Vienīgā vieta presē, kur šorīt par notikušo paneļdiskusiju atradu atreferējumu, bija "Neatkarīgā", kurā pat "Neatkarīgās" autors bija spiests atzīt, ka "No Pride" cilvēks “briesmīgi izgāzās.”
Konkrēti, “neveikli atkaujoties no saviem oponentiem, viņš aizmuldējās līdz žīdiem, nacistiem, krišnaītiem un visbeidzot kādai sievietei zālē pavēlēja sēdēt brillēs un klusēt, it kā arī briļļainie būtu viņu kaitinoša seksuālo minoritāšu grupa.”
Tā tas arī bija. Kareivīgais aktīvists tik ļoti iestājās par savu, ka procesa beigās atsevišķi cilvēki, kas bija sapulcējušies zālē, bilda, ka acīmredzot viņš nav pat klausījies tajā, kas tur tika pateikts. Nudien. Centrālā doma cilvēkam bija tāda, ka nav ne mazākā iemesla domāt, ka pret LGBT cilvēkiem Latvijā tiek vērsta kaut kāda diskriminācija. Cita starpā viņš nostalģiski apgalvoja, ka būtu laiks Latvijai ieviest kārtību, kāda Amerikas Savienotajās Valstīs pastāvēja līdz pagājušā gadsimta 70. gadiem, jo tikai tajā brīdī Amerikas psihoterapeitu organizācijas sāka atzīt, ka homoseksualitāte nav nedz garīga, nedz fiziska slimība. Aktīvistam par to bija savs skaidrojums, proti – tie ir bijuši konkrēti ebreju tautības psihoterapeiti, kas to ir panākuši. Šis apgalvojums nebija pārsteidzošs, ja reiz aizspriedumi, tad visa aizspriedumu buķete vienlaikus – kā tad, žīdi vainīgi. Vienmēr žīdi vainīgi. Tas, ka laikā kopš minētajiem gadiem to pašu ir atzinušas teju vai visas pasaules psihiatrijas u.c. organizācijas, tajā skaitā arī Pasaules Veselības organizācija … tas šim cilvēkam nebija interesanti. To viņš negribēja dzirdēt un acīmredzot arī nedzirdēja.
Kas attiecas uz diskrimināciju kā tādu, arī "Neatkarīgajā" žurnālists (kurš ļoti smukā kārtā gejus ir izvēlējies aprakstīt ar vārdiem “seksa dīvaiņi”) nāk ar apgalvojumu, ka “pēc būtības nesaņemta atbilde: ‘Kā Jūs diskriminē’?” Jā, varbūt ir bijuši daži gadījumi, kad kāds šajā kontekstā piekauts, kādam atteikta dzīvokļa izīrēšana, bet tas jau nekas. Heteroseksuāļi dzērumā padara to vien, it kā tas būtu arguments. Ja jau naturāļi tā dara, par ko tad geji sūdzas? Taču acīmredzot arī "Neatkarīgās" žurnālists neklausījās tajā, kas tika teikts, jo ne jau tikai par agresīvu piekaušanu ir runa. Runa ir arī par tām ļoti lielajām atšķirībām starp, ja konkrēti, precētiem ļaudīm un visiem pārējiem mūsu valstī. Seminārā minēju juristi Evitu Gošu un izcilo vieglatlēti Līgu Kļaviņu. Viņām ir dēls. Dēlu dzemdēja Kļaviņa. Juridiskā nozīmē viņš un Goša ir pilnīgi svešinieki. Notiks kaut kas ar Līgu, Evitai par dēla nākotni nebūs nekādas teikšanas. Vispār, gulēs Līga slimnīcā, Evitai arī nebūs nekādas teikšanas par viņas ārstniecības kursu un visu pārējo, jo likuma acīs arī Evita un Līga ir svešinieces. Tāpat runa ir par nodokļu likumiem, mantas dalīšanu, mantojumiem u.tml. Jā, tās varbūt šķiet sausi ekonomiskas lietas, bet atšķirības tur tomēr ir, un tas tomēr, grozies kā gribi, ir Satversmē garantētās vienlīdzīgās attieksmes pārkāpums. Šis, starp citu, var būt pietiekami aktuāls jautājums arī neprecētiem heteroseksuāliem cilvēkiem. Te runa ir par partnerattiecību likumu vai tā trūkumu. Taču vienādi vai otrādi, ja vienai sabiedrības daļai tiek liegta tā juridiskā atzīšana, kas pienākas citai sabiedrības daļai, tad tā ir diskriminācija. Ir un vēlreiz ir diskriminācija.
Lieki teikt, no "No Pride" aktīvista arī skanēja mūžsenais “arguments,” ja jau kaut kādas tiesības viendzimuma pāriem, tad acīmredzot tiesības būs jādod arī visiem tiem, kuri grib veidot attiecības ar bērnu, suni vai traktoru.
Tas ir tas salmiņš, pie kura ķeras tie ļaudis, kuri kaut kur smadzenēs saprot, ka sakarīgu argumentu pret LGBT tiesībām tomēr nav. Tajā pašā kategorijā ir kādreiz Rīgas praidos redzētie protestētāji, kuriem rokās ir transparenti ar apgalvojumu, ka 80 procenti AIDS pacientu ir geji. Tā nav taisnība, vēl jo vairāk mūsu valstī ne, kur vairākums šādu pacientu nāk no intravenozo narkotiku lietotāju aprindām, bet arī šajā gadījumā ignorance un agresivitāte iet roku rokā.
Būtībā jau tādi cilvēki kā minētais "No Pride" aktīvists dara ļoti labu darbu tādā nozīmē, ka viņi pierāda sakarīgu argumentu absolūtāko trūkumu.
Tāpat tas bija ar mūziķi Uldi Marhilēviču raidījumā “Suņa būda,” kura laikā katru reizi, kad es runāju par zinātni, viņš šņāca un ņirgājās, it kā zinātne būtu kaut kas nenozīmīgs.
Taču, kā teicu minētajā seminārā, pēc dzirdētā no "No Pride" cilvēka jutu dziļu nepieciešamību atvainoties Marhilēvičam par to, ka es viņu nosaucu par tumsoni. Salīdzinot ar "No Pride" personu, komponists ir apgaismības kalngals. No tā neizriet, ka viņam ir taisnība, bet tomēr.
Šis ignorances un agresivitātes fenomens ir redzams arī citās jomās. Domājot par notikumiem Ukrainā, ir vajadzīga visai liela ignorance, lai ticētu Krievijas propagandistu apgalvojumam, ka mazie zaļie vīriņi, kādi pēdējās nedēļās ir parādījušies vispirms Krimā un tagad pietiekami daudzās Austrumukrainas pilsētās, ir “cilvēka tiesību” aizstāvji. Šī ignorance iet roku rokā ar agresivitāti, kuras pamatā ir doma, ka Kremlim ir visas tiesības “aizsargāt tautiešus,” ja arī nav pat mazāko pierādījumu tam, ka pret “tautiešiem” tiek vērstas kaut kādas represijas vai jebkas tamlīdzīgs.
Savukārt manā dzimtajā Amerikā pagājušajā nedēļā publicēts pētījums, kurā ļaudis aptaujāti par to, vai Amerikai Ukrainas jautājumā būtu jāiejaucas militāri. To minu tāpēc, ka pētījumā bija arī otrs jautājums, proti – vai varat pateikt, kur Ukraina atrodas? Tur nu rādījās Dieva zīmes, un lasītāji var aplūkot rezultātus šeit. Kā redzams, amerikāņi Ukrainu ir likuši ne vien Eiropā, kur tā patiešām atrodas, bet arī Ziemeļamerikā, Dienvidamerikā, Āfrikā, Āzijā un dažos gadījumos pat okeāna vidū. Un pats interesantākais ir tas, ka jo tālāk no patiesības šajā jautājumā kāds no respondentiem bija, jo ticamāk bija tas, ka viņš jautājumā par Amerikas iesaistīšanos karā bija agresīvi tendēts.
Vārdu sakot, nezinu, kur tāda Ukraina ir un vispār ir maz nojausmas, vai vispār tāda ir, bet vajag iet karot! Uz priekšu un davai!
Par šo ignorances un agresivitātes apvienojumu dižais autors Marks Tveins ir rakstījis, ka “Veiksmīgai dzīvei vajadzīgas divas lietas – ignorance un pašpārliecinātība.” Dalailama ir teicis: “Kur valda ignorance, īsts miers nav iespējams.” Un šī bloga kontekstā būtiskākā ir atziņa no autora Veina Daiera: “Augstākā ignorances forma parādās tad, kad cilvēks noraida kaut ko tādu, par ko viņš nezina pilnīgi neko.” Tā tas ir ar tiem, kuri nezina, kur atrodas Ukraina, bet vienalga tur kādam grib sadot pa purnu. Tā tas arī ir ar tiem, kuri nepamatoti uzstāj, ka LGBT cilvēkiem Latvijā nav nekādu problēmu. Abos gadījumos: ignorance savienojumā ar agresivitāti. Diez kas nav.
