Uzņēmējdarbība? Zagšana? Korupcija? Nē, tā ļaudis piepelnījās sensenos laikos, kad viņi ticēja, ka ūdens aizskalo grēku plūdus, un tāpēc apmetās uz dzīvi jūras krastā (Ventspils ir izcila vieta). Varbūt kaut kādi Eiropas fondi? Nē, es jau zinu vienu džeku no vienas partijas, kurš visu sadalīs.
Lai iedvesmotos miljonu gūšanai, noskatījos vienu Monseratas Kabaljē koncertu, izlasīju nelegālo arābu ābeci, 4 reizes piepumpējos, iestādīju ozolu un nositu čūsku, bet idejas kā neradās, tā neradās. Viss pagalam. Jau grasījos mest plinti krūmos, kad sāku pārlasīt ziņas. Uzieta viltota Latvijas eiro monēta ar viltotu Mildu, viltotiem burtiem un viltotu sakausējumu. Man skola rokā! No kā rodas nauda? No naudas!
Viltoto 2 eiro monētu ar ķēmīgu Mildu veikalā Āgenskalnā saņēmis kāds kungs, kurš savu seju atklāt nav vēlējies. Var jau saprast – sižetā tik un tā galvenā būtu nepiedienīgā Mildas seja. Laimīgajam monētas atradējam licies aizdomīgs neparastais izaugums uz vaiga, kā arī jocīgi sakniebtās it kā Mildas lūpas. Tas nozīmē, ka šis kungs ir pieradis pie sieviešu žurnālos tiražētā skaistuma ideāla – uz naudas viņš vēlējās redzēt sievieti ar labām lūpām un gludu sejas ādu. Beigās viņš nolēmis savu atradumu tomēr nevienam citam neatdot, bet gan paturēt to par piemiņu. Pareizi ir – nevar zināt, kāda vērtība šim brāķim būs pēcāk, varbūt pēc 30 gadiem Latvijas Modernās mākslas muzejs to no viņa iegādāsies par 30 000 eiro.
Vīri, kas redzējuši ne vienu vien viltojumu, zina stāstīt, ka šī nelaimīgā monēta atlieta no lēta sakausējuma. Tā es monētu viltošanai atmetu ar roku, jo, pirmkārt, man nav lēta sakausējuma, otrkārt, es nezinu, kā pareizi jāatlej, treškārt, fakts, ka monētas neatbilstības oriģinālam ir atklāta, nozīmē, ka monētas vispār ir neveiksmīgs peļņas avots.
Nolēmu ķerties pie papīra banknošu izveides, jo tās ir viegli izprintēt ar parastu printeri. Izvēlējos tieši 10 eiro naudas zīmi, jo tās rožainā krāsa cilvēku nomierina un padara laimīgu, šī krāsa atkausē jebkuru sirdi. To ieraugot, patērētājs kļūst neuzmanīgs un priecīgs, un sīkumiem nepievērš uzmanību. No maka izņēmu 10 eiro, spēcīgā apgaismojumā to apskatīju un nolēmu uzzīmēt to banknotes pusi, kurā ir Eiropas Centrālās bankas priekšnieka Mario Dragi paraksts, nevis Eiropas karte, jo pirmo uzzīmēt ir vieglāk.
Sacīts – darīts. Kamēr zem lampas rūpīgi pētīju naudu un paralēli zīmēju kopiju "MS Paint" programmā, manā istabā ienāca kāds cilvēks. Loga atspulgā redzēju, ka tas nav Andris Šķēle, tāpēc, neizkustoties ne pa milimetru, sacīju: „Vēlāk. Strādāju.” Mana darba rezultāts redzams augstāk.
Seriālā „Ugunsgrēks” iemācījos, ka pietiek, ja banknotes pareizais zīmējums (kuru var apskatīt augstāk) ir uzprintēts tikai uz vienas puses, jo seriāla krāpnieks viegli ap stūri apveda Zentiņu, iesmērējot viņai tieši šādas naudas zīmes. Turklāt – cik no Jums, saņemot naudu, apskata tās abas puses?
Nākamais solis – naudas realizācija. Plānoju no sākuma izprintēt vienu banknoti un doties to izmēģināt. Uz kurieni? Noteikti ne uz piemājas veikalu, ko apmeklēju katru dienu, jo tur jau mani sveicina un zina, ka es vienmēr maksāju ar bankas karti. Tāda neparasta parādība kā skaidra nauda radītu aizdomas. Tā vietā es skriešus iemetīšos aptiekā un pieprasīšu pretsāpju tabletes. Ja gadījumā aptiekāre tomēr konstatēs viltojumu, es varēšu izlikties par nevainīgu biojēru, jo būs skaidri redzams, ka esmu izmisumā un steigā, tāpēc neesmu ievērojusi, ka kaut kas nav kārtībā ar banknoti. Kaut gan, paskatoties uz manu zīmējumu, šaubas, protams, ir liekas. Pēc zāļu iegādes man pāri paliks 6 eiro un 70 centi. Par šo nopelnīto naudu izprintēšu vēl veselu kaudzi banknošu (pirmo printēju uz parāda).
Ko darīt ar izprintēto kaudzi? „Ugunsgrēka” krāpnieks man ir parādījis pareizo ceļu – jāmēģina viltotas banknotes kādam iemainīt pret citu valūtu, piedāvājot labāku kursu. Kur to darīt? Ne jau kādā eirozonas valstī, jo, pirmkārt, eiro seju te visi zina, otrkārt, diez vai kāds būs nogribējies samainīt eiro pret eiro. Loģiska izvēle šķiet Polija.
Kur pulcējas ļaudis, kas grib samainīt naudu? Tā kā man labāk patīk autobusi, tad došos uz vienu no Varšavas autoostām, kur arī notiks šī gadsimta lielākie darījumi. Ja kādam vēl tas nav skaidrs, tad sekošu Induļa Emša labākajām tradīcijām un naudu turēšu koferī, jo tas atstāj cienījama cilvēka iespaidu. Tiesa, koferi pazaudēt nav plānots.
Pēc maniem aprēķiniem, pirmajā piegājienā nopelnīšu 800 000 Polijas zlotu (apmēram 190 000 eiro). Nekas īpašs, ja atceramies, ka šī ideja ir tapusi, domājot par Andri Šķēli, bet sākumam pietiks. Bet kas notiks, ja tomēr bizness Varšavas autoostā neies no rokas (paskatoties uz uzzīmēto banknoti, gan šaubas par izdošanos nerodas)? Tādā gadījumā pārdošu attēlu Latvijas Modernās māsklas muzejam pēc 30 gadiem par 500 000 eiro. Tā arī tā nauda radīsies un augs, un to zina i liels, i mazs – ja ir nauda, tad ir arī laime, mīlestība, draudzība, veselība un nemirstība.
