Taču stāsts par Okupācijas muzeju un tā fasādi iegūst pavisam citu nozīmi, kad palūkojamies, kā sokas ar senseno plānu muzeja ēku rekonstruēt. Kā šonedēļ ziņots, muzeja rekonstrukcija strauji atkritusi pagātnē, jo daži vietējie arhitekti un daļa Rīgas domes vadības piepūtuši vaigus pateikt, ka nenoliedzami izcilā arhitekta Gunāra Birkerta projekts muzeja atjaunošanai ir nekam nederīgs.
Proti, arhitekts jau sen bija «uzzīmējis» (skatīt zemāk attēlā ar projekta vizualizācijām), ka daļa no melnā vara plāksnēm klātā Okupācijas muzeja ēkas – padziļinājumā esošā piebūve – pārsedzama ar gaiša granīta plāksnēm. No tādām paredzēta arī līdz Grēcinieku ielai plānotā jaunā muzeja piebūve. Tādējādi pašreizējā melnā daļa simbolizētu tumšo pagātni, bet gaišais granīts – labo nākotni. Rīgas pašvaldība mirkli pirms rekonstrukcijas sākuma izdomājusi, ka nekas tāds nav pieļaujams un pašreizējo muzeju aizskart nedrīkst. Tādēļ, izdabājot Rīgai, arhitekti radījuši jaunus variantus, kā muzejam izskatīties pēc rekonstrukcijas.
Ir gan Rīgas varā arī pa kādai saprāta balsij, jo, piemēram, Rīgas Pilsētvides attīstības [!!] pārvaldes vadītāja Ilze Purmale šonedēļ notikušajā Rīgas arhitekta kolēģijas sēdē klusi izteicās – viņas subjektīvais viedoklis par sakarīgāko tomēr atzīst neskartu Birkerta ideju par gaišo granītu un tumšo varu. Taču pašreizējā Rīgas būvvaldes pozīcija, nesteidzoties ar būvatļaujas izsniegšanu un vīpsnājot sociālajos tīklos, liecina, ka Birkerta plānu diezin vai ļaus tik viegli realizēt. Kaut arī projektētāji čukstus bilst – lai jau Rīga saskaņo tās gribēto variantu, bet vēlāk, kad jau ritēs būvniecības darbi, varbūt domi aplaimos saprāts un fasādi vienalga izveidos pēc Birkerta projekta, nesadrumstalojot muzeja izskatu.
Rīgas varas pēkšņās rūpes par Okupācijas muzeja izskata neaizskaramību, mazākais, dīvainas šķiet vismaz divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, ikviens gājējs var pārliecināties, cik ļoti rūpīga saimniece Rīga līdz šim bijusi. Labi, muzejs pieder valstij, kam par to jāgādā. Taču Strēlnieku laukuma segums ar greizajām un izdrupušajām betona plāksnēm, izlīdušām armatūrām un smakas pavadītu kanalizācijas aku kūpēšanu gan ir tīrākā Rīgas atbildība, kas tiek demonstrēta teju rātsnama priekšā.
Otrs apliecinājums tam, cik Rīgai svarīga ir Okupācijas muzeja fasādes neaizskaramība, ir sākumā pieminētie reklāmplakāti uz muzeja sienas. Gandrīz tikpat lieli kā pati fasāde. Tātad – kamēr rekonstrukcija nav piedzīvota, vērtīgais melnais varš laikam ir slēpjams. Grūti arī saprast, kā milzīgā reklāma draudzējas ar pašas Rīgas domes saistošajiem noteikumiem šajā jomā. Tajos teikts: «izvietojot jebkāda veida un formas reklāmu, jānodrošina Rīgas pilsētai raksturīgās arhitektūras un vides saglabāšana, aizliegts izvietot uz ēkām reklāmu, kas pārveido ēkas siluetu vai traucē kultūrvēsturisku vērtību uztveri». Turpat arī minēts, ka «Vecrīgā papildus ievēro šādus nosacījumus: reklāma nedrīkst dominēt pār apkārtējo apbūvi, kolorītu un izgaismojumu».
Varbūt tā vietā, lai skaldītu matus pašizdomātā problēmā un sagandētu arhitekta Birkerta projektu ar tajā ietverto simbolisko jēgu, Rīgas pašvaldības darboņi varētu pāris soļus no muzeja atkāpties, dažas reizes lēni apgriezties ap savu asi un padomāt, vai kaut kas nav darāms pašu atbildības lauciņā.
