Pirmkārt, pirms par šo lietu rakstīt jebko citu, gribu uzslavēt kolēģi par paveikto darbu. Izmeklējošā un pētnieciskā žurnālistika ir dārgs un laikietilpīgs prieks, un mūsdienās nav daudz masu informācijas līdzekļu, kas ar to nodarbojas. Blogā Margēviča raksta, ka viņa situāciju ir pētījusi divu gadu garumā, pirms nonākt pie jautājumiem par to, kā DP pārstāvji Andris Čevers un Ivo Lagzdiņš uztur visnotaļ bagātīgu dzīves veidu. Pirmā tēvs ir kādreiz lielajā politikā aktīvais Ziedonis Čevers, otra tēvs ir kādreizējais "Parex" bankas valdes loceklis Arnis Lagzdiņš. Kolēģe raksta, ka citi DP darbinieki ir teikuši, ka situācija skaidrojama ar jēdzienu “bagātu vecāku dēli”. Taču vēl Margēviča konstatējusi, ka abos gadījumos runa ir par biznesa saitēm ar Krieviju, un jautājusi, kā tas varētu ietekmēt abus darbiniekus, kuri citu jautājumu starpā ir atbildīgi par otrās un trešās pakāpes pielaidi valsts noslēpumiem apstiprināšanu vai noraidīšanu. Doma šāda: bez otrās pakāpes pielaides cilvēks nevar kļūt par valdes locekli tādos uzņēmumos kā "Latvenergo" un "Latvijas dzelzceļš", savukārt tiem arī ir uzņēmējdarbības saites un intereses ar agresīvo kaimiņvalsti, tāpēc te ir jautājums par interešu konfliktu un arī par valsts drošību.
DP reakcija uz publikāciju bija vienkārša: meli, izdomājumi, pieņēmumi. Drīz vien diskusijā arī iesaistījās politiķi. Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadītāja Solvita Āboltiņa paziņoja, ka viņas vadītā komisija ir secinājusi, ka “mums visiem bija vienprātīgs viedoklis par to, ka tās ir problēmas, kas tiek apzinātas un risinātas, bet konkrētajā publikācijā nav faktu, kas ļautu apšaubīt šo darbinieku kompetenci vai [DP priekšnieka Normunda] Mežvieta kunga kompetenci vadīt iestādi un pieņemt lēmumus”. Un vēl skarbāk: “Šobrīd ir publicēta melīga informācija par drošības iestāžu darbiniekiem.”
Šim apgalvojumam būtu pilsoniskā sabiedrība jādara uzmanīgu. Lieki teikt, es neesmu veicis to pētīšanas darbu, kādu ir veikusi Agnese Margēviča un nevaru vērtēt viņas secinājumus, taču ļoti garajā blogā viņa tomēr šķiet visai skrupulozi ir izsekojusi dažādām biznesa saitēm, kurās atbilstoši tomēr publiski (lai arī par samaksu) iegūstamai informācijai ir redzams, ka tur ir iesaistīti, ja ne konkrēti minētie darbinieki, tad viņu tuvinieki gan. Cik man zināms, nedz DP, nedz Āboltiņas komisija nav nākušas ar skaidrojumu, kas konkrēti attiecīgajā publikācijā bijis “melīgs”.
Un tāpēc vēl jo uzmanīgākiem mums visiem ir jābūt par nākamo domu, kas nākusi no politikāņiem, proti, ir jāgroza likums, lai liegtu žurnālistiem un citiem cilvēkiem vākt informāciju par Drošības policiju un tās darbiniekiem. Tas nu reiz ir ārprāts.
Protams, valsts specdienesti nekur pasaulē nedarbojas pilnīgā atklātībā, taču attiecīgās slepenības nodrošināšana ir attiecīgo dienestu uzdevums. Savukārt žurnālistikas uzdevums nepārprotami ir urķēties un rakāties.
Šajā konkrētajā gadījumā abi minētie DP darbinieki savu dzīves stilu kādreiz bija izlikuši vispārējai apskatei sociālajos portālos, Agneses blogā redzamas bildes, kuras viņa saka ir no Feisbuka. Es šodien apskatīju Feisbuku un neatradu ne Andri Čeveru, ne Ivo Lagzdiņu, bet man nav iemesla domāt, ka kolēģe šajā ziņā ir melojusi, drīzāk paši darbinieki savus profilus ir dzēsuši. Pašreizējā situācijā to par pārsteigumu nevarētu uzskatīt.
Salīdzinājumam te varam aplūkot Ameriku. Jādomā, ka amerikāņu specdienesti nepriecājās brīdī, kad visa pasaule uzzināja par to ne īpaši pozitīvajiem darbiem un nedarbiem pēc tam, kad tos atklāja Eduards Snoudens, Džūlians Asanžs un citi tā dēvētie “hakeri”, bet visa pasaule par tiem uzzināja vienalga.
Šajā gadījumā var būt diskusija par to, vai “hakeru” darbs ir akceptējams, ne velti Snoudens patlaban slēpjas Krievijā, bet Asanžs – Ekvadoras vēstniecībā Londonā. Taču žurnālistu gadījumā šādi ierobežojumi vienkārši nedrīkst būt.
Solvita Āboltiņa ir juriste, viņai ir jāzina, kāda ir žurnālistu un žurnālistikas loma ne jau Latvijā vien. Viņa ir teikusi, ka Agneses Margēvičas raksti “pēc būtības nodara milzu kaitējumu drošības dienestam.” Ja tā, tad tomēr būtu jāpasaka – kādu. Jo, kā jau minēju, vismaz man no Agneses darba izriet, ka te ir vismaz uzdodami pietiekami konkrēti jautājumi; un kas tad to darīs, ja ne žurnālisti? Ja DP darbiniekiem ir tiešas vai netiešas saites ar kaimiņvalsts biznesa interesēm, tad drīzāk jau tas “nodara milzu kaitējumu”, un ne jau drošības dienestiem kā tādiem vien, jo nevienam taču nav noslēpums, ka Krievijā bizness un režīms nav īpaši dalāmi jēdzieni.
Protams, es saprotu, ka politikāņi droši vien justos laimīgāki, ja žurnālistikas vispār nebūtu vai vismaz - ja nebūtu tādu žurnālistu kā Agnese Margēviča. Lasītāji varbūt atcerēsies, ka pirms kāda laiciņa politikāņu aprindās virmoja doma, ka būtu aizliedzama jebkāda ziņošana par kriminālprocesiem, iekams nav saņemts tiesu pēdējais un galīgais lēmums. Tādā gadījumā sabiedrība nebūtu uzzinājusi par Andra Šķēles un Ainara Šlesera piedalīšanos “lielāka kretīna” meklēšanā Jūrmalas domes priekšsēdētāja amatam. "Neatkarīgajai Rīta Avīzei" būtu jāatbrīvojas no tiem diviem žurnālistiem, kuri katru dienu pietiekami ņirdzīgi ziņo par Puzes ķeizara tiesāšanu, jo par to nedrīkstētu rakstīt. Sabiedrība neko nezinātu par digitālās televīzijas skandālā iesaistītajiem cilvēkiem pat tagad, kad ir bijis pirmais tiesas spriedums, jo spriedums tiek pārsūdzēts.
Šajā gadījumā ir tieši tas pats. Ja Drošības policijā notiek nebūšanas, tad ir tomēr svarīgi sabiedrībai par tām zināt, ne tikai tāpēc, ka DP ir atbildīga par pielaižu lietām, bet vēl vairāk tāpēc, ka tā ir atbildīga par mūsu visu drošību.
Ir loģiski, ka DP un citas drošības iestādes neplātās ar darbinieku sarakstiem un visu pārējo, jo ir tikpat loģiski, ka reizēm viņi darbojas slepeni un, ja Feisbukā visi ir redzējuši, kā viņi kāpj kalnā (Čevers) vai spēlē tenisu (Lagzdiņš), tad tā ir DP problēma un ne žurnālistikas.
Ja tiešām tās bildes tur kādreiz bija un tagad vairs nav, tas tomēr arī kaut ko pasaka. Taču pateikt, ka neviens nedrīkst par to visu interesēties? Tā nu reiz ir pārmērīga doma, un tas ir ļoti maigi teikts.
Žurnālistikai klasiskajā nozīmē ir tā dēvēta sargsuņa funkcija. Sargsuns nešķiro, pret kuriem cilvēkiem būtu saimnieks jāsargā un pret kuriem – ne. Sargsuns dara savu darbu un viss. Sabiedrībai tieši kalpo, nevis tai kaitē tas, ka Latvijā ir tādi žurnālisti kā Agnese, kuri velta nepieciešamo laiku un resursus, lai pētītu to, ko citi žurnālisti un masu informācijas līdzekļi nepēta.
Es priecājos, ka mums ir tāda Drošības policija. Priecājos, ka ir Satversmes aizsardzības birojs. Priecājos, ka ir Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB). Taču pēdējā gadījumā nepriecājos, kad KNAB izplata depešu, kurā ir uzskaitīti visi KNAB uzskatā nepamatoti apgalvojumi par tā darbu un tā trūkumiem, bet nepasaka, kāpēc tie ir nepamatoti un, ja tie nav nepamatoti, kas tiek darīts lietas labā. Tas pats ir sakāms par DP. Ja tur ir vajadzīgas pārmaiņas, tad lai tādas būtu. Pateikt žurnālistiem, ka par nebūšanām interesēties būs kriminālnoziegums? Bērns izmests pa logu kopā ar vannas ūdeni, mīļie. Bērns izmests pa logu.
