Izrādes «Pelikāns» apskats: Aukstums krāsmatās

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 7 gadiem.

Ir jābūt drosmīgam, lai skatītos atvērtos logos. Valmieras Drāmas teātra Apaļo zāli režisore Inese Pudža uzdrīkstējusies pārvērst par melnām, gruzdošām krāsmatām, iestudējot zviedru dramaturga Augusta Strindberga ģimenes traģēdiju “Pelikāns”. Ģimene kā sociāla institūcija ir savrupa un publiska vienlaikus. Tāda, kas pakļaujama dramaturģijas un režijas skalpelim: anatomiski graizāma un liekama zem skatītāju lupām pustumsā.

Stindzinošais tuvums

Jau 2011.gadā pirmajā režisores Ineses Pudžas iestudējumā “Ziema”, kas tapa pēc Jevgēnija Griškoveca darba Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī, tika risināts aukstuma – salšanas motīvs kā eksistenciālu jautājumu pilns stāvoklis atmiņu stāstā, atgādinot, ka nāve vienmēr ir līdzās. Izrādē ir arī Sniegbaltīte kā ziemas personifikācija, kas bezkaislīgi pārklāj cilvēka siltumu ar sniegu. Izrādi papildināja arī Mārtiņa Jansona muzikālais noformējums ar ziemas vēja aukām, kas pasvītroja aukstuma tēmu vēl izteiktāk. Griškovecs savā lugā “Ziema” atsaucās uz norvēģu polārpētnieka Amundsena sacīto: aukstums ir vienīgais, pie kā cilvēks nevar pierast.

Arī nupat Valmieras Drāmas teātrī Ineses Pudžas iestudētā Augusta Strindberga drāma “Pelikāns” ir pilna ar aukstuma un bada motīviem – tikai šoreiz tie iezīmē emocionālo atstatumu un cilvēciskā siltuma deficītu mātes un bērnu attiecībās. Turklāt šai izrādē klāt nācis arī sarkanais jeb uguns akcents.

Nostāsti vēstot, ka pelikāns ir pašuzupurēšanās simbols, jo spēj pats sevi plosīt, lai pabarotu savus pēcnācējus. Mātes dievišķumu neviens neapšauba, jo viņa ir tā, kas devusi saviem bērniem dzīvību. Taču vienlaikus jautājums, ko neviens, izņemot pašu māti elegantā Ineses Ramutes tēlojumā, neuzdod viņai, ir jautāt – kāpēc viņā kā neatņemams spēks ir ļaunums pret pašas bērniem? Aktrise Inga Apine meitas Jērtas lomā, atverot acis uz patiesību, izrādes gaitā pārņem mātes ļaunuma stafeti. Jaunās meitas saņemtie mati, striktā rīcība, līdz ar ļeļļu servīzes nodošanu kalponei, pārceļ jauno sievieti citā līmenī. Ļaunums kā infekcija – to pārmanto vai, piedzīvojot uz savas ādas, dzīvo tālāk.

“Es redzu kaut ko pavisam citu.” Atslēgas teikums skatītājam, jo viss atkarīgs, no kādas sociālās lomas izrādi vēro. Arī izrādes iekšpusē sociālo lomu definējums ieskicē attieksmes jautājumu: piemēram, kalpone (Ligita Dēvica) dēlu (Eduards Johansons) sauc par kandidātu, apliecinot cieņu pret tā akadēmisko virzību, māte – par puiku vai dēlu, uzsverot vīrieša kā bērna lomu, bet māsa – par Frederiku – par līdzvērtīgu biedru.

Sarkanais: dzīvība vai iznīcība

Gan vispārcilvēciskās tēmas, gan mākslinieces Lienes Rolšteinas ģeometriski izteiksmīgie kostīmi nojauc gadsimta robežas stāstam, kas tapis pirms 110 gadiem kā viena no pirmajām izrādēm paša Strindberga jaunieviestajam Intīmajam teātrim Stokholmā. Šī tipa teātrim jau tolaik bija raksturīga mazāka spēles telpa un mazāks skatītāju skaits, lai tuvu un dziļi izjustu stāstu bez došanās starpbrīža apgaitā.

Iespējams, pats lugas autors Strindberga kungs, kurš bija arī gleznotājs, novērtētu režisores prasmi ainas padarīt vizuāli izteiksmīgas: minimālistiski, bet spilgti, manevrējot melnbaltā krāsu gammā ar sarkaniem akcentiem. Melnbalto telpu, ko režisore iekārtojusi sadarbībā ar arhitektu Māri Banderu, ik pa brīdim izrādes gaitā papildina sarkani elementi: papīra sniegpārslas, kas krīt no griestiem, no baltām pārtopot sarkanās; sarkanbalti punktota miniatūra leļļu tējas servīze; sarkanvīna šļaksti pār balto mirēja gultu, biešu lillīgais sārtums, kas pil pār meitas rokām. Sarkanais kā priekšvēstnesis: asins un uguns asociācijas, kas paspilgtina traģisko noti, vēstot par nelaimes tuvumu.

Taču tik vizuāli spilgta un mērķtiecīga scenogrāfija kamerformas zālē uzdod nopietnu uzdevumu aktieriem: tiem jāspēj izrādi iedzīvināt, liekot simboliem pulsēt, neļaujot vizuālajam un audiālajam risinājumam pārmākt dialogus.

Izrādē, ir mirkļi, kas liek sarauties tīru emociju strāvās, sakņūpot dziļāk krēslos. Tomēr ir arī iestudējuma detaļas, kas traucē neatslābstoši turēties līdzi aizvien briestošajam traģēdijas paisumam.

Piemēram, bildes, teksta un mūzikas mijiedarbība. Iespējams, vietā ir pārjautāt balto (vēlāk – sarkano) sniegpārslu snigšanu un spēcīgo un ilgo mūzikas (arī šai izrādei autors – Mārtiņš  Jansons) līdzspēlēšanu saturiski intensīvās ainās. Vienīgais attaisnojums tam visam ir sniegs un mūzika kā neatņemama mirušā aizgājēja klātbūtne, kas, sniega vērpetes papildinot ar uzbrūkošu mūziku, nāk aizvien tuvāk, tuvāk, tuvāk. Tāpat kā sarkanie akcenti, kas piepilda telpu. Sarkanais gan kā dzīvība, gan kā asinis, gan kā uguns vienlaikus.

Uguns ir gan iznīcība, gan nolemtība, gan vienlaikus iniciācija pārdzimšanai, kurai māte pati atdodas. Izrādei, kas noslēdzas ar brāļa un māsas poētiski traģisko dialogu, vizuāli, iespējams, pietiktu ar tumsu, ko papildinātu kāda no minētajām smaržām, liekot saausīties teiktajā vēl ciešāk un nenovēršot uzmanību ar gaismām, kuras noslēgumā tomēr pakāpās soli atpakaļ scenogrāfijas pilnībā.

Ar pelikāna masku

Iespējams, Ineses Pudžas jaunākās izrādes simbolisko dabu, monohromu krāsu izvēli un atsevišķas aktierspēles ainas (piemēram, meitas Jērtas pievēršanās pavārmākslai, ko režisore ilustrē ar milzīgu noķēpātu pavārgrāmatu un pārspīlētu naturālistisku rīvētu biešu negausīgu stūķēšanu mutē), ir palīdzējusi veidot arī viņas līdzšinējā sadarbība kā aktrisei ar režisoru Vladislavu Nastavševu vairākos viņa iestudējumos, tai skaitā, Strindberga “Jūlijas jaunkundzē”.

Tas, ko līdz šim Inese Pudža kā režisore ir spējusi izdarīt abās divās pašas iestudētajās izrādēs, ir minimālistiski, naturālistiski skarbi runāt par cilvēka eksistenci ar nāves klātesamību, darot to tieši, bet vienlaikus poētiski. Ietērpjot cilvēka nolemtību kaislību vērpetēs un atļaujoties uz to skatīties skaisti. Taču skaistums ir tikai un vienīgi maska skarbumam, par kuru vēstī šī luga. Un aiz maskas atkal ir cita maska – tāda ir cilvēka daba, neļaujot būt kailam savā patiesumā.

Jautājums, ko uzdod izrāde - kur ir robeža starp viena cilvēka brīvību un tās radītājām sekām citos cilvēkos -, tomēr paliek mājasdarbs izrādes skatītājam. Atbilžu varianti ir vairāki. Turklāt neviens no tiem nebūs pareizais, jo, citējot izrādes varoni, “es redzu kaut ko pavisam citu”. Viss atkarīgs, kā kurpes mums ir kājās.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti