Atgādināšu – raidījums bija saņēmis ziņas no kāda trauksmes cēlēja par to, ka direktors, iespējams, nepamatoti atlaidis no darba pedagogus, tērējis skolas naudu tiesas noteiktās kompensācijās, turklāt skolu izveidojis par tādu kā ģimenes uzņēmumu. Pēc bibliotekāres apprecēšanas paaugstinājis viņu amatā par savu vietnieci, kā arī pieņēmis darbā vēl virkni radinieku. Tāpat izskanēja informācija, ka skolas telpās ierīkotās saunas kļuvušas par ģimenes locekļu izklaides vietu. Pašvaldība šos faktus zina, bet nav spējusi vai vēlējusies ko mainīt.
Taču Madonas 2.vidusskolas gadījums ir pelnījis uzmanību ne tikai direktora dīvainās uzvedības dēļ. Direktors Rakstiņš un viņa skola ir simboliska ilustrācija Latvijas izglītības sistēmas mazspējai.
Kurš cietīs kā sīriešu bēgļi?
Lai gan visbiežāk tiek runāts par pārāk lielo lauku skolu skaitu, tikpat liela problēma tā ir pilsētās. Nelielajā Madonā vidējo izglītību var iegūt Valsts ģimnāzijā, 1.vidusskolā, 2.vidusskolā, kā arī vakarskolā. Domē aprēķināts, ka kopš novada izveides 2009.gadā 10.-12.klašu posmā skolēnu skaits samazinājies par 42%, bet skolu reforma pilsētā tā arī nav notikusi. Tāpēc loģisks, lai arī novēlots, ir pašvaldības lēmums abas vidusskolas apvienot - tas ļautu vairāk maksāt skolotājiem, kā arī atrisināt ģimnāzijas telpu jautājumu un pretendēt uz ERAF līdzekļiem izglītības iestāžu modernizācijai.
Madonas 2.vidusskola apvienošanai pieteikusi karu – ir noticis pikets, vākti paraksti, saukti bērnu tiesību aizstāvji un, visbeidzot, radīts bīstams precedents ar vēršanos tiesā. Administratīvā tiesa gan prasību noraidījusi, jo tai nav pamata, bet skolas aizstāvji nerimstas un sola vērsties pat Eiropas Cilvēktiesību tiesā, ziņoja LETA.
Rakstiņš iepriekš teicis, ka, reorganizējot skolas, lielākie cietēji būs bērni un salīdzinājumam piesaucis pat sīriešu bēgļus.
Taču, ja taisnība ziņām, ka skolā ir vai bijuši nodarbināti seši viņa paplašinātās ģimenes locekļi, daudz ticamāk, ka lielākā cietēja būs paša direktora ģimene.
Vai tas nav patiesais iemesls tik spējai un nepamatotai pretestībai pret skolu apvienošanu?
Direktoru autonomija skolēniem nepalīdz
Dažādos pētījumos secināts, ka Latvijā skolu direktoriem attiecībā uz skolu vadību ir liela autonomija - lielāka nekā vidēji OECD un Eiropas Savienības valstīs. Tā attiecas gan uz personāla izvēli, gan algu un piemaksu noteikšanu pedagogiem – visu, kas radījis jautājumus Rakstiņa darbā. Turklāt, kā secināts jaunākajā PISA pētījumā, Latvijas gadījumā lielajai autonomijai nav pozitīva iespaida uz skolēnu sasniegumiem.
Iespējams, iemesls slēpjas citos datos. Mūsu skolu direktoru vidējais darba stāžs ir viens no augstākajiem OECD – 13 gadi, bet 16% skolu direktoru strādā šajā amatā vairāk nekā 20 gadus.
Ja iestādi vadi 20 gadus (vai pat 30 kā direktors Rakstiņš), gluži neviļus vari sākt tajā saimniekot kā paša uzņēmumā. Un ieguvēji tad vairs nav sabiedrība jeb šajā gadījumā skolēni.
Pirms dažiem gadiem toreizējās Reformu partijas izglītības ministrs Roberts Ķīlis ilgsēdētājus mēģināja izpurināt, rosinot iecelt skolu direktorus amatā uz laiku, piemēriem, diviem termiņiem, kas kopā nepārsniedz 10 gadus. Skolu direktori, protams, bija pret, un iecere tā arī netika realizēta.
Amats nenozīmē automātisku inteliģenci
Tāpat atvilktnē palika viņa kolēģa vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Edmunda Sprūdža nodoms liegt skolu direktoriem kļūt par pašvaldību deputātiem. Oponenti uzstāja, ka īpaši jau nelielos novados nav daudz inteliģentu un spējīgu cilvēku, tāpēc cietīs pašvaldību darba kvalitāte.
Trūka politiskā atbalsta, ideju kritizēja arī toreizējais Lielo pilsētu asociācijas izpilddirektora vietnieks, tagad premjers Māris Kučinskis (ZZS).
Kā redzējām sižetā, skolas direktora tituls automātiski nenozīmē ne inteliģenci, ne labu darbu. Toties neatbalstot šo ierobežojumu, ir nodarīts ļaunums gan izglītības sistēmai, gan vietējai demokrātijai kopumā.
Pirmkārt, skolu direktori – deputāti ir bremze tik nepieciešamajai skolu reorganizācijai. Cik liela iespēja, ka pašvaldība slēgs skolu, kuras direktors ir, piemēram, vadošās koalīcijas deputāts? Madonā situācija ir cita, taču ne mazāk jūtīga. Deputāts ir gan direktors Rakstiņš, gan Valsts ģimnāzijas direktore, un tieši ģimnāzija pēc reformas iegūs 2.vidusskolas telpas. "Skolas nozagšana!" sižetā kliedz Rakstiņš. Ģimnāzijas ieinteresētība ir ērts arguments viņa un citu reformas pretinieku mutēs.
Legāls interešu konflikts
Otrkārt, novados ar lielu lauku teritoriju izglītībai tiek tērēta gandrīz puse pašvaldības pamatbudžeta. Tie ir vairāki miljoni eiro gadā. Skolu direktoriem tas nozīmē legālu interešu konfliktu. Domē viņi lemj par šīs naudas sadali, skolās paši to apsaimnieko un vēlāk atskaitās – atkal jau paši sev.
Taču vēl vairāk amatu savienošana traucē demokrātiskai lēmumu pieņemšanai un viedokļu daudzveidībai domju iekšienē. Pašvaldības varā ir atlaist un pieņemt skolu direktorus, piešķirt vai nepiešķirt naudu izglītības iestāžu remontiem, pārdalīt vai ne valsts doto pedagogu algu dotāciju.
Tāpēc pilsētu mēriem un novadu vadītājiem skolu direktoru ievēlēšana ir arī izdevīga – ja uzdos liekus jautājumus un nebalsos, kā vajag, nepaklausīgie var zaudēt gan amatu, gan naudu savai skolai.
Šāda abpusēji izdevīga, bet sabiedrībai nelabvēlīga sadarbība ir realitāte ne vienā vien pašvaldībā.
Autonomas skolas un autonomas pašvaldības
Visbeidzot, Madonas gadījumā dome bijusi informēta gan par piemaksām un nesaskaņām ar skolotājiem, gan par radinieku nodarbināšanu un pat par saunām, aģentūrai LETA atzinis domes priekšsēdētājs Andrejs Ceļapīters ("Vienotība"). Taču nav varējis paskaidrot, kas tika darīts, lai to mainītu. Varbūt tas vēlreiz pierāda, ka arī pašvaldību autonomija attiecībā uz skolām ir pārāk liela?
Ja vietējā vara piever acis uz to, kas notiek izglītības iestādēs, varbūt jārīkojas valstij? Iesākumā pārņemot vidusskolas, kā tas notiek Igaunijā.
Pašvaldību pretestība jebkurām pārmaiņām ir milzīga, un pašreizējā politiskā situācija tām izcili izdevīga. Taču nekā nemainīšana nozīmē, ka izglītības sistēma turpinās stagnēt, skolās joprojām varēs valdīt mazi hercogi, bet lemt nespējīgi pašvaldību vadītāji dažādu iemeslu dēļ uz to tikai noskatīsies. Un lielas jēgas nebūs arī no topošās skolu reorganizācijas kartes, kas tiek zīmēta Izglītības un zinātnes ministrijas paspārnē, bet jāīsteno tāpat būs pašvaldībām.
