Kārlis Streips: Nu, re!

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 8 gadiem.

“Es zināju, ka tas, ko daru, ir pretlikumīgi.” Tie ir vārdi no Latvijā dzimušā un augušā Denisa Čalovska, kurš nemaz ne tik sen bija tas pats, kurš tajā mūsu valsts laikrakstā, kurš no viņa aizturēšanas centās uztaisīt vislielāko traci, apgalvoja, ka viņam neesot ne jausmas, kāpēc pirms nu jau gandrīz trīs gadiem specdienesti viņu aizturēja, vēl bilstot:  “Par to, ko esmu it kā noziedzies, esmu lasījis avīzēs.”  Tā cenšoties radīt iespaidu, ka tas viss ir bijis kaut kāds pārpratums, specdienestiem (turklāt ne tikai no Latvijas vien) vienkārši gribējās kādu arestēt, un puisis gadījās pa ceļam. Ups, kam negadās?

Savukārt “es zināju, ka tas, ko daru, ir pretlikumīgi” – tie vairs nebija vārdi maznozīmīgā laikrakstā kaut kur Eiropas pažobelē, te bija vārdi Manhetenas federālajā tiesā Amerikas Savienotajās Valstīs, kur Čalovskis tika tiesāts par piedalīšanos tā dēvētā "Gozi" vīrusa izstrādāšanā.  Kā tas bija paredzams (un kā to būtu zinājuši minētā laikraksta darbinieki, ja viņi būtu pajautājuši kādam, kas to tiešām zina), prokuroriem Amerikā nebija nekādu plānu puisi no Latvijas iespundēt cietumā uz 68 gadiem, kā to apgalvoja viegli satraucamie ļaudis mūspusē. 

Jau toreiz rakstīju, ka par daudz lielākiem ar datoru lietām saistītiem noziegumiem smagākais spriedums – 20 gadi aiz restēm. Tas bija kāds Alberts Gonzaless, kurš kopā ar citiem nozaga 90 miljonus kredīta un debetkaršu numurus operācijā “Kļūsti bagāts vai mirsti, tā darot”.  Denisa Čalovska gadījumā, kā ziņots medijos, vīruss inficēja miljonu datoru visā pasaulē un radīja desmitiem miljonu dolāru lielus zaudējumus.

Ņujorkas tiesa pēdējo vārdu šajā lietā pateiks decembrī, taču vēstīts, ka Čalovskis ar prokuroriem sarunājis to, ko prokurori gribēja visvairāk, proti – viņš izstāstīs, kā tas viss notika, un tāpēc viņam tiks piespriests visnotaļ maigs sods, iespējams, divi gadi cietumā, iespējams, arī ieskaitot to laika posmu, kādu viņš pavadījis aiz restēm jau līdz šim. 

Tas varētu būt galvenais, likumsargiem uzzinot, kādas metodes tika izmantotas "Gozi" vīrusa radīšanā, lai ļautu nodrošināties pret līdzīga veida noziegumiem nākotnē.

Par to, ka Latvija tomēr nolēma Denisu Čalovski izdot tiesāšanai Amerikā (un te vērts konstatēt, ka Rumānija savu “Denisu Čalovski” tomēr nolēma neizdot), patiesībā varam tikai priecāties, jo kibernoziegumi galu galā ir kaut kas tāds, kas var ietekmēt teju vai ikkatru no mums, un ne jau pozitīvā nozīmē.  Lasot šo tekstu, lasītāj, Tu esi pieslēdzies pasaules tīmeklim.  Tas nozīmē, ka Tavs dators ir iesaistīts ļoti plašā tīklā, kurā darbojas ne jau tikai labi un jauki cilvēciņi.

Man datorā ir pretvīrusu programma, kura katru reizi, kad tā pamana, ka es kaut kur internetā grasos ievadīt paroli, paziņo, ka pateicoties tai, es to darīšu super duper drošos apstākļos, neviens gailis nespēs izsekot tam, ko es daru.  Ir arī cita programma, kura diezgan bieži katru dienu lepni paziņo, ka tā ir atklājusi un novērsusi kaut kādu kaitīgu savienojumu ar kaut ko citu.  Nezinu, vai pirms es to iegādājos, mans dators netraucēti veidoja kaitīgus savienojumus ar kaut ko citu, nekas īpaši briesmīgs manam datoram nenotika arī pirms minētās programmas iegādes, bet kaut kādā līmenī lielāku drošības sajūtu tas man dod.

Jo pirms pāris gadiem es saņēmu e-pastu, kurā hakeris man visai detalizēti izstāstīja, kas pēdējā laikā bija noticis manā bankas kontā. Sazinājos ar policiju, un cilvēks ātri tika atrasts un neitralizēts, bet ļoti, ļoti nepatīkami tas bija vienalga, jo man jau kaut kā gribējās domāt, ka tieši banka būs tā iestāde, kurā nodrošinājums pret hakeriem būs visaugstākajā līmenī.  Denisa Čalovska atzīšanās apliecina, ka ne vienmēr tas tā ir.  Hakeri mūsu pasaulē ir dalāmi dažādās daļās – tie, kuri pa tīmekli rakņājas sava prieka pēc, lai redzētu, ko viņi var atrast un kur viņi var pieslēgties.  Ir tie, kuri it kā darbojas cēlu mērķu labā, te runa ir par Džulianu Asanžu, Bredliju (Čelsiju) Kūperu un citiem, kuri ielauzās valdību datortīklos un lejuplādēja neskaitāmu skaitu dažādu dokumentu, kuri pietiekami daudziem politiķiem, diplomātiem un citiem lika svīst un sarkt. 

Bet ir arī tie, kuru mērķis, kā minēju, ir “kļūt bagātam vai mirt tā darot”.  Tie ir cilvēki, kuri pietiekami mērķtiecīgi cenšas nozagt kredītkaršu u.c. datus, lai tos izmantotu savām vajadzībām. 

Atkal stāsts iz dzīves. Pirms pāris mēnešiem kredītkaršu uzņēmums "Visa" man nosūtīja vēsti, ka vajagot ar to sazināties, jo uzņēmums esot pamanījis kaut kādus apšaubāmus darījumus ar manu kredītkarti. Piezvanīju, dāma stāstīja, ka kāds manu kartes numuru ir izmantojis krogā Rietumvirdžīnijas štatā ASV. Vai tas esmu bijis es? Nu nē, attiecīgajā laika posmā es biju Latvijā, nodarbojos ar tulkošanu un blogu rakstīšanu. Kā gan tas varēja notikt? Amerikā, saka tā dāma no "Visa", ir arī tādi uzņēmumi, kuri par tādiem “sīkumiem”, kā parole, īpaši neraizējas, pietiek ar numuru kā tādu. Tas beidzās ar to, ka mana kredītkarte tika anulēta, un "Visa" man atsūtīja jaunu eksemplāru.  Nekādu milzīgu naudu noziedznieks ar manu karti nebija tērējis, bet nepatīkami tas bija vienalga.

Sena paruna vēsta, ka Dievs sargā tos, kuri sargā paši sevi, un šī ir joma, kurā tie nudien ir zelta vārdi. Ja Tu ar sava datora palīdzību ganies pa pasaules interneta pļavām un Tavā datorā nav kārtīgas (ar ko gribu teikt nopirktas, nevis kaut kur pa rokai lejupielādētas) vīrusa un tā dēvēto Trojas zirgu aizsardzības programmas, tad jautājums ir nevis, vai pienāks tā diena, kad Tev tiks uzbrukts, bet gan - kad tā diena pienāks. 

Protams, Tu vari teikt, ka Tev nekas īpašs nepieder, kontā nav tik daudz naudas, lai kādam gribētos to nozagt, bet arī tas pats mazumiņš no bankomāta kartes nospertās naudas, jo kāds ir atklājis Tavu bankomāta paroli, būs pietiekami nepatīkami, vai ne tā?

“Es zināju, ka tas, ko daru, ir pretlikumīgi,” Deniss Čalovskis paziņoja Amerikas tiesā.  Tiem ļoti daudzajiem cilvēkiem, kuru datori tika inficēti “pateicoties” viņa un “kolēģu” nedarbiem, tas droši vien ir visnotaļ vājš mierinājums, bet mums visiem pārējiem tas pasaka, ka, jā, pasaulē ir cilvēki ar nudien ļauniem mērķiem, un ir ļoti labi, ka likuma sargi to visu uzrauga un attiecīgos neģēļus sauc pie dziesmas.  Internets dažādu iemeslu dēļ nereti tiek salīdzināts ar tā dēvētajiem “mežonīgajiem Rietumiem”, un ne bez pamata.  Dievs nudien sargā tos, kuri sargā sevi.  Bet ir ļoti pozitīvi, ka šajā ziņā mēs neesam vieni.  Retais starp mums ir patiešām datora speciālists.  Atzīstos godīgi, man ir pat ļoti miglains priekšstats par to, kā es, Rīgā sēžot, varu apskatīties mājaslapu Amerikā, Japānā vai Sudānā.  Ļoti miglains priekšstats par to, kā e-pasts, kuru rakstu Rīgā, nonāk manas māsas kontā Čikāgā.  Tādi cilvēki kā Deniss Čalovskis šo nezināšanu izmanto pietiekami ļaunprātīgi.  “Es zināju, ka tas, ko daru, ir pretlikumīgi.”  Labi, ka kāds pamanīja.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti