Jānis Junkurs jau izsenis bijis uz neatkarību tendēts jaunietis.
Pirms dažiem gadiem viņš Zatlera mugurā iejājis Saeimā, lai pēc neilga laika kopā ar popgrupu „Olšteina sešinieks” partiju pamestu. Tā viņš atsēdējis savus 4 gadus Saeimā un atkal kandidējis Saeimas vēlēšanās. Šoreiz – no „Vienotības” saraksta, kas viņu savās rindās vientiesīgi uzņēmusi man nesaprotamu iemeslu dēļ, bet tas nekas – tajā partijā daudz kas notiek man nesaprotamu iemeslu dēļ.
Tā pa īstam Junkurs nekur, protams, nebija pazudis – viņš vienkārši kontaktējās tikai ar ļoti ierobežotu cilvēku loku. Gan jau vienkārši bija sliktā garastāvoklī. Un kā nu ne – viņa personīgā, ar „Vienotību” nesaskaņotā reklāmas kampaņa nesusi lieliskus augļus – viņš atkal dabūjis 4 gadus nosacīti Saeimā. Prieku vien aptumšo fakts, ka viņa dēļ „aiz borta” palikusi Solvita Āboltiņa, kas pazīstama kā visai valdonīga kundze, zem kuras goda būtu pieļaut, ka kaut kāds zaļknābis viņu izstumj no 100 Gudro Galvu saraksta.
Tā Junkurs juties slikti un sēdējis kādā tumšā stūrī, bet pirmdien viņa garastāvoklis strauji uzlabojies. Un ko tik labā garastāvoklī neizdarīsi! Junkura kungs nolēmis sākt kontaktēties ne tikai ar saviem tuvākajiem draugiem, bet ar visiem, kas to varētu gribēt. Un viņam ir bijis, ko teikt. Viņš nolēmis mest plinti un mandātu krūmos, lai jau Solvitai Āboltiņai tiek. Savu rīcību viņš pamatojis ar to, ka, pirmkārt, dabūjis labu darbu ārzemēs, otrkārt, esot ticis nepatiesi apvainots. Kāds tieši ir bijis tas apvainojums? Tas, ka viņš, startējot ar vārgu numuru, ticis Saeimā? Jā, šausmīgs kauns. Un lielisko darba piedāvājumu viņš esot saņēmis, jo jau vasarā sācis meklēt darbu – redz, esot bijis skaidrs, ka Saeima viņam nespīd. Ha – ha – ha. Lai viņš man te nestāsta!
Ja jau Junkurs nav ticējis, ka veiksmīgi startēs vēlēšanās, priekš kam viņš vispār drukāja tās savas avīzītes un intensīvi strādāja pats savai reklāmai? Tie, kas netic iekļūšanai Saeimā, parasti vai nu nedara neko, vai arī klausa tam, ko priekšnieks liek, bet te viņš visu uz savu roku. Kā jau panks. Tas nozīmē, ka viņš gribēja kļūt par jaunās Saeimas deputātu. Ļoti gribēja.
Tas, ka Solvita Āboltiņa nokļūs 100 Gudro Galvu sarakstā, bija skaidrs jau kopš Kristus dzimšanas – vienkārši Āboltiņas kundze ir tāds sievišķīgs Šlesers, kas kāroto sasniegs jebkādiem spēkiem. To, vai Junkuram kāds samaksāja, piedraudēja vai kaut ko uzdāvināja, es nezinu. Un to, vai darbs Honkongas uzņēmumā kaut kā saistīts ar Arta Kampara ("Vienotība") darbību Ķīnas – Latvijas biznesa padomē, es arī nezinu, klāt nesēdēju. Bet es zinu, ka ļoti labi, ka tas Junkurs pazudīs, jo tā neveiklā „necerēju tikt Saeimā” locīšanās un vēlētāju uzticības piesmiešana ir pretīga. Varbūt tiem ļaudīm, kas balsoja par Junkuru, otra alternatīva bija nevis Āboltiņa, bet Šlesers? Bet ko nu? Tagad viņi kā mazāko ļaunumu dabūs nevis Šleseru, bet Āboltiņu. Godīgāk tā „mīkstā” mandāta ieguvēju būtu lozēt.
Vai šī visa dēļ Junkurs nekļūs par 12. Saeimas deputātu? Kļūs! Uz kādu minūti kļūs. Lai atteiktos no mandāta, tas no sākuma ir jāpieņem un jādod svinīgais zvērests. Vai tā vispār nav svinīgā zvēresta zaimošana? Vispār jau ne, jo tajā iekļauts uzticības solījums Latvijai, solījums stiprināt latviešu valodu, aizstāvēt Latviju kā neatkarīgu valsti un savus pienākumus pildīt pēc labakās sirdsapziņas. Nekur nav teikts, ka vispār jāstrādā Saeimā. Aizstāvēt Latviju kā neatkarīgu valsti var vispār jebkurš un jebkur, un savus atmuitotāja pienākumus pēc labākās sirdsapziņas Junkurs varēs pildīt tajā Honkongas uzņēmumā. Tā kā – čik, čik – Junkurs mājiņā, piesieties nevar. Man it kā ētiskos aspketus nevajadzētu vērtēt, jo man pamatskolā ētikā bija 5 balles no 10, bet ir tāda sajūta, ka šis gājiens no visu iesaistīto puses ir visai perverss.
Visvairāk man tomēr žēl Eiropas Komisijas prezidenta Žana Kloda Junkera. Līdz šim vārda dēļ viņš nemitīgi tika jaukts ar Žanu Klodu van Dammi. Un tas nav tas sliktākais tēls, ar ko sajaukt. Bet gan jau Latvijā atradīsies ļaudis, kas tā arī neiemācīsies atšķirību starp Junkuru un Junkeru un domās, ka Eiropas Komisiju vada nevis Žans Klods van Damme, bet gan latvietis, kuram bija straujas garastāvokļa maiņas.
