Monitoringu metodiku neizveidojām paši uz savu galvu, bet gan sekojām ANO Vides programmas norādēm. Tas nozīmē, ka 100 metros savācam un uzskaitām visus atkritumus, kas vien tur ir. Un, ja lielākā cūku kūts trāpās trīs metrus aiz monitoringa laukuma robežas, pludmalei ir paveicies.
Nepielūdzamie skaitļi Latvijas netīrāko pludmaļu topā ir šādi:
Tūjas pludmalei šogad nav noveicies ar to, ka tajā kādu romantisku pikniku bija ieturējuši ar individuālu stulbumu apveltīti ļaudis, kas ugunskuru bija izrotājuši ar 360 naglām. Ignorēt to nevarēja, tāpēc beigās tā arī sanāca. Protams, vairāki desmiti ķieģeļu gabali, pat vesels ķieģeļu skurstenis pludmalē arī rezultātu nepadarīja labāku.
Par Daugavgrīvas godpilno otro vietu gribētos domāt, ka tur gan ir nostrādājis “jo vairāk cilvēku, jo vairāk atkritumu” faktors, bet tajā pašā laikā Vakarbuļļos, kas arī atrodas Rīgā, tomēr bija daudz tīrāks.
Trijnieku noslēdz Nida pie Latvijas un Lietuvas robežas, kas pilnībā apgāž manu hipotēzi par to, ka atkritumi ir tur, kur ir cilvēki. Nidas pludmalē bez mums nebija neviena cita. Bet ne jau mēs paši tur piesvaidījām. Šajā gadījumā nospēlē vairāki faktori kopumā. Pirmkārt, atkritumi šeit netiek apsaimniekoti pārāk čaklā līmenī. Otrkārt, šeit daudz “dāvanu” atnes jūra, un vēji un straumes liecina par to, ka liela daļa šī kalna ir atceļojusi no Lietuvas. Turklāt tas, ka mēs tur neredzējām cilvēkus, nebūt nenozīmē, ka tur to nav. Viesu māju tur netrūkst. Tiesa, iespējams, šīm viesu mājām pietrūkst korektu dokumentu par savu pastāvēšanu un darbību.
Izskatās, ka dzīve un atpūta Saulkrastos ir sevišķi stresaina, jo te parādās īpaši augsts cigarešu izsmēķu īpatsvars. Kā jau esmu rakstījusi iepriekš, tie nav nekādi nevainīgi pieneņpūku sīkumi, bet gan nopietns, indīgs atkritums, kura sadalīšanās prasa ilgu laiku.
Tie tik gan būtu joki, ja Saulkrasti, teiksim, zaudētu Zilo karogu smēķēšanas dēļ!
Užavas un Papes gadījumā problēma slēpjas neveiksmīgā apsaimniekošanā. Užava ir ļoti viesmīlīga, bet īsti nav, kas savāktu viesu atstātās drazas. Ar Papi ir līdzīgi. Tur nauda ieguldīta, lai izveidotu infrastruktūru, bet kaut kādu iemeslu dēļ miskastes ir paslēptas tā, ka nevērīgi ļaudis tās vienkārši nepamana. To varētu risināt, piemēram, ar norāžu palīdzību. Ar norunu, ka tās ir gan latviešu, gan lietuviešu valodā.
Bet ko nu par skumjo! Ir arī tāds tīrāko pludmaļu tops:
Abragciema atrašanās pirmajā vietā galīgi nav pārsteigums – iepriekšējos divos gadus tā ir bijusi tīrākā Latvijā.
Toties pārsteigumu sagādājis Apšuciems, kas citus gadus ieņēmis godpilno pirmo vietu nevis tīrāko, bet gan netīrāko pludmaļu topā. Arī Lielupes un Jaunķemeru labie rādītāji mazliet izbrīna.
Tiesa, citus gadus šis monitorings veikts jūlijā, kad tūrisma sezona bijusi pilnā sparā, bet šogad tas noticis vēsā jūnijā – citu pludmaļu gadījumā atšķirība starp pērno jūliju un šo jūniju nav tik liela. Tas nozīmē, ka ar “fona” piesārņojumu šīs pašvaldības tiešām tiek galā godam, bet, tiklīdz uzrodas atpūtnieku pūļi, vairs nav iespējams neko kontrolēt. Vai arī var izteikt hipotēzi, ka nekulturālākie ļaudis atpūšas tieši šeit, un ir diezgan liela iespēja - ja mēs monitoringu veiktu plus 30 grādos vasaras viducī, aina jau atkal būtu bēdīga. Protams, varam cerēt uz to labāko un ievēlēties, lai nosauktās pludmales tiešām būtu kļuvušas tīrākas, jo kaut kas būtiski mainījies attieksmē pret atkritumiem un jūru. To arī novēlu ikvienam lasītājam – sakārtot attieksmi pret mēslošanu. Un arī aizbraukt uz Abragciemu. Kaut vai lai redzētu, kā izskatās tīra piekraste.
________
*Bloga autore Elīna Kolāte ir projekta "Mana jūra" dalībniece.
