Personiski es gribētu daudz lielāku plaisu starp varu un sabiedrību. Nopietni. Teju 30 gados, kopš Latvija atkal ir neatkarīga, vara nepārtraukti to vien dara, kā izdabā vēlētājam.
Saprotams, ka neviens par sevi neaizmirst, tāpēc darbojas princips - mēs jūs glaudām pa spalvai, jūs mūs ievēlat, bet par to mēs darām savas šmucīgās lietiņas.
Ik pa brīdim kaut kas šajā mehānismā salūst, kāds aizmirst glaudīt vai pārāk atklāti sašmucējas un kāds no dominējošajiem spēlētājiem nonāk fārmklubā vai mēslainē. Pieminēsim "Latvijas ceļu" un Tautas partiju. Lai partija izdzīvotu ilgtermiņā, tai nepieciešama sava niša, kuras vēlētājs piedod tev visu (Nacionālā apvienība) vai arī jābūt mūžīgā pusopozīcijā, kā līdz šim tas notika ar Zaļo un zemnieku savienība un Aivaru Lembergu, kas joprojām turpina "kritizēt" valdību, ko pēc būtības pats sastādījis un vada un, protams, "Saskaņa", kas bez mazākām rūpēm par nākotni putina Rīgu uz velna paraušanu.
Kāds tam visam sakars ar slaveno plaisu? Vistiešākais. Iedomājieties cilvēku, kurš kopš bērnības saņēmis visu, ko gribējis.
Loģiski, ka viņam ir cauri un sāpoši zobi, liekais svars un paaugstināts risks "aiziet" ar sirdi. Tāpēc vecākiem ir jābūt pietiekami gudriem, lai saprastu - kas bērnam ir vērtīgi.
Starp vecākiem un bērniem ir jābūt gudrības plaisai. Tieši to pašu es cerētu sagaidīt no varas - nevis īstermiņa lēmumus, izdalot končas tik, cik nu mums sanāk, bet gan pateikt - nē, mīļie, valsts veselībai svarīgi ir lēmumi, kas šodien jums nepatiks, bet pēc dažiem gadiem nodrošinās labus zobus un sirdi.
Sabiedrības pieprasījums pēc īstermiņa lēmumiem un varas ciešā vēlme pildīt vēlētāju gribu, lai saņemtu balsis arī nākamajās vēlēšanās ,ir iemesls, kāpēc visas nozares jau vairāk nekā 20 gadus nepārtraukti pārdzīvo nenotikušas reformas. Ikviens politiķis, partija, ministrs vai premjers savu darbību sāk, solot reformas. Kāpēc? Tāpēc, ka reformas ir lieliska iespēja imitēt rosību, lai iepatiktos vēlētājiem. Tieši iepatikšanās vēlētājiem ir tas, ar ko nodarbojas vara.
Bet es gribu plaisu - gudrības plaisu, nevis to, ko ar Ziemassvētku pasakas lasīšanu vai publisku burzīšanos aizpilda prezidents Raimonds Vējonis vai ar saukļu izkliegšanu nepaplašinātos teikumos Artuss Kaimiņš.
Man nevajag varu, kas tusē ar tautu, bet gan varu, kas pieņem lēmumus, zinot, ka vēlētājs tos nesapratīs, bet pozitīvās sekas jutīs tikai nākamās paaudzes.
