Turpinājumā daži aspekti, kas ilustrē esošo situāciju, un pr apstākļiem, kas Trampam palīdzēja uzvarēt.
1. Socioloģisko aptauju (ne)precizitāte
Pirms ASV prezidenta vēlēšanām liela daļa publiskā viedokļa aptauju lika domāt, ka krietni lielākas izredzes uzvarēt ir Hilarijai Klintonei. Tomēr viss izvērtās citādi, un arī mediji palika nopietnās pārdomās par to, kā tie varēja tik ļoti kļūdīties abu kandidātu iespēju izvērtējumā.
Aptaujas mēdz nebūt precīzas. Pat korekti veiktos publiskā viedokļa mērījumos neizbēgama ir statistiskā kļūda — plus mīnus 2 līdz 3 procenti.
Līdz ar to gadījumos, kad kandidātu pozīcijas ir visai līdzīgas, gala rezultātu prognozēt ir grūti.
Vēl kāds aspekts — vēlētāji ne vienmēr godīgi saka savas domas. Ja publiskajā telpā kāds kandidāts vai politiskais spēks tiek regulāri kritizēts, tas vēl nozīmē, ka vēlētāji atbilstoši tam pielāgos savas izvēles. Tā vietā viņi aptauju veicējam var neatklāt savu viedokli un savas patiesās domas izteikt tikai vēlēšanu kabīnē.
Šīs neprecizitātes var vērot arī Latvijā. 2014. gadā dažas dienas pirms 12. Saeimas vēlēšanām “Latvijas fakti” pareizi uzminēja tikai, kāda būs trīs populārāko partiju secība pēc saņemto balsu skaita. SKDS pareizi noteica piecu parlamentā iekļuvušo partiju secību, bet neparedzēja Latvijas Reģionu apvienības labos panākumus.
Savukārt, ja skatāmies prognozētos balsojuma procentus, bija atšķirība gan abu socioloģisko aptauju uzņēmumu datos, gan starp to, kas tika prognozēts, un to, kādi bija rezultāti. Piemēram, pēc Latvijas “Latvijas faktu” aptaujas datiem, “Saskaņai” bija jāiegūst 17,4 procenti balsu, un “Vienotībai” — 13 procenti. SKDS aptaujā “Saskaņas” rezultāts bija 18,4 procenti, bet “Vienotības” — 11,9 procenti. Turpretim vēlēšanās par “Saskaņu” nobalsoja 24 procenti un par “Vienotību” 23 procenti vēlētāju.
Negaidīts bija Artusa Kaimiņa panākums, no pēdējās vietas vēlēšanu sarakstā iekļūstot pirmajā un sev līdzi Saeimā iedabūjot Latvijas Reģionu apvienību.
2. Vieta protestam pret pašreizējo varu
Viens no iemesliem, kāpēc D. Tramps uzvarēja, ir viņa nostāšanās opozīcijā tam, ko politiskajā žargonā dēvē par "establišmentu”. Tā ir dominējošā grupa, politiskā un ekonomiskā elite, kas ar varas svirām uztur sev izdevīgo esošo kārtību valsts struktūrās un sabiedrībā.
Var jautāt, kāds antielitists sanāk no Manhetenas miljardiera, taču šoreiz tas nav izšķiroši svarīgi. Svarīgāk ir tas, ka pietiekami daudz vēlētāju — it īpaši no ārpilsētām — jau ilgi ir bijuši neapmierināti ar to, kā mainās viņu dzīves apstākļi un kā sašaurinās viņiem pieejamo ekonomisko un sociālo iespēju klāsts.
Trampa kritiķi mēģināja viņu iznīcināt ar apsūdzībām seksismā un rasismā, tomēr šī kandidāta atbalstītāju dzīvē tās nav lielākās problēmas.
Tramps un viņa komanda, atšķirībā no konkurentiem, spēja saskatīt pieprasījumu pēc retorikas pret pastāvošo kārtību un šo pieprasījumu apmierināja. Viņi sniedza protesta balsojuma iespēju.
Un tagad palūkosimies uz Latviju. Iedzīvotāju uzticēšanās politiskajām partijām, Saeimai un valdībai ir ļoti zema, un tas tā ir bijis ilgstoši. Starp mūsu ilgtermiņa problēmām ir iedzīvotāju skaita samazināšanās un novecošanās. Tas citstarp nozīmē arī to, ka sociālā aizsardzība iedzīvotājiem kļūs aizvien mazāk pieejama, jo nodokļu ienākumi saruks un sociālais budžets arī. Latvijā jau tā ir augsti nabadzības un sociālās atstumtības rādītāji, teikts Eiropas Komisijas dienestu darba ziņojumā par Latviju. Neapmierinātība vai aizvainojuma sajūta par dažnedažādiem pāridarījumiem ir viens no iemesliem, kāpēc cilvēki emigrē no valsts. Šinī brīdī nav tik ļoti svarīgi, cik pamatots vai nepamatots ir šis aizvainojums, — process notiek.
Jāņem vērā arī vēlētāju aktivitāte — 2014. gada vēlēšanās tā bija 58,9 procenti.
Visneapmierinātākajiem, visdusmīgākajiem, kas ir arī sabiedriski aktīvākie, lielākās iespējas kaut ko ietekmēt ir tieši situācijās, kurās vēlētāju aktivitāte nav augsta.
“Parasto” partiju elektorāts var būt skeptisks, šaubu mākts, vienaldzīgs un vīlies, bet toties protesta balsotāji — enerģiski un ar mērķi.
Daļa balso tāpēc, ka tic kandidātam vai viņa partijai. Daļa izvēlas neparastāko, radikālāko, kliedzošāko piedāvājumu tikai tāpēc, ka viņi to var. Arī 2012. gada referendumā par valsts valodu ne visi krievu valodas atbalstītāji to darīja tāpēc, ka patiesi vēlas krievu valodai Latvijā oficiālu statusu.
Vairāku Eiropas valstu labējo populistu partijas ir izteikušas atbalstu Trampam. Arī “Brexit” kustība ir daļa no šī paša procesa. Arī Lielbritānijas referenduma rezultāts bija noteiktu sabiedrības grupu politiskās atsvešinātības un ekonomiska pesimisma izpausme, un “Brexit” līderu nostādnēs ir ne mazums līdzību ar Trampa idejām.
Tikmēr Latvijas valdošās koalīcijas pārstāvji vēl nav satrūkušies. Viņi drīzāk izklausās ieņēmuši tādu kā aizsardzības un apvainošanās pozīciju, ka viņu darbi netiekot pienācīgi novērtēti.
3. Mediju vides izmaiņas
Starp ietekmīgākajiem publiskā viedokļa veidotājiem tradicionāli tiek minēti masu mediji. Taču tas, kāda ir to ietekme uz sabiedrības izvēlēm, nav viegli izsverams. Amerikāņu politologam Bernardam Koenam pieder slavenā frāze, ka medijiem var allažiņ nebūt lielu panākumu, ietekmējot, ko cilvēkiem domāt, taču tiem ir liela teikšana tajā, par ko domāt. Tas nekādi nemaina, ka ikviens medijs atbilstoši savai redakcijas politikai zīmē vienu vai citu pasaules ainu un piegādā auditorijai informāciju, no kuras tā izdara spriedumus par apkārt notiekošo.
Taču mediju vide mainās. Dienas avīžu tirāžas ir jūtami kritušās. Arī vietējo televīzijas kanālu skatīšanās lēnām mazinās — gan tāpēc, ka jaunieši pie televizora laiku pavada mazāk, gan arī tāpēc, ka aizvien plašāk pieejams kļūst ārvalstu audiovizuālais saturs. Pēc TNS datiem, šā gada oktobrī populārākā telekanāla TV3 skatīšanās laika daļa bija 12,9 procenti. Turpretim pirms desmit gadiem tolaik populārākā kanāla LNT skatīšanās laika daļa bija tagad jau vairs neaizsniedzamie 20,8 procenti.
Savukārt interneta ziņu portālu apmeklējums kāpj un arī kopumā tiešsaistes mediju daudzums palielinās. Aizvien vairāk ir arī sociālo mediju lietotāju.
Rezultāts ir tāds, ka informācijas avotu kļūst vairāk un tiem visiem ir jākonkurē par skatītāju uzmanību un viņu klikšķiem. Viens no veidiem, kā to darīt, ir mediju informatīvā piedāvājuma atšķirības — tēmu, izteiksmes stila, interpretāciju ziņā. Šādos apstākļos mediju konkurences cīņā aizvien grūtāk uzvarēt būs patiesāko vēstījumu sniedzējiem. Veiksmīgi būs tie, kuru vēstījumiem ir citas kvalitātes — spēja uzrunāt auditorijas emocijas un neizaicināt viņu jau esošās pārliecības.
Tāpēc var vairs nebūt svarīgi, ka vairāki simti ekonomistu paraksta vēstuli, kurā norāda uz Trampa izteikumu neatbilsmi realitātei vai ka “New York Times”, viens no pasaulē ietekmīgākajiem žurnālistikas milžiem, skaidro, kāpēc Trampa līdzšinējā darbība neļauj viņu uzskatīt par prezidenta amatam piemērotu. Aizvien grūtāk būs aplēst, cik dzirdīgu ausu aizsniegs masu medijā publicēts vēstījums.
Pašlaik lielajiem medijiem joprojām ir iespējas ietekmēt, kā vēlētāji redz un novērtē politiķus un amatpersonas. Tomēr izmaiņas pakāpeniski notiek, arī Latvijā.
Bez mediju pratības — izglītošanas par to, kā veidojas mediju saturs un kā to patērēt kritiski, — šie procesi nākotnē var radīt aizvien lielāku šķelšanos sabiedrībā.
***
Par amerikāņu Trampu šodienas Latvija droši vien nenobalsotu. Taču ar kādu vietējo Trampu varētu būt gluži cits stāsts. Ja nav ierastu un acīmredzamu pazīmju, ka viņš nāk, tas vēl nenozīmē, ka viņš nenāk.
