Pretrunīgi vērtētā šova uzvarētāja vēlāk paziņoja, ka plastiskā ķirurģija izmainījusi viņas dzīvi, un skats, kā meitenes steidz salikt puzli, lai pēc tam pakamptu milzīgu šļirci un ar to rokā steigtos uz uzvarētāju telpu, zināmā mērā izmainīja manējo. Nospriedu, ka skaistumkopšanas industrija cenšas padarīt jauno paaudzi atkarīgu no kāda „guru” izdomātiem, mākslīgiem etaloniem. Turklāt tieksme pēc maksimāli ātra rezultāta, nevis ilglaicīgiem sevis kopšanas pasākumiem, ir sekas virtuālās realitātes ietekmei uz cilvēka domāšanu. Tās noteikti izpaudīsies arvien biežāk un arvien negaidītākos veidos, no sērijas – „dzīve kā spēle”. Ja jau tagad netrūkst autovadītāju, kuri, mašīnu vadot, pamanās iedziļināties sava tālruņa ekrāna vēstījumos, tad šādas attieksmes kāpinājums var novest pie arvien lielākām drāmām.
Par laimi, Eiropā un Latvijā skaistumkopšanā lielākoties valda pavisam cita domāšana nekā Amerikā. Zīmola „Institut Esthederm” pārstāvis Uldis Veits, prezentējot sava institūta un SKDS kopīgi veikto pētījumu par Latvijas sieviešu skaistumkopšanas paradumiem, apgalvoja, ka jaunākie sasniegumi šai jomā akcentē aprūpi šūnu līmenī, kas respektē ādu. Tā ir neagresīva ādas kopšana jeb „softcare” ar mērķi - nodrošināt tai dabisku funkcionēšanu. Veits piekrita, ka virtuālajā realitātē mītošā cilvēces daļa dzīvo neīstenībā, līdz ar to nav spējīga adekvāti novērtēt nedz savas ādas, nedz veselības stāvokli.
Šo hipotēzi daļēji apstiprina pētījuma dati, aptaujājot 472 sievietes Latvijā, kas lieto internetu: kaut gan kopumā secināts, ka 86% sieviešu sejas kopšana dienā velta gandrīz 20 minūtes sava laika, tad piebildīšu, ka, piemēram, televīziju Latvijas iedzīvotājs skatās vidēji piecas stundas un 10 minūtes dienā. Satraucoši, ka pat Latvijas pensionāres sejas kopšanai dienā atvēl tikai 10 -20 minūtes, kamēr skolēni internetā aizvada piecas stundas. Un, kā liecina pētījums, arvien jaunākas meitenes, pat no 10 gadu vecuma, lieto dekoratīvo kosmētiku. Acīmredzot, šai auditorijā spilgti dominē vizuālā skaistuma etalons, kas tiek kultivēts virtuālajā vidē, aizmirstot par veselīgas ādas vērtību un nozīmi.
Uldis Veits aktīvajiem interneta lietotājiem iesaka pa ķērienam turēt vismaz celulāro ūdeni, kura uzsmidzināšana nodrošinās nogurušas ādas pamodināšanu un bojāto funkciju uzturēšanu. Nemaz nebūtu slikti, ja šis ūdens parādītos arī datorpreču veikalos, lai ekrāna vergu pelēcīgās sejas atsvaidzinātu kaut nedaudz. Tikmēr aptaujāto sieviešu vidū vispopulārākā prece ir kopjošs sejas krēms; dekoratīvās kosmētikas klāstā ļoti iecienīta ir lūpu krāsa un skropstu tuša, kuras popularitāte, gadiem ejot, iegūst apgrieztu proporciju – jaunākās vairāk krāso acis, vecākās dāmas – lūpas.
Starp citu, ar sejas kopšanu lieliski var nodarboties arī radio klausīšanās laikā, un varbūt vērts arī radio ēterā biežāk iepazīstināt ar dekoratīvās kosmētikas jaunākajiem atklājumiem, jo sievietes veselīga pašapziņa, kas lielā mērā balstīta uz ārējo izskatu, ļaus viņai kļūt veiksmīgai arī citās dzīves jomās. Arī es jaunās produktu līnijas „Derm Repair” prezentācijā pirmoreiz uzzināju par aktīvo vielu escīnu ar prettūskas iedarbību, ko iegūst no zirgkastaņu sēklām. Un neagresīvās ādas kopšanas propaganda noteikti palīdzētu samazināt plastiskās ķirurģijas upuru skaitu, kas strauji aug ASV, un nav izslēgts, ka tādi būs arī Latvijā.
Tikmēr bez datoriem, protams, arī skaistumkopšana vairs nav iedomājama: konfokālais lāzera mikroskops tehnoloģiski aizvietojis ādas biopsiju – šis ir pašlaik vismodernākais diagnostikas veids. Latvija vispār ir unikāla ar to, ka mums ir vieni no labākajiem dermatologiem Eiropā, un Eiropas prezidentūras gadā varbūt varēsim pasaulē lepoties ne tikai ar interneta ātrumu, bet arī saviem sasniegumiem skaistumkopšanā, kas orientēta uz ilglaicīgu iedarbību, nevis durstīšanu ar hialuronskābi. Taču Uldis Veits minēja arī kādu satraucošu tendenci šai aspektā:
pietiek pabeigt kosmetologu kursus, lai ķertos pie skaistuma injekciju biznesa, kuru būtībā neviens nekontrolē, ja nu vien reizumis kāda sūdzība nonāk līdz Veselības inspekcijai.
Tātad – atkal patērētāja vēlme pēc ātra, nevis droša rezultāta.
Ja nu savā stāstiņā es vairākkārt pieminēju Amerikas vārdu negatīvā nozīmē, tad ar lielu baudu Dailes teātrī ir skatāma amerikāņu dramaturga Kristofera Durenga komēdija „Vaņa un Soņa un Maša un Spaiks”, kur piedalās mūsu aktieru zieds: Mirdza Martinsone, Marina Janaus, Akvelīna Līvmane u.c. Izrādē spožu uzvaru pār jaunajām tehnoloģijām un jaunās paaudzes vizualitātes un „virtualitātes samaitāto” domāšanu tomēr svin senioru stabilās cilvēciskās vērtības: mīlestība, uzticība, uzupurēšanās. Ja tāda luga spējusi 2013. gadā saņemt ASV augstāko atzinību, Tonija balvu, tad varbūt arī viņpus okeānam neiet tik traki, kā izskatās turienes televīzijā.
Bet tomēr – kā jums liekas, vai Latvijā varētu atrast duci plastiskās ķirurģijas apsēstu līgavu, kas būtu gatavas ekrāna priekšā izrādīt savas kailās krūtis un ne tikai?
