Elīna Kolāte: Mana jūra. A priekš kam tā kāpa vajadzīga?

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 8 gadiem.

Kad "Mana jūra" ekspedīcija virzās uz priekšu, viņi laiku pa laikam apstājas, lai paklausītos, kā kāds vietējais speciālists stāsta par attiecīgās vietas problēmām un priekiem. Tā, piemēram, Pāvilostā Marita Horna mums stāstīja par to, kā izdevies saglābt Pelēko kāpu no norakšanas un apbūvēšanas.

Doma, protams, bijusi superīga – aizvākt kāpu, lai tur varētu sabūvēt lepnas mājas, kas radītu īslaicīgus ienākumus un padarītu pilsētu apdzīvotu desmit dienu gadā. Tad apņēmīgie vietējie ļaudis sākuši taisīt trobeli, lai tomēr tas tā nenotiktu. Sākotnēji valsts pirmajām personām ir bijis vienalga, bet tad, kad nejauši sanācis parunāt ar Eiropas Savienības ļaudīm, tomēr lietas sākušas notikt. Bet ne par to patiesībā.

Pēc tam, kad bijām izvazājušies pa kāpu un apskatījuši ķērpjus, kuru tēja reiz sūtīta Aigaram Kalvītim, lai viņam būtu labāka veselība, pēc pastaigas kāds dalībnieks man pienāca klāt un prasīja: "Elīn, stulbs jautājums – a priekš kam īsti tā kāpa vajadzīga?” Nu tad arī sāku, domāt - priekš kam?

Ir tā, ka daba sniedz dažādus labumus. Un tie ir labumi pat naudas izteiksmē! Piemēram, Ņūdžersijā ļaudis ir izrēķinājuši, ka tur kāpu ekosistēmas sniedz lielāku finansiālo labumu nekā meži, lauksaimniecības zemes vai pilsētas apstādījumi. Kāpas “ieliek” visam citam, pirmkārt, ar tūrismu. Piemēram, Lielbritānijā tūristi kāpu sistēmās atstāj vairāk naudas nekā jebkur citur ārpus pilsētām. To, protams, var neņemt vērā, jo britu zinātnieku pētījumi paši par sevi ir anekdote.

Ir kaut kas svarīgāks. To pat varētu saukt par valsts drošības jautājumu. Kāpas aizsargā apdzīvotās vietas no vēja un plūdiem. Domāju, ka kāpu un bezvēja sakarību ir sapratis jebkurš, kurš kaut reizi ne pārāk siltā dienā ir karsējies un sauļojies kāpās. Šajā gadījumā runa ir par tādu plezīru, protams. Bet tajā pašā Pāvilostā bez kāpas visas māju sētiņas jau sen būtu aizpūstas un ļaudis savā pagalmā nevarētu cept šašliku, jo vienkārši būtu pārāk vējains jaukam piknikam. Nav jau tā, ka mums trūktu vētru. Un katru reizi, kad ir vētra, gan tā Pāvilostas kāpa, gan visas citas kāpas aizsargā apdzīvotās vietas no sagāšanās.

Otrkārt, kāpa tīri mehāniski aizsargā apdzīvotas vietas no plūdiem (kas varētu rasties, piemēram, vētru laikā). Protams, var arī norakt kāpu, sabūvēt mājas un pēc tam uzbūvēt dambjus, sienas un nosprostus. Tas ir pazīstams kā idiņu līmenis.

Vēl tas pats kungs, kurš gribēja zināt, priekš kam tā kāpa vajadzīga, prasīja man, vai man tā Pelēkā kāpa šķiet smuka, jo viņam, redz nešķiet. Padomāju un nolēmu, ka man gan šķiet diezgan smuka. Bet pieņemu, ka kādam varētu arī nepatikt. Gaumes tomēr ir dažādas. Bet lielākā vērtība ir tajā, ka visām tām gaumēm ir kaut kas Latvijā. Ir gan stāvkrasti, gan pelēkās kāpas, gan sarkanās klintis, gan niedraini akmeņu krāvumi, gan vienkārši smilšu klājumi. Priekš kam? Cilvēki mēdz iedvesmoties no tā, kas ir skaists. Un tad viņi, piemēram, raksta dzeju. Mums Ventspilī tāpēc varēja notikt lielisks pasākums, kur Uldis Bērziņš un Andris Akmentiņš izcili deklamēja savus jūras darbus. Vai literāri darbi tiešām ir tik svarīgi, lai to dēļ atteiktos apbūvēt kāpas? Ir. Jo nez kāpēc tieši mūsu kultūras cilvēku bēres apmeklē tik daudz cilvēku. Tieši viņu, nevis kāpu apbūvētāju bēres. Jo tas ir svarīgāk.

________

*Bloga autore Elīna Kolāte ir projekta "Mana jūra" dalībniece.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti