptautiskām garantijām to izpildei, šie dokumenti pārvēršas makulatūrā."
Lūk, kā. Te jākonstatē, ka Jānim Urbanovičam te sanāk tāda kā āža kāja, jo savu recepti viņš piedāvā attiecībā uz jēdzienu "Eiropas Savienības dalībvalsts vai partnervalsts Eiropas Padomē."
Tieši pie otras no minētajām organizācijām vērts apstāties, jo viena no "partnervalstīm Eiropas Padomē" ir mūsu lielā kaimiņvalsts Krievija. Krievija Eiropas Padomē (EP) iestājās 1996. gada februārī, un arī mūsdienās, kad Maskava lielā mērā pasaulē ir kļuvusi par pāriju, "pateicoties" tās nedarbiem Ukrainā un citur, Maskavas pārstāvji EP darbā piedalās joprojām, lai arī kopš Krimas aneksijas ar zināmiem ierobežojumiem. 2014. gadā Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja (EPPA) atcēla Krievijas delegācijas balsstiesības, Kremļa pārstāvji brēca, ka Krievija no EP izstāsies vispār, taču tā tas nenotika, un Krievija EP dalībvalstu sarakstā ir vēl šobaltdien.
Domājot par ksenofobiju un cilvēka tiesībām, šis apstāklis sevišķi krīt acīs tāpēc, ka ir divas valstis, Baltkrievija un Kazahstāna, kuras nav uzņemtas Eiropas Padomē konkrēti tāpēc, ka tajās pastāv ievērojamas cilvēka tiesību problēmas. Baltkrievija speciāla viesa statusu Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā (EPPA) ieguva 1992. gadā, bet statusu tai atņēma 1997. gadā pēc tam, kad Baltkrievijas diktators Aleksandrs Lukašenko padzina savas valsts parlamentu un tā vietā iecēla sev lojālus pārstāvjus. Pagājušā gada februārī EP pārstāvis viesojās Minskā, lai runātu par tālāku attiecību attīstību starp EP un Baltkrieviju, arī tāpēc, kā zināms, ka A. Lukašenko pēdējā laikā ir centies normalizēt attiecības, te kļūstot par namatēvu tā dēvētajām Minskas sarunām par situāciju Ukrainā, te palaižot brīvībā dažus (bet nebūt ne visus) politieslodzītos u.tml. Taču vismaz pagaidām Baltkrievija šajā ziņā, tā teikt, ir palikusi kandidātos.
Savukārt Krievijas gadījumā, atcerēsimies, Jāņa Urbanoviča pārstāvētajai partijai jau ļoti sen ir sadarbības līgums ar Krievijas fīrera partiju ''Vienoto Krieviju''. Ja cienījamais deputāts ir tik noraizējies par ksenofobijas un rasisma pieaugumu, lai aicinātu attiecīgās instances "reaģēt un efektīvi sodīt" valstis par attiecīgās politikas ieviešanu, tad jājautā, vai šo principu viņš arī vēlas attiecināt uz draugiem Kremlī. Jo nav pilnīgi nekādu šaubu, ka Krievijā ļoti aktīvi pastāv rasisms attiecībā uz "kaukāziešiem" un cita veida "nekrieviem," savukārt viss jēdziens "krievu pasaule" ir pamatots ksenofobijā, jo tā centrā ir doma, ka tā ir pasaule tikai krieviem.
Turklāt izpratne par cilvēka tiesībām kā tādām mūsu kaimiņvalstī ir labākajā gadījumā savdabīga, lai neteiktu krietni skarbāk.
Draugiem reizēm saviem draugiem jāpasaka nepatīkamas patiesības. Ja draugs grasās sēsties pie stūres dzērumā, patiess draugs viņam atņem atslēgas. Ja draudzene dzīvo vardarbīgās attiecībās, patiesa draudzene palīdz viņai no tām izkļūt. Savukārt, ja valsts uzvedās huligāniski, patiess draugs tai tā arī pasaka un aicina no huligānisma atturēties. Ja reiz Urbanoviča partijai ar Putina partiju ir tik liels sadraudzības līgums, tad tam būtu jābūt lieliskam formātam, kurā Urbanoviča partija Putina partijai var pateikt, ka nevajadzētu militāri iejaukties Ukrainā un visu laiku, acīs skatoties, par to melot laikā, kad, pateicoties satelītiem un cita veida tehnoloģijai, Krievijas karaspēka klātbūtne Ukrainā ir uz delnas redzama. Tas ir lielisks formāts, kurā pateikt, ka propaganda kā vadmotīvs nav nopietnas valsts cienīga. Un, jā, pateikt, ja Krievija turpinās uzvesties tā, kā tā patlaban uzvedas, varbūt nudien Eiropas Padomei vajadzētu to pilnībā izslēgt no savām aprindām.
Jo Jānim Urbanovičam ir pilnīgi taisnība, ka "nacionālisms" mūsdienās daudzviet pasaulē ir izgājis no visiem iespējamiem rāmjiem, Krievija šajā ziņā nav nekāds izņēmums.
Arī uz to attiecas cienījamā deputāta minētā ANO konvencija un Vīnes deklarācija. Arī uz to attiecas viņa doma, ka valstis, kuras ignorē attiecīgo dokumentu prasības, būtu "jāpiespiež" no attiecīgās politikas atteikties.
Kas cits to var sākt darīt, ja ne "draugs"?
