Turklāt, iespējams, ka šis stāsts ir ne tik daudz par pasaulslavenā mākslinieka Marka Rotko glezniecības filosofiju, bet vairāk par bažām par mākslas jēgu un cilvēka nespēju to uztaustīt.
Meditācija par mākslas jēgu
Amerikāņu rakstnieka Džona Logana rakstītās un pasaulē ievērību guvušās lugas "Sarkans" notikumi risinās 20.gadsimta 50.gadu beigās - laikā, kad Rotko pēc pasūtījuma rada sienu gleznojumus restorānam "Četri gadalaiki", pārejot uz sarkanu, brūnu, melnu krāsu paleti. Reflektējot par mākslas un naudas pirkšanas un pārdošanas lietām, Rotko aizvien pieaug neapmierinātība un sašutums par mākslu, ko var pārdot un pirkt. Rotko restorānam vēlas radīt tādus gleznojumus, kas liktu restorāna apmeklētājiem zaudēt apetīti, tādējādi pasvītrojot mākslas potenciālu ietekmēt cilvēku. Gleznotājs mākslu vēlas celt augstāk par tā dzīvokļa sienu, kur tās īpašnieks gleznu rūpīgi piemeklē, lai tā piestāvētu oranžajam dīvāniņam viņa interjerā.
Ar izrādi "Sarkans" tās režisors un scenogrāfs Reinis Suhanovs meklē indivīdā spriestspēju, veidojot ne tik daudz autobiogrāfisku stāstījumu par pasauli apbūrušo gleznotāju Marku Rotko, bet gan provokatīvu diskusiju par prasmi skatīties un prasmi saskatīt gleznās to pulsāciju. Ar saviem darbiem Rotko ir centies panākt domas tīrību.
Pieredzēto var nosaukt par izrādi-meditāciju. To veido aktiera Tālivalža Lasmaņa personalizētais Marks Rotko un aktiera Mārtiņa Meiera gleznotāja imaginārais asistents Kens, skatītāju vedot līdzi gan ārējā, gan vienlaikus iekšējā diskusijā par jēgas un popkultūras īslaicīgajām attiecībām un par mākslas un naudas līdzatkarības attiecībām. Tas liek katram pašam sev atbildēt uz jautājumiem, kur meklējama mākslas jēga un cik tālu mākslai ir atrodama vieta mūsu ikdienā.
Dialogi, ko papildina komponista Jēkaba Nīmaņa muzikālais audekls, patiks rūdītiem mākslas pazinējiem, kuri, dzirdot sarunās pieminētos uzvārdus, tai skaitā Mīsu van der Roju, Polloku, Matisu un citus, acu priekšā redzēs arī vizuālus kadrus kā papildinošu ilustrāciju sarunām. Teksta daudzslāņainība izrādes skatītājam gandrīz divu stundu garumā ļauj rakt un saskatīt dažādus kultūrslāņus, līdz ar to erudīcija mākslā ir priekšnoteikums mākslas citātu uzpazīšanā un mākslas annālēs esošu uzvārdu interpretēšanā.
Skats no izrādes "Sarkans" (foto: Matīss Markovskis)
Vai glezna pulsē?
Tumšas sienas, melni laukumi, pelēks sols ar šķietami nestabilu dizainisko konstrukciju, oranžsarkani fragmenti trijos molbertos. Viencēliens, kurš acis priecē ar tīru skatuvisku minimālismu, ko iekārtojis pats režisors Reinis Suhanovs, un "rotokovisma" gaismu spēlēm, ko rada gaismu mākslinieks Mareks Lužinskis, bet skatītāja smadzeņu puslodēs liek iekāpt personīgajam jēgas "izmeklētājam", šķirstot katra individuālās kultūrvēsturiskās piezīmes zināšanu krājumos.
Intelektuāļiem piedienošie askētiskie kostīmu mākslinieces Annas Heinrihsones radītie melnie tērpi aktieru augumos pasvītro domas tīrību, formas precizitāti, ko nenomāc krāsa. Galvenajā lomā izrādē ir Rotko otras triepieni un refleksijas tam mirklim, kad glezna varētu būt gatava un to varētu laist pasaulē. Valmieras drāmas teātra aktieru Tālivalža Lasmaņa un Mārtiņa Meiera aktierdarbs spodrina abu izrādes personāžu Marka un Kena atšķirīgās dzīves pieredzes un līdz ar to arī uztveres caur gleznu interpretācijām, meklējot atbildes pašiem uz saviem neatbildētajiem jautājumiem. Taču viss sākas ar jautājumu - ko tu redzi? Tā ir terapija, kur Rotko cenšas atkailināt cilvēciskos emociju nogriežņus caur krāsu un to iedarbības prizmu. Kur vienam baltais atgādina pieredzētu nāvi, tur citam melnais uzdzen paniskas bailes no nāves. Tālivalža Lasmaņa Marks Rotko spēles telpā tiek portretēts kā skarbs, tiešs un neiecietīgs mākslinieks, turpretī lugas autora radītais imaginārais Rotko asistents Kens Mārtiņa Meiera interpretācijā izspēlē Kena personīgās traģēdijas stāstu, ienesot mākslas pasaulē dzīves skarbumu no pasaules tur, ārpus darbnīcas sienām.
Krāsu laukumi ir paša mākslinieka nemierpilnā meditācija. Viencēliens "Sarkans" ir tāda ilgāka pastāvēšana pie vienas no slavenākajām Marka Rotko gleznām, ļaujot pašam skatītājam meklēt atbildes uz jautājumiem, vienlaikus noklausoties aktieru kā garāmgājēju sarunu fragmentus. Turklāt pēc izrādes noskatīšanās, redzot kādu gleznu, kaut kur klusi skan balss ar Rotko eksistenciālo jautājumu: "Ko tu redzi?". Ja šis jautājums ir izskanējis, tad arī atbilde neapzināti vai apzināti, bet meklē ceļu pie tā, kurš stāv otrpus gleznas rāmim.
Skats no izrādes "Sarkans" (foto: Matīss Markovskis)
