Šis nav jautājums par aizskartu žurnālista lepnumu, jo intervējamais nav sadarbojies, tieši otrādi — gadījums parāda, kāpēc pašpasludinātam ekspertam, kurš atbildību par saviem anonīmajiem interneta padomiem neuzņemsies, ir tik viegli ieņemt onkologa vai citas specialitātes ārsta vietu.
Uzticami informācijas avoti, kuros meklēt informāciju par veselības jautājumiem:
Pasaules Veselības organizācija - www.who.int
Latvijas Veselības ministrija – www.vm.gov.lv
Slimību profilakses un kontroles centrs - www.spkc.gov.lv
Valsts zāļu aģentūra - www.zva.gov.lv
Citi avoti:
Informed Health – www.informedhealth.org
WebMD – www.webmd.com
Mayo Clinic – www.mayoclinic.org vai www.mayoclinic.org/patient-visitor-guide
National Institut of Health – www.nih.gov/health-information
Health Central – www.healthcentral.com
MedlinePlus - www.medlineplus.gov
Mazliet sarežģītāki, bet arī domāti pacientiem:
TRIP – www.tripdatabase.com , sadaļā „Patient information leaflets” atrast arī citus ticamus resursus;
Evidently Cochrane – www.evidentlycochrane.net
Bandolier – www.bandolier.org.uk
Rīgas Stradiņa Universitāte abonē datu bāzi Clinical Key – www.clinicalkey.com, tajā pieejama arī sadaļa speciāli veidota pacientiem – Patient Education
Lai gan ārste piebilst, ka te būtu jārunā ne tikai par rakstiem, bet arī barības piedevu iepakojumu rindām aptiekās un iesaka jautāt padomu savam ārstam, pirms iegādāties un lietot kaut ko, viņa šos jautājumus tā īsti neskaidro, vien vairākas reizes norāda, ka tas nav zinātnisks raksts — tam nav atsauču uz pētījumiem un nav arī autora, "nekādā gadījumā tas neatbilst nekādām medicīnas pamatnostādnēm".
Piekrītu, "onkoloģija ir nopietna zinātne",
bet kā tad saņemties un pajautāt savam ārstam par tiem pašiem aprikožu kauliņiem, ja ārsts nevēlas par to pat dzirdēt?
Kurš tad būs tas cilvēks, kurš ne tikai nobubinās, ka tā nav medicīna, bet patiešām paskaidros, kāpēc nav jēgas pārtikt no kviešu asniem un cerēt, ka vēzis pazudīs bez operācijas, bez ķīmijas, hormonu vai staru terapijas?
"Dod pieci!" maratonā vācām naudu vēža skarto rehabilitācijas nometnēm. Tie, kuri ārstējušies vai ārstējas joprojām, atkal un atkal uzsvēra, ka ārsti ir aizņemti un neko nestāsta vai stāsta ļoti maz. "Tu sēdi mājās un gaidi, kas būs. Un tad, kad tas notiek, tev nav kam pajautāt," par to, kā jutās pēc pirmās ķīmijterapijas reizes, stāstīja Ilze.
Bezpalīdzība slimības priekšā un neziņa par to, kā dzīvot tālāk, tikai palielinās, ja ārsts klusē vai lepni izvairās.
Un viņa vietā sēžas anonīms pseidoziņu portāla padomu drukātājs, pabeidz raksteli un atviegloti nopūšas: "Tagad jūs nekad vairs nesaslimsiet ar vēzi!"