Jānis Šiliņš: Gandrīz simts — 99 plus. Vēsture, ko raksta ļaudis

Vēsture nav tikai lieli un grandiozi pagātnes notikumi vai globāli procesi. Pagātne nepieder izciliem karavadoņiem vai ģeniāliem līderiem. Latvijas neatkarības stāsts ir arī tā laika cilvēku ikdienas vēsture, viņu sadzīviskās rūpes, pārdzīvojumi, cerības, ikdienas varonība lielu pārmaiņu laikos. Latvijas neatkarība nav tikai latviešu tautas vai pilsonisko politiķu stāsts. Lielie pagātnes notikumi nav iedomājami bez "ierindas" cilvēka dalības. Tādēļ projektā #LV99plus mēs vēlamies atspoguļot arī šo vēstures pusi un vienlaikus parādīt Latvijas tā laika sabiedrības daudzveidību – gan etnisko, gan sociālo, gan arī reģionālo.

Latvijas valsts neradās tukšā vietā. Vispirms bija ideja. Tā radās Liepājas cietumā 20 gadus pirms Latvijas Tautas padomes vēsturiskās sēdes 1918.gada 18.novembrī. Cara režīms bija nolēmis izrēķināties ar tā saukto "jaunstrāvnieku" kustību, arestējot visus, kas varēja būt tai piederīgi.

Vajāšanas skāra arī kādu jaunu puisi, kurš vēl nesen bija klausījies lekcijas Berlīnes universitātē un kurš tāpat kā daudzi citi viņa vienaudži aizrāvās ar sociālisma idejām. Kad aiz viņa muguras aizvērās smagās cietuma kameras durvis, viņa sirdī dzima pārliecība, ka Krievijai ir jāsabrūk un Latvijai jātop brīvai. Pēc pieciem gadiem, jau dzīvojot un studējot Šveicē, viņš kļūs par pirmo, kas neatkarības ideju uzliks uz papīra, lai nodrukātu kādā mazpazīstamā trimdas sociālistu laikrakstā. Vēl pēc 15 gadiem Miķelis Valters kļūs par vienu no Latvijas Republikas dibinātājiem un par pirmo Latvijas iekšlietu ministru.

Pēc neatkarības vārda izteikšanas tas auga un attīstījās. Tiesa gan, līdz pat 1916. gadam vairumam Latvijā tas šķita pilnīgi utopisks un pat bīstams. Latviešu politiskās domas galvenais un lielākais mērķis no 19. gadsimta bija Latvijas apvienošana vienā administratīvā vienībā, lai tā kļūtu par politiski autonomu demokrātiskas Krievijas Federācijas sastāvā. Tomēr 1917. gadā viss strauji mainījās. Cars krita, bet jaunā valdība nesolīja Latvijai ne apvienošanu, ne autonomiju. Arī demokrātiska Krievija izrādījās tikai tukšs sapnis. 1917. gada vasarā un rudens sākumā arvien plašākas latviešu politiķu aprindas pievērsās neatkarības idejai kā lieliniecisma un Krievijas haosa alternatīvai. Vēl bija nepieciešams gads, lai Latvijas neatkarības ideju pieņemtu ne tikai vairums politiķu, bet arī sabiedrība un Eiropas lielvaras.

Projektā #LV99plus mēs stāstām par šo vēsturiski nozīmīgo un Latvijai liktenīgo gadu – no 1917.gada novembra, kad Latvijas nākotne vēl bija biezā miglā tīta, līdz 1918. gada novembrim, līdz  Latvijas neatkarības proklamēšanai.

Tas bija dinamisks gads ne tikai Latvijai, bet arī plašākam reģionam un visai Eiropai. Tas bija kara pēdējais gads un revolūciju laikmeta turpinājums, lieliniecisma ekspansijas un jaunu nacionālu valstu dzimšanas laiks. Tādēļ “99plus” stāstīs arī par notikumiem citviet Eiropā, kuri neapšaubāmi ir ietekmējuši Latvijas neatkarības stāstu.

Mēs mēģināsim arī "atdzīvināt" vēsturi, piedāvājot iespēju sekot līdzi un nodzīvot gadu kopā ar tā laika parastiem cilvēkiem. Pateicoties vēsturnieka Kārļa Sila pūlēm, uz dažādu vēsturisku avotu pamata radīti vairāki "gandrīz vēsturiski" personāži, kuri apdzīvos sociālos tīklus. Viņi ir tieši tie "ierindas" cilvēki, bez kuriem nemēdz būt vēstures. Viņi jūsu acu priekšā katru dienu veido vēsturi, sociālajā vietnē "Facebook" grupā "Dzīvā vēsture" stāstot par saviem  pārdzīvojumiem un piedzīvojumiem Latvijā 1917. un 1918. gadā.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Populārākie
Interesanti