Ēdiena attēlu publicēšana sociālajos tīklos nav nekas ārkārtējs (diemžēl tas nav arī nekas tāds, ar ko lepoties), bet Iesalnieka kungs sagatavojis ļoti interesantu svētku cienastu, kuru beigās pat nav lietojis uzturā, bet gan izmantojis dekoratīvos nolūkos. Un laimīgajiem sekotājiem bijusi iespēja izsekot līdzi veselai ugunskrustiņu piparkūku evolūcijai no krāsns līdz pat eglītei.
Tā vienas dienas laikā tieši Iesalnieka piparkūkas kļuvušas par slavenāko ēdienu/rotājumu Latvijā.
Pirmajā attēlā redzamas krāsnī ievietotas piparkūkas, bet, lai notiekošo saprastu ikviens, Iesalnieks arī sniedz skaidrojumu šim attēlam: „Cepās." Diemžēl tas nav pareizi, jo darbības vārds „cepties" tagadnē rakstāms ar īso „a" burtu (-īt, –īties, -ināt, -ināties likums). Bet, piemēram, vārds „cepināties" gan tagadnē būtu rakstāms ar garo „ā". Protams, pastāv iespēja, ka patiesībā Iesalnieka kungs rakstījis vārdu „cepās" pagātnē. Tādā gadījumā gramatiski tas būtu pareizi, bet nekrietni pret lasītājiem, jo tviterī cilvēki grib redzēt jaunākās ziņas pa taisno no krāsns, nevis bildes no vakardienas.
Vēlāk arī tiek parādītas apgleznotās piparkūkas, un šī sāga beidzas ar eglīti, kas izrotāta ar piparkūkām, turklāt Iesalnieks izmēģinājis roku grafiskajā dizainā un bildei pa virsu uzlicis uzrakstu „Priecīgus Ziemassvētkus!". Šie divi vārdi izšmaukuši bez kļūdām. Viss ir skaisti, vien bēda tā, ka piparkūkas izveidotas ugunskrusta jeb kāškrusta formā, kas - kāda neraža – ļoti atgādina nacistu simbolu svastiku. Vai otrādi.
Protams, uzrodas ļaudis, kuriem šķiet, ka publicēt šos izteiksmīgos rotājumus nav laba doma.
Mediju panks Didzis Melbiksis pat uzsāk pārtikas produktu dialogu un uzcep cepumu vai kūciņu, uz kuras uzzīmēts nosvītrots kāškrusts.
Nav gan ziņu par to, vai šo cepumu vai kūciņu viņš arī kāris eglē. Iesalnieks, protams, norāda uz to, ka ugunskrusts jau izsenis bijis latviešu rakstiņš, un tas nav vainīgs, ka Hitlers dažu gadu laikā krustiņa reputāciju sabojājis. Tā, protams, ir taisnība, bet tomēr nav jābūt sevišķi apdāvinātam, lai paredzētu, ka izrādīšanās ar kāškrustiem varētu tikt uztverta saasināti. Tāpat nav jābrīnās par to, ka pēc kāda mirklīša kāškrustiņu egle jau vazājas pa ziņu portāliem. Vienīgais, par ko es varu pabrīnīties, kāpēc ugunskrustam tā nolaimējies un kāpēc no visiem daiļajiem latviešu rakstiņiem izvēlēts tieši tas. Man, piemēram, patiktu Ūsiņa simbols.
Vai māju rotāšana ar kāškrustiem bijusi latviešu valstsnācijas tradīcija jau kopš dzimtbūšanas laikiem? Noskatījos televīzijas sižetu par to, kā senos laikos latvieši svinējuši Ziemassvētkus. Nu, jāvelk bluķis, jāiet ķekatās, bet par ugunskrustu jeb kāškrustu nekas nav minēts. Varbūt tas nozīmē, ka eglītes rotāšana ar šādas formas piparkūkām tomēr nav nekāds latviešu kultūras kanons.
Iesalnieka kungs gan spēj norādīt uz vēsturiskiem avotiem, kas pierāda, ka šādi rotājumi izmantoti arī agrāk. Priecīgo ziņu aptumšo vien fakts, ka, pirmkārt, video ir tikai vienu gadu vecs. Otrkārt, materiālā redzami nevis 13.gadsimta zemnieki, bet gan Iesalnieks pats. Tas liek domāt, ka viņš ir dižens zinātnieks, jo tie savos darbos mēdz atsaukties paši uz sevi.
Nu, skaidrs, ka ugunskrusts jeb kāškrustiņš ir apmēram nevainības simbols, turklāt tas ir ļoti skaists. Tāpēc es ieteiktu Iesalnieka kungam to turpināt popularizēt. Tuvākā iespēja varētu būt Soču Olimpiskās spēles.
Tiesa, pastāv iespēja, ka vairāku valstu pārstāvji tādā gadījumā viņu varētu iesviest Olimpiskajā lāpā. Otra – drošāka – iespēja ir sacept daudz jo daudz piparkūku 9.maijā un doties tās pārdot uz Uzvaras parku par 30 santīmiem gabalā. Ja viņš to izdarītu, tad nevienam nebūtu nekādu tiesību viņu apsaukt, jo tas būtu ļoti drosmīgs solis, un drosmīgi ļaudis Latvijai ir vajadzīgi. Lai izdodas!
