Protams, tur, Ungārijā, bija vairāk kara bēgļu no Sīrijas, te, Kalē, bija vairāk afgāņu, eritrejiešu un sudāniešu. Tomēr galvenā pārmaiņa, kas pa šo gadu notikusi – tā atvieglojuma - lai arī kombinācijā ar apjukumu - izteiksme bēgļu sejās, kas bija ieraugāma pirms gada Ungārijā, ir pazudusi.
Pēc gada mētāšanās pa dažādām nometnēm šie cilvēki Kalē "Džungļos" ir kļuvuši agresīvāki un skarbāki. Viņiem šķiet, ka “sapņu zeme Eiropa” tos ir apmānījusi.
Jo laipnajai robežu atvēršanai nekas daudz cits vairs nesekoja. Iekšā viņi ir tikuši, bet tas arī viss – jaunu, kaut mazliet normālāku dzīvi daudziem nav izdevies uzsākt.
Patvēruma meklētāju nometnes Itālijā un Grieķijā joprojām ir pārpildītas. No 160 tūkstošiem, ko dalībvalstis ar sakostiem zobiem apņēmās pārvietot, uz citurieni aizvesti vien 5,6 tūkstoši.
Uzturēšanās patvēruma meklētāju nometnēs šos cilvēkus saēd, iespējams - neatgriezeniski.
Bezcerība, dīvainu sociālu hierarhiju veidošanās, lai neteiktu – mafijas rašanās, garlaicība, neziņa, it īpaši jauniem vīriešiem šī ir nepanesama situācija. Jo nav, ko darīt. Divas stundas rindā, lai tiktu dušā. Divas stundas rindā, lai tiktu pie ēdiena. Strādāt šeit neļauj, un nav īsti kur. Apkārtējo ciematu iedzīvotāji uz tevi skatās kā uz noziedznieku. Slapjās drēbes nav kur izžāvēt. Un nav skaidrs, kas gaidāms un uz ko cerēt nākotnē.
Pēc filmēšanas Kalē "Džungļos", kur izliju un pārsalu, tagad guļu mājās, siltā un sausā gultā ar 38 grādu temperatūru un domāju par to, kā ir tādā nometnē – lietū un nedrošībā dzīvot mēnešiem. Baidoties, ka tavā teltī ienāks kāds no vietējās pašu bēgļu mafijas un mēģinās atņemt telefonu. Zinot, ja tu te pazudīsi, tad tiešām neviens tevi nemeklēs un neuzzinās, kas ar tevi ir noticis.
Tas ir viens no iemesliem, kādēļ daži patvēruma meklētāji atļaujas Eiropā darīt lietas, kuras mājās, savā ciemā pat neuzdrošinātos. Jo tur kaimiņš redzētu, nosūdzētu un viņa ģimenei būtu liels kauns.
Te, Eiropā, tālu prom no sev pazīstamiem cilvēkiem, šie sociālie iemaukti vairs nestrādā.
Un it īpaši jauni vīrieši šādā situācijā noraujas. Līdzīgi kā latviešu tūrists Taizemes bordeļos, kur liekas, ka var visu un neviens par to nekad neuzzinās.
Tāpēc šajā visatļautības kontekstā pārsteidz dažu bēgļu akmenscietā apņēmība – darīt visu, lai no Francijas nokļūtu Lielbritānijā. Arī mēģināt tikt uz smagajām automašīnām, kas dodas cauri Lamanša tunelim un kas maksājis dzīvību ne vienam vien patvēruma meklētājiem.
Un šādā situācijā arvien skaidrāk saproti, ka mēs, eiropieši, esam aplam pārrēķinājušies, izstrādājot savas patvēruma meklētāju uzņemšanas politikas. Mēs nez kādēļ iedomājāmies, ka patvēruma meklētāji būs kā jauki, kārtīgi un paklausīgi bērniņi. Ja viņiem teiks – pārcelieties uz to nometni, viņi klausīs. Ja viņiem teiks – tagad jums jādzīvo Latvijā, viņi klausīs. Ja viņiem teiks – te pret sievietēm un apkārtējo vidi izturas citādāk nekā pie jums, viņi uzreiz visu sapratīs un klausīs.
Bet izrādās, ka patvēruma meklētāji ir nevis viegli kontrolējams un paklausīgs bars, bet tie ir dažādi indivīdi ar saviem viedokļiem un vēlmēm.
Un, ja viņš ar savu dzīvību, savu tuvinieku dzīvību un visu iekrāto riskējis, lai nokļūtu Eiropā, tad viņš grib sasniegt maksimālo – savu sapņu valsti, nevis palikt kaut kur provincē, kur - lai arī tur nešauj - no nabadzības neizrauties. Izdarīt maksimālo un izsisties līdz vislabākajai iespējamai vietai – tas ir saprotams.
Ja kāds Latvijā pat maratona rezultāta dēļ ir gatavs riskēt ar savu veselību, tad kļūst saprotams, kāpēc patvēruma meklētājs gatavs riskēt ar daudz ko vairāk savas personīgās nākotnes labad.
Izdzīvošanas instinkts viņiem ir spēcīgs. Tie, kuriem tāda nav, tie līdz Eiropai nemaz nav tikuši. Vai es arī tā varētu? Pavisam droši zinu tikai vienu – es Kalē "Džungļos" izdzīvot nevarētu.
