Jānis Buholcs: Snoudens ārpus melnbaltā

Stāsts par Eduardu Snoudenu ir valdzinošs un intriģējošs. Kas notiek cilvēka galvā, kurš nolemj žurnālistiem sniegt informāciju par slepenām valdības spiegošanas programmām? Kas ASV, Krievijas un citu valstu varas gaiteņos un publiskajā telpā notiek pēc tam, kad noslēpumi nākuši atklātībā? Un – ne mazāk svarīgi – kā veidojas trauksmes cēlēja publiskais tēls laikposmā, kad viņš no anonīma avota kļūst par vienu no amerikāņu varasiestāžu visaktīvāk meklētajiem cilvēkiem pasaulē? Olivera Stouna filma “Snoudens”, kas pašlaik skatāma kinoteātros arī Latvijā, bija iespēja runāt par šiem jautājumiem to daudzslāņainībā. Iespēja gan tā arī palika neizmantota.

Stouna filma “Snoudens” uz ekrāniem nonāca laikā, kad sākās vairāku cilvēktiesību un pilsonisko tiesību organizāciju kampaņa, kuras mērķis ir aicināt ASV prezidentu Baraku Obamu vēl pēdējos sava amata termiņa mēnešos apžēlot apsūdzēto Snoudenu. Kā kampaņas elements, kas palīdz aktualizēt tēmu, filma ir iederīga. Taču

kā komentārs par to, ko un kā noslēpumu publiskotājs ir izdarījis un kādas ir viņa rīcības sekas, “Snoudens” ir vienpusējs, virspusējs un plakans.

Filma stāsta par laikposmu no 2004. gada, kad filmas galvenais varonis (viņu atveido Džozefs Gordons-Levits) kāju traumas dēļ noslēdza neveiksmīgo militāro karjeru, līdz 2013.gadam, kad viņš Honkongas viesnīcā žurnālistiem izsniedza Nacionālās drošības aģentūras (NSA) dokumentus, kas ilustrēja indivīdu novērošanas un izspiegošanas aparāta milzīgos apmērus. Filma noslēdzas ar Krievijā iestrēgušā Snoudena uzstāšanos amerikāņu studentu auditorijas priekšā, izmantojot tiešsaistes sakaru līdzekļus. Snoudens pastāsta par savu gandarījumu saistībā ar izdarīto, un auditorija reaģē ar ovācijām.

Tā ir nepamatota optimisma nots situācijā, kurā viss nebūt nav tik skaidrs. Sarežģītākos jautājumus Stouns ir izvēlējies paslaucīt zem paklāja, un tas nepalīdz ne reālajam Snoudenam, ne arī pēc viņa darbību motīviem veidotajam kino stāstam.

Publiskošana un sekas

Es nešaubos, ka Snoudens visai pasaulei ir izdarījis lielu pakalpojumu un ir pelnījis paldies. Viņš ir pievērsis daudzu cilvēku uzmanību privātuma jautājumiem un veicinājis tik vajadzīgo diskusiju par novērošanas un izsekošanas plašajām iespējām un mērogiem mūsdienu pasaulē. Viņš ir atklājis, ka slepenie dienesti ievāc pat to cilvēku datus, uz kuriem nav kritusi šaubu ēna par iespējamām nelikumīgām darbībām. Viņš ir norādījis, ka amerikāņu (un britu, un citu sabiedroto) varasiestāžu rīcībā ir plašas iespējas piekļūt indivīdu privātajiem datiem, taču tas, kā varasiestādes šīs iespējas izmanto, netiek pienācīgi uzraudzīts.

Viņš ir arī informējis, kā varasiestādes sadarbojas ar lielajām tehnoloģiju kompānijām, lai piekļūtu to serveriem ar lietotāju datiem, kā arī to, kā dažādās elektroniskajās ierīcēs tiek speciāli atstāti drošības caurumi, kas nodrošina varasiestāžu piekļuvi to saturam. Bez Snoudena ASV tiesa diezin vai būtu nolēmusi, ka informācijas masveida ievākšana par amerikāņu telefonsarunām ir nelikumīga.

Tas, ka tagad datu šifrēšana ir kļuvusi par pašsaprotamu komunikācijas ierīču iespēju, lielā mērā arī ir Snoudena nopelns.

Taču tā ir tikai puse no stāsta. Būtisks jautājums ir, piemēram: kāda ir bijusi viņa sadarbība ar Krievijas un Ķīnas varasiestādēm. Snoudens, Honkongā atdevis dokumentus žurnālistiem, nodrošināja, ka pie viņa nekas vairs nepaliek. Bēgļa pārstāvji ir nolieguši, ka viņš ir sadarbojies ar Krievijas un Ķīnas slepenajiem dienestiem, tomēr būtu naivi domāt, ka nekādas intereses no to puses nav bijis. Bez kādiem konkrētiem pierādījumiem par to, ko Snoudens ir pastāstījis tālāk citu valstu drošībniekiem, varbūt var labticīgi pieņemt, ka viņš kaut kā ir spējis no šīs situācijas izkļūt. Taču šī nav tēma, kurā būtu pamats pārmērīgai labticībai.

Nākamais jautājums: kā notikušais ir ietekmējis ASV un sabiedroto valstu drošības iestāžu spēju veikt savus pienākumus? Lai gan ir skaidrs, ka esošajā sistēmā trūka kontroles, kas nodrošinātu, ka datu vākšanas iespējas tiek izmantotas atbildīgi, tomēr šī sistēma tika būvēta ar primāro mērķi uzturēt drošību, nevis lasīt likumpaklausīgu cilvēku e-pastus.

Ne visi dokumenti, kurus Snoudens žurnālistiem nodeva, bija saistīti ar privātpersonu un ASV sabiedroto valstu līderu spiegošanu. Atklātībā nonāca arī informācija par starptautiskajām informācijas operācijām – tādām, kurās iesaistās ikviena valsts, kam vien ir tādi resursi. To atklāšana nav nekāda trauksmes celšana, bet gan savas valsts izlūkaktivitāšu izgāšanas mēģinājums.

Žurnālistu līdzatbildība

Jāņem gan vērā kāds būtisks aspekts, kuru Snoudena kritizētāji nereti ignorē.

Snoudens nav nekāds Džulians Asandžs no “Wikileaks”, kas ir gatavs publiski pieejamus padarīt teju vai jebkurus slepenus dokumentus, kas nonāk viņa rīcībā.

Snoudens sadarbojās ar žurnālistiem. Loras Poitras oskarotajā dokumentālajā filmā “Citizenfour”, kas ataino viņa tikšanos ar žurnālistiem Honkongas viesnīcā, Snoudens savu pieeju izskaidroja nepārprotami:

Ja godīgi, es nevēlos būt tas, kurš pieņem lēmumus par to, kam vajadzētu būt publiskam un kam ne. Tāpēc tā vietā, lai šos [dokumentus] publicētu pats un padarītu brīvi pieejamus, es tos izplatu caur žurnālistiem. Lai manas ietekmes (bias), manas iezīmes – jo man pilnīgi noteikti ir dažas spēcīgas pārliecības – no šī vienādojuma tiktu izņemtas un sabiedrības intereses tiktu pārstāvētas atbildīgākajā iespējamajā veidā.

Nav iespējams par kādas informācijas publicēšanu vainot Snoudenu, nevainojot medijus. Dokumenti tika izsniegti tikai šauram rūpīgi atlasītu mediju pārstāvju lokam, un tie, pamatojoties uz redakciju apsvērumiem, pieņēma lēmumu, ko publicēt un ko ne.

Šo līdzatbildību ironiskā kārtā aizmirst pat daži mediji paši. It sevišķi tas attiecas uz “Washington Post”, kas arī saņēma dokumentus un par savām publikācijām, kas uz tiem balstītas, nopelnīja Pulicera balvu – bet šogad laikraksts redakcijas komentārā paziņoja, ka apžēlošana Snoudenam nepienākas.

Žurnālistikas vēsturē nav daudz gadījumu, kuros medijs aicina tiesāt pats savu informācijas avotu. Rakstā nav ne vārda par paša medija iesaisti informācijas publiskošanā, un vēlmi atdot atpakaļ Pulicera balvu avīze arī nez kāpēc nav izteikusi.

Snoudena tapšana

Visbeidzot, Snoudena rīcības izprašanā būtisks ir ieskats tajā, kāda ir viņa vērtību sistēma un kā viņš mainījās laikā, kad strādāja CIP un NSA. Filma sniedz itin primitīvu skatījumu uz to, kā tas notika. Viņš tiek rādīts kā apdāvināts datoriķis, kas entuziastiski dara visu, ko viņam liek, bet tad pakāpeniski zaudē ilūzijas par sistēmu, kurā darbojas. Taču šinī pašā sistēmā strādā simti un tūkstoši citu cilvēku – kas nosaka to, ka viens izlemj rīkoties šādi?

Filma noklusē, ka reālā Snoudena transformācija bija vēl krasāka. Lūka Hārdinga grāmata “The Snowden files: The inside story of the world’s most wanted man” (kas, starp citu, filmas titros minēts kā ir viens no galvenajiem avotiem, uz kuru balstīts “Snoudena” scenārijs), uzzīmē gluži citādu Snoudenu pirms 2013. gada. Republikāniski noskaņots un libertānis; ieroču cienītājs; nav slēpis savu negatīvo pārsteigumu par to, cik daudz musulmaņu redzējis Londonā. Viņš bija sašutis par laikraksta “New York Times” 2009. gada publikāciju, kurā, balstoties uz slepeniem dokumentiem, vēstīts par Izraēlas plāniem uzbrukt Irānai.

Ir taču iemesls, kāpēc tie dokumenti ir slepeni, tehnoloģiju forumā “Ars Technica” sodījās Snoudens, izmantojot segvārdu “TheTrueHOOHA”. Toreiz viņš paziņoja, ka šādu dokumentu nopludinātājiem būtu jāiešauj kājstarpē.

Pa karjeras kāpnēm kāpjot augstāk un novērtējot informācijas ievākšanas mērogus, Snoudens ir mainījis savas uzskatus. Spēja pārvērtēt savas iepriekšējās attieksmes ir domājoša cilvēka pazīme. Taču Stouns kaut cik ticamas galvenā varoņa izaugsmes drāmas vietā ir radījis slavas dziesmu pasaku varonim. Filma noklusē, ka Snoudena darbībā kaut kas varētu būt arī diskutabls vai iekšēji konfliktējošs.

Labais un sliktais

“Snoudens”, līdzīgi kā daudzas citas biogrāfiskas spēlfilmas ar Holivudas standartiem, ir stāsts nevis par reālu cilvēku, bet gan par tēlu, kas izveidojies publiskajā telpā. Taču tā notiek ne jau tikai ar kino vai citiem daiļdarbiem, kuros autoriem ir mākslinieciskas tiesības veidot pašiem savas interpretācijas.

Pasaulē, kurā lielāko daļu informācijas mēs iegūstam nevis tiešā pieredzē, bet caur medijiem, mēs mijiedarbojamies ar citu pušu veidotiem tēliem. Tas, ko mēs domājam par politiķiem, žurnālistiem, skatuves māksliniekiem un citām publiskām personām, ir balstīts uz to, kāda informācija par viņiem nonāk publiskajā telpā un kas no tā tiek atlasīts. Visā sarežģītībā un daudzšķautņainībā personu uztvert ir sarežģīti, tāpēc prāts liek atlasīt noteiktas detaļas, uz kā veidot savu attieksmi pret personu pārstāvošo tēlu, to konstruējot kā “labu” vai “sliktu”.

Arī reālās dzīves Snoudens ir tam piemērs. Nav pat jāskatās Stouna filma, lai redzētu, kā dažādās iesaistītās puses atlasa noteiktus faktus un selektīvi konstruē Snoudena tēlu – tādu, kas ir vai nu “labs” vai “slikts”.

Piemēram, drošības jautājumu eksperts un bijušais NSA analītiķis Džons Šindlers ir rakstījis, ka Snoudens ir “nodevējs” un “narcisists”, kurš sadarbojas ar Krievijas drošības dienestiem un nodarījis kaitējumu amerikāņu militārajām un izlūkošanas interesēm. No viņa atlasītajām interpretācijām, protams, nekāds trauksmes cēlējs no Snoudena nesanāk. Tur tiek zīmēta Kremļa marionete, krāpnieks un kaitnieks, un viss, kas zīmējumam neatbilst, tiek ignorēts. Piemēram, tas, ka Snoudens Krievijā nemaz nebija vēlējies nokļūt un, publiskojot dokumentus, par kalpošanu Kremlim diezin vai sapņoja – viņš Maskavā neplānoti iestrēga, mērojot ceļu uz Latīņameriku. Šī sagadīšanās viņu nepadara par Krievijas sabiedroto.

Tāpat zīmīgs ir divu gadu laikā tapušais ASV Kongresa ziņojums par Snoudenu. Dokumenta kopsavilkumā Snoudens tiek dēvēts par “sērijveida pārspīlētāju un fabricētāju”, kuram raksturīga “tīša melošana”.Tā kā pilns ziņojuma teksts publikai nav pieejams, šo un citu apgalvojumu izvērtēšanai jāiztiek vien ar to, kas rakstīts pašā kopsavilkumā. Taču tādā gadījumā jāsecina, ka arī kopsavilkums satur pārspīlējumus vai melus. Piemēram, dokumentā ir teikts, ka Snoudens ir maldinājis par iegūto vidējo izglītību vai arī par to, ka no armijas atvaļināts lauztu kāju dēļ. Žurnālists Bārtons Gellmans ir bijis viens no tiem, kas norādījuši, ka vismaz daži no šiem apgalvojumiem neatbilst tam, par ko liecina attiecīgie dokumenti.

Parādīt Snoudenu negatīvā gaismā kongresmeņiem, šķiet, ir bijis svarīgāk, nekā saglabāt akurātumu.

Šo uzbrukumu neatņemama sastāvdaļa ir dažādi Snoudena biogrāfijas elementi, kas šķietami ir pretrunā ar daļas viņa atbalstītāju uzburto teju vai svētā tēlu. Piemēram, Snoudena izvērtējumos tiek minēta saķeršanās ar uzraugiem vai kolēģiem, viņa statusa piepušķošana; viņš it kā esot nozadzis eksāmena atbildes, lai tiktu pieņemts darbā. Snoudena kritiķi ar triecieniem viņa reputācijai mēģina diskreditēt pieļāvumu, ka viņam, dokumentus publiskojot, varētu būt bijuši cēli motīvi vai pat ka viņa izdarītais vispār jebkādā veidā būtu nesis ko labu.

Taču tikai tiem, kam pasaule šķiet melnbalta, var gribēties, lai viss būtu tikai vai nu “labs” vai “slikts”. Atbilstoši šādai pieejai Snoudens, nododot žurnālistiem dokumentus, nevar būt izdarījis ko vērtīgu tāpēc, ka viņa rīcība nenoliedzami ir radījusi arī kādu kaitējumu ASV un sabiedroto valstu interesēm – vai varbūt tāpēc, ka viņam droši vien piemīt arī pa kādai ne tik labai īpašībai.

Īstie varoņi nav pārcilvēki

Tieši šī ir lielākā problēma mēģinājumos publiskajā redzeslokā nonākušus cilvēkus konstruēt kā supervaroņus. Mēs sagaidām, ka “labie” ļaudis būs labi visās jomās, bet “sliktie” nekad nedos nekādu labumu sabiedrībai. Iespējamie traipi, kas atrodami personas biogrāfijā, tiek izmantoti, lai apgalvotu, ka apšaubāms ir arī personas veikums un devums šeit un tagad.

Taču tā tas nedarbojas. Pretējā gadījumā nebūtu iespējams, piemēram, novērtēt Mārtinu Heidegeru kā vienu no 20. gadsimta nozīmīgākajiem domātājiem tikai tāpēc, ka viņam bija saites ar nacismu – un mēs nevarētu atzīt Tomasa Edisona izgudrojumu milzīgo un pozitīvo ietekmi uz mūsdienu pasauli tikai tāpēc, ka viņš, maigi sakot, nebija pats ētiskākais biznesmenis.

Pasaulē, kur ir vairāk krāsu nekā melna un balta, dzīvot ir pagrūti. Varbūt

tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc dažādās aprindās Latvijā vēl tik ilgi pēc valsts neatkarības atgūšanas ir tik spēcīga pretestība pret čekas maisu atvēršanu (protams, šai pretestībai ir arī vēl daudzi citi iemesli).

Iespējams, tās ir bailes ieraudzīt, ka daži no mūsu sabiedrībā vislabāk ieredzētajiem cilvēkiem varētu būt sadarbojušies ar Valsts drošības komiteju. Itin kā iespējamais sadarbības fakts kaut ko mainītu tajā, vai konkrētais cilvēks, piemēram, ir liels mākslinieks vai nozīmīgs sabiedriskais darbinieks. Šajās darbības jomās nemainītu, taču tad būtu nepieciešams uz konkrētajiem cilvēkiem paskatīties daudzslāņaināk un atzīt viņu iekšējos konfliktus, izprast viņu izvēles un saskatīt, kas zina, kādas traģēdijas.

Arī Snoudens nav svētais. Snoudens ir cilvēks – ar saviem grēkiem, ar savām īpatnībām un pārliecībām. Iespējamība, ka viņš kādā no saviem apsvērumiem vai izvēlēm varētu būt pieļāvis kļūdas vai šaubījies, nemazina nozīmīgo darbu, ko viņš ir paveicis. Filma, kas spētu parādīt ko tādu, nāktu par labu mums visiem.

10 komentāri
fthsrh
viņš ir kremļa spiegs tāpat kā asanžs.
kremlinu trollim
"Hm...", kurš rakstā arī kā "melnais humors". ASV specdienestu darbību par nelietīgu uzskata ASV ienaidnieki. Redzamākie, kuri par tādie sevi ir pasludinājuši, ir Ziemeļkoreja, Krievija un Daiš. Smieklīgs ir tavs paziņojums par smieklīgumu, jo tam neesi spējīgs sniegt kaut vienu pamatojumu. Par ASV valsts drošībai nodarītajiem kaitējumiem nāk smiekli tikai atkal tiem pašiem Ziemeļkorejai, Krievijai un Daiš. Apgalvojums, ka ASV specdienesti ir lielāks drauds ASV, nekā visi pasaules teroristi, nav nekas vairāk, kā emocionāls, neargumentēts un jau nedaudz iepelējis kremlinu politspama gārdziens :))))))))))) Kāpēc, lai britiem nepatiktu Londona? Jo tā mudž no Austrumeiropas slaistiem, skvoteriem un zaglēniem? Pie musulmaņu imigrantiem briti ir pieraduši. Par tiem šausminās vien tumsonīgi Latvijas rasisti :))))))))))
kremlinu trollim
Neraudi, mīļā, tev rasols galvā. Saki, ka apmeklē psihiatru? Pagaidām nav gan redzams, ka tu būtu tikusi tālāk par ļerkšķēšanu, infantilu apsaukāšanos un publisku ņuņņāšanu argumentācijas vietā. Var jau būt, ka priekš Šarikova tas ir milzīgs progress :)))))))))))
Hm...
Vai... Sen nebiju tika labi smējies. Cik Tu esi smieklīgs un prognozējams visās savās izpausmēs! Tev tiešām ir vajadzīga psihiatra palīdzība - steidzami un neatliekami. :-D
kremlinu trollim
Daltoniķi, šizofrēniķi... kas ir trollēn, bez bērnišķīgas apsaukāšanās neko vairāk nemāki? :))))))))) Vai kā saniknojies, vai kā patiesība nepatīk! Šķaidi siekalas, dūrītes vicini... un neko nevari padarīt! Nomierinies un iedzer drapītes, citādi pārsprāgsi no dusmām :))))))))))
Hm...
Tu esi uzjautrinošs mentāls daltoniķis. Var piekrist, ka ar melnbalto pasaules uztveri ir viegli dzīvot - viss ir skaidrs un nav nekādu šaubu. Bet šāda pasaules uztvere ir raksturīga šizofrēniķiem. Tā ir viņu atšķirīgā īpatnība.
melnais humors
Laba analīze. Atbildes uz Jautājumiem gan katram jāmeklē pašam. Manā uztverē Snoudens ieblieza ASV specdienestu mīkstumos labi resnu lodi. Sāpīgi, protams, bet ne nāvējoši. Skaidrs, ka specdienesti savas nelietības tagad sargās vēl centīgāk, bet tomēr būs spiesti uzmanīties. Paziņojumi par valsts drošībai nodarīto kaitējumu ir smieklīgi. Vislielāko kaitējumu ASV drošībai ir nodarījuši paši specdienesti. Snoudens to tikai parādīja pasaulei. Savukārt, tas, ka viņam nepatīk, par ko ir pārvērtusies Londona... Domāju, arī lielai daļai britu Londona vairs nepatīk.
Konservatīvisms
Informācijas nodošana medijiem nekādi nemazina Snoudena atbildību par informācijas publiskošanu. Nevar tā vienkārši pateikt: "Es jau neko. Es tikai Pēterim pateicu, viņš bija tas, kurš to visu pastāstīja ciemam." Viņam nebija tiesību nodot šo informāciju nevienam ārpus konkrētās drošības struktūras. Pasaulei atklātās "šausmas" par nelikumīgo personu privāto datu ieguvi ir tikai aizsegs citu ASV ar personu privātajiem datiem nesaistītu noslēpumu izpaušanai citu valstu dienestiem. Elegants PR triks, kas valsts nodevēju vienā rāvienā pārkrāso "taisnības cīnītājā" un "demokrātisko vērtību sargsunī". Snoudena un viņa atbalstītāju attaisnojumi skan sekojoši: ābelē bija pāris sapuvušu ābolu un lai glābtu ābeli, tā bija jānozāģē. "Rūpēs" par pilsoņu drošību, Snoudens diemžēl nodeva arī tādu informāciju, kuras izpaušana vistiešākajā veidā kaitē ASV un tās pilsoņu drošībai. Nodevējs.
Konservatīvisms
Kā tad. Un vēl ASV drošībai šausmīgi kaitē ASV armija - vairāk par visiem agresoriem un teroristiem un dolārs šausmīgi kaitē ASV ekonomikai, un tiesiskums, un demokrātija kaitē. Tik ļoti kaitē, ka ASV ir tikai pasaulē lielākā ekonomika ar spēcīgāko armiju, drošāko valūtu un reprezentē tik daudz priekšrocību, ka uz turieni tiecas cilvēki no visas planētas. Tagad vari pavāvuļot, ka ASV aizvakar bankrotēja un vakar sabruka dolārs un rīt sabruks pati ASV. Drusku garlaicīgi un bezmēra stulbi, taču pieņemu, ka neko citu tu savā melnbaltajā pasaulē nezini.
Hm...
Manuprāt, tu kļūdies. Valsts nodevēji ir ASV specdienesti. Viņu darbība ir tā, kas ASV drošību apdraud daudz vairāk nekā visi pasaules teroristi kopā ņemti.
Pievienot komentāru
Jaunākie

Populārākie
Interesanti