Bernārs Sordē: Kā pāriet no brutālas uz solidāru līdzatkarību pasaulē

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 6 gadiem.

„Valstu līdzatkarība pasaulē ir brutāla, pat barbariska, un tam ir divi iemesli: globalizācijas un arī politikas slimības [..] brutālās līdzatkarības sekas ir migrantu pārvēršana par grēkāžiem,” tā Bernārs Sordē, tai pašā laikā saskatot iespēju mums visiem kopā veidot „solidāru un miermīlīgu līdzatkarību” un norādot, ka „migrācija [šodien] vairs nenotiek naudas, bet gan izglītības dēļ” un Latvijas vēlme piesaistīt ārvalstu studentus Latvijas augstskolās „jau nozīmē atvērtību”.

25. maijā Eiropas Savienības mājā Rīgā notika tikšanās un saruna ar franču domātāju un mākslinieku Bernāru Sordē (Bernard Sordet). Saruna bija par to, kas notiek pasaulē un ko var darīt Eiropa, lai piedāvātu jaunas pasaules perspektīvu; par migrāciju, autonomijas un solidaritātes principa nozīmi. To vadīja Eiropas Parlamenta Informācijas biroja vadītāja Marta Rībele. Šī bija jau otrā diskusija ES mājā ar Bernāru Sordē saistībā ar viņa lielformāta gleznas izstādi no migrācijai veltītās gleznu sērijas[1]. Piedāvājam ieskatu sarunā ar mākslinieku un domātāju.

Marta Rībele: „Sākumā biju nedaudz piesardzīga, kad man piedāvāja vadīt šo diskusiju, bet patlaban, ja godīgi, es ļoti priecājos to darīt. Bernāru [Sordē] es pazīstu ļoti sen. Es agrāk biju biznesa žurnāliste, un mēs strādājām kopā tai laikā, kad viņš bija Eiropas Komisijas delegācijā Rīgā. Es viņu iepazinu kā ļoti racionāli domājošu cilvēku, kurš ļoti daudz palīdzējis Latvijas biznesam un ekonomikai. Šodienas diskusijā mani priecē šķautne, kas vēlreiz pierāda, ka Bernāra [Sordē] domātāja spēks sniedzas daudz, daudz pāri ikdienas racionālajām lietām. Vienlaikus, es sāku ar šo racionālo, jo viņa skatījums ir ļoti pragmatisks, vienkāršs un reāls. Es ceru, ka diskusija ļaus mūsos dzimt jaunām idejām, jo Bernāra [Sordē] domas ļaus mums paskatīties uz patlaban pasaulē notiekošo no nedaudz cita skatupunkta. Bernāra [Sordē] runa būs trijos blokos: pirmais – pašreizējās situācijas – Eiropā un pasaulē – diagnoze; otrais – par to, ko darīt un kāda ir Eiropas atbildība, un trešais bloks – kā no šīs kara situācijas nonākt pie cita piedāvājuma. Tātad sākam ar pirmo bloku – kas tad īsti patlaban pasaulē notiek?”

Brutālā līdzatkarība

Bernārs Sordē: „Dažas sekundes ievadā, lai pateiktos Jums visiem – deputāta kungs, jaunie un vairs ne tik jaunie draugi... Jāteic, ka Marta [Rībele] jau sen no žurnālistes ir pāraugusi citā kvalitātē, lai iesaistītos Latvijas Eiropas pārveides procesā, un tas man šķiet īpaši svarīgi. Paldies viņai.

Pievēršoties pašreizējai situācijai pasaulē, mēs redzam līdzatkarību starp valstīm, taču šī līdzatkarība ir brutāla, barbariska. Tam ir divi iemesli. Pirmkārt, globalizācija ir acīmredzami sarežģīta, un tai piemīt četras problēmas jeb kaites: impēriju krīze, autoritārisma krīze virknē valstu, fundamentālisma krīze un visbeidzot – monokultūras jeb viena domāšanas veida krīze. Otrkārt, līdzās globalizācijai arī politika ir sasirgusi... jo, manā skatījumā, tā pārāk daudz iedvesmojas no menedžerisma. Tas uzskatāmi redzams, piemēram, pēdējā laika notikumos Francijā, kur jauno valdību [pēc Francijas prezidenta vēlēšanām š. g. 7. maijā – K.N.] veido pārsvarā menedžeri; viņi ieguvuši izglītību Francijas Nacionālās Administrācijas skolā un, pirms iekārtošanās politikā, sākuši savu karjeru biznesā.

Šobrīd pasaulē valdošā brutālā, barbariskā līdzatkarība konkrēti izpaužas sešos veidos.

Pirmkārt, Eiropai nākas stāties pretim impērijām. Otrkārt, mēs redzam Apvienotās Karalistes un ASV aliansi, kas vērsta uz Eiropas dekonstrukciju. Treškārt, Eiropa tiek aizstāvēta ar taupības politiku un skaitļiem – atbilstoši vācu skatījumam, un tai pašā laikā uz Eiropu mēdz lūkoties caur vēstures prizmu, īpaši tas raksturīgs Apvienotās Karalistes skatījumam uz Vāciju. Šeit es vēlos atsaukties uz Tečeres kundzes organizēto semināru 1990. gada 14. martā – viņa bija uzaicinājusi vairākus Vācijas ekspertus cerībā, ka šie eksperti piesliesies viņas noraidošajam viedoklim par Vācijas apvienošanos. Ceturtkārt, ASV, Krievijas un visticamāk arī Ķīnas savstarpējās „mīlas – naida” attiecības: nevar saprast, kurš ir kurā pusē šodien un kurā būs rīt. Piektkārt, visur – Eiropā, ASV, Krievijā – pieaug galēji labējo spēku īpatsvars, tie vēršas pret pastāvošo varu, lai atkarotu suverenitāti un, saprotams, ka tas skar un apdraud Eiropu. Un visbeidzot – visi pieci iepriekšminētie faktori saasina migrantu problēmu, proti, viņi tiek padarīti par grēkāžiem.

Neliela atkāpe par migrantu tēmu no personīgās pieredzes. Esmu francūzis, un mans tēvs bija savojietis, kas nozīmē, ka mana ģimene „tika pievienota” Francijai samērā nesen, 1860. gadā [Savoja tika iekļauta Francijas sastāvā 1860. gadā – K.N.]. Mans vectēvs tātad bija dzīvojis vēl neatkarīgā valstī, kas bija samērā noslēgta pret ārpasauli. Mana māte bija no Francijas ziemeļiem un Savojā tika uzskatīta par migranti. Visa mana bērnību pagāja migrācijas zīmē...

Ja skatāmies uz šodienas migrāciju, es domāju, ka mēs kļūdāmies savā vērtējumā par to, domādami, ka tā ir nabadzības dzīta migrācija. Es vēlos minēt sava drauga Ervē Lebrā (Hervé Le Bras) darbu „Migrācijas laikmets” („L’Âge des migrations”, Éd. Autrement, 2017). Viņš raksta, ka, pretēji stereotipiem, mēs vairs nedzīvojam nabadzības dzītas migrācijas laikmetā. Proti, šodien migrācija nenotiek naudas, bet gan izglītības dēļ. Daži skaitļi: 2003. gadā pasaulē bija 2 miljoni migrējošu studentu, šodien tie ir jau 4,2 miljoni. ASV piesaista 20% pasaules studentu, tām seko Apvienotā Karaliste – 417 000 studentu, Austrālija – 250 000 studentu, Francija – 240 000 un Vācija – 200 000 studentu. Vēl viens skaitlis – Francijā ir 4 miljoni ārzemnieku, no tiem divām trešdaļām ir vai nu vidējā, vai augstākā izglītība".

Marta Rībele: "Paldies par vērtīgajām idejām. Kā jau mēs runājām, gatavojot šo tikšanos, patiesībā ir ļoti grūti saprast, kas notiek pasaulē – mēs redzam ziņas, mēs redzam šausmas, bet kas ir iemesli? Pie migrācijas tēmas mēs vēl atgriezīsimies – saistībā ar Bernāra [Sordē] gleznu, kas apskatāma šeit pat, ES mājā, un ne tikai, bet, virzoties uz nākamo diskusijas bloku, zinot šo diagnozi, - ko mēs varam darīt? Kā jau minējām diskusijas pieteikumā, pirmo reizi šajā pavasarī Eiropas Parlamenta veiktajā iedzīvotāju aptaujā (Eirobarometrā)[2] skaidri iezīmējās eiropiešu vēlme visiem kopā stāties pretim ģeopolitiskajiem izaicinājumiem. Kā mums šīs problēmas risināt?"

Veidojot solidāru līdzatkarību pasaulē

Bernārs Sordē: „Līdzatkarība, par ko mēs tikko runājām, ir brutāla un barbariska. Tomēr mēs esam un paliekam optimisti un tas nozīmē, ka saskatām virzību uz tādu līdzatkarību, ko es vēlētos dēvēt par solidāru un miermīlīgu. Ko nozīmē veidot solidāru un miermīlīgu līdzatkarību pasaulē? Es minēšu sešus faktorus.

Pirmkārt, tas nozīmē piešķirt lielāku nozīmi Eiropas dibinātājmītiem; ar tiem mums ir patiešām pamats lepoties. „Eiropai vārdu devusi Tuvo Austrumu princese Eiropa no Tīras”[3], kas atrodas tagadējā Libānas teritorijā, tātad „šī princese ir bijusi ieceļotāja Eiropā”[4]. Sastapšanās ar Zevu viņai liek šķērsot jūras, līdz viņa nonāk grieķu zemē, „un dāvā Zevam trīs dēlus, viens no viņiem – Sarpedons – dodas atklāt pasauli un nodibina Milētas pilsētu, Mazāzijā”[5] [tagadējā Turcijas teritorija – K.N.]. Tātad vārds „Eiropa nozīmē „plašu skatienu”, skatienu, kas pievērsts pasaulei (euros – plašs, ops – skatiens)”[6].

No Eiropas pirmsākumiem, no grieķu laikiem ir notikusi attīstība, un Eiropai piemīt ne tikai plašs, pasaulei pievērsts skatiens, bet arī apziņa par universālām vērtībām. Piemēram, no Portugāles vēstures zinām stāstu par Portugāles karali, kurš sapnī redzēja Kristu, un Kristus vēstīja par karaļa uzvaru nākamajā dienā paredzētajā kaujā pret Kastīliju[7] – ar nosacījumu, ka viņa pēcteči apņemsies pārveidot pasauli ar kristīgo vērtību palīdzību. Visbeidzot, runājot par mitoloģiju, jāmin Eiropas pāreja no eklēsiālās[8] uz eshatoloģisko pasaules uztveri, kas, cita starpā, nozīmē izrauties no ekonomikas loģikas.

Otrkārt, veidot solidāru līdzatkarību pasaulē nozīmē ierosināt jaunu sadarbības struktūru Eiropā un pasaulē. Tās pamatā ir nepieciešamība rūpēties par līdzcilvēkiem, kas ietverta „Homo-natura-alteritas” konceptā. Kā tas izpaužas? Piemēram, mums visiem labi zināmā Kopējā lauksaimniecības politika šobrīd attiecas tikai uz Eiropu. Ja mēs gribam saglabāt vietējo lauksaimniecību, Kopējā lauksaimniecības politika būtu jāīsteno pasaules mērogā. Tas pats attiecas uz universitāti. Universitātes aizvien biežāk tiek apskatītas un salīdzinātas pasaules mērogā, sarindojot tās reitingu tabulās. Pasaules universitātes politika nozīmētu pasaules universitāšu asociāciju, „saslēgšanu” vienā tīklā un „programmatūrā”. Līdz ar Kopējo pasaules lauksaimniecības un Kopējo pasaules universitātes politiku mēs virzītos pretim brīvai zināšanu un prasmju apmaiņai. Tās galvenais mērķis būtu radīt unikālo (pretēji industriālajai ražošanai), tādējādi ikvienam kļūstot par pētnieku un sava amata meistaru.

Treškārt, tas nozīmē iedibināt brīvu zināšanu un prasmju apriti un radīt unikālo. Tas nozīmē, ka valstis, uzņemoties atbildību par Kopējo labumu, varētu radīt apstākļus unikālā radīšanai, tādējādi nomainot industrializāciju.

Ceturtkārt, no iepriekšminētā izriet, ka valstis mainītu attieksmi pret multinacionālajām kompānijām, jo valstis atbalstītu pētniekus un sava amata meistarus, kuri rada unikālo, nevis sērijveida produkciju. Līdz ar to multinacionālo kompāniju tirgus daļa saruktu.

Piektkārt, jākonstatē, ka mēs vairs nedzīvojam nedz īsti kapitālistiskā, nedz arī sociālistiskā sistēmā, tāpēc veidot solidāru līdzatkarību nozīmē veidot sabiedrību, kas rūpējas par Otru un dara to ar prieku. Tātad tā ir Homo-natura-alteritas-festivus sabiedrība, kur valda dzīvesprieks un kas virzīs mūs pretim patiesam altruismam un tādam garīgumam, kas atzīst arī dabai pienākošās tiesības.

Sestkārt, veidot solidāru līdzatkarību nozīmē motivācijas maiņu. Nauda vairs nav dzinulis. Nav jēgas ticēt Finansēm, nedz arī tam, ka nākotnē pieaugs darbavietas – tādas, kādas mēs tās pazīstam šodien (īpaši algotās darbavietas). Var ticēt vai neticēt universālā atalgojuma idejai (man personīgi tā nešķiet optimāla), taču galvenais – motivācijas maiņa notiek, un tas, kas interesē cilvēkus, ir pētniecībai un amata meistarībai piemērotu apstākļu esamība; par Finansēm vairs netiek runāts."

Marta Rībele: Paldies par dīgstiem optimismam. Esmu priecīga, ka Bernārs [Sordē] par šo tēmu runā arī ar studentiem augstskolās, vairākas universitātes retvītoja ziņu par šo diskusiju, kur runājam par iespējām veidot pasauli labāku. Tas nozīmē, ka universitātēs ir auglīga augsne [..] Bernāra [Sordē] spēja strukturēt savu domu racionālos punktos ir apbrīnojama, minot arī praktiskus soļus, kā nonākt pie solidāras līdzatkarības pasaulē. Pievēršoties diskusijas trešajam blokam, - kā mēs varam no šīs konfliktsituācijas nonākt līdz optimisma notīm?

Bernārs Sordē: “No barbariskas uz solidāru līdzatkarību pāriet palīdzētu seši pārmaiņu moduļi.

Pirmkārt, mums būtu jāīsteno jauns – autonomijas un solidaritātes – princips. Manā iecerē, tas papildina Jums noteikti labi zināmo Ernsta Bloha „cerības principu” un Hansa Jonasa „atbildības imperatīvu”. Autonomijas un solidaritātes princips nozīmē to, ka, piemēram, valsts, kas var veidot dzīves formu, spēj autonomi apmierināt savas vajadzības un tai pašā laikā cenšas radīt vairāk, nekā tai nepieciešams, lai varētu palīdzēt arī citām zemēm kļūt autonomām. Šī palīdzība neizpaustos tikai materiāli, bet arī kā palīdzība kompanjonāžas[9] jeb brālības ietvaros.

Otrkārt, jācenšas izskaust nevienlīdzību Eiropā un pasaulē. Tas būtu iespējams līdz ar brīvu zināšanu un prasmju apriti; ar migrāciju, kas tiktu organizēta kā kompanjonāža jeb brālība (migrācijai tātad šajā pārejā uz solidāru līdzatkarību būtu īpaša nozīme); ar profesiju hipokratizāciju, ikvienas profesijas pārstāvjiem (ne tikai ārstiem) nododot zvērestu; un visbeidzot – ar pasaules universitāšu „saslēgšanu” vienā tīklā. Līdz ar to veidojas ir vesela priekšnoteikumu ķēde.

Treškārt, mums vairs nebūtu jādomā finanšu, bet gan vitālās enerģijas kategorijās. Jūs sacīsit, ka tā ir utopija. Bet tā nav. Piemēram, profesors Rifkins (ASV) ir sniedzis padomus Merkeles kundzei un citu valstu, t.sk. Francijas vadītājiem, kā padarīt ikvienu patērētāju – līdzās savai pamatnodarbei – arī par enerģijas ražotāju. Ja mēs sekojam šai loģikai un pieņemam, ka parastās enerģijas [ražošanas] vietā ir vitālā enerģija, mēs iegūstam pavisam jaunu – vitālās enerģijas – mērvienību, kam nav nekāda sakara ar naudu. Tāpēc varētu veidot starptautisku Vitālās enerģijas pētniecības centru (Centre européen de recherche d’énergie vitale, CEREV), kas mazliet līdzinātos mums zināmajam Eiropas kodolpētniecības centram (Centre européen de recherche nucléaire, CERN) Ženēvā.

Ceturtkārt, mums būtu jāmaina domāšana, orientējoties uz dzīvi, nevis naudu. Šāda dzīves filozofija ļautu īstenot dzīves nedalāmības principu, sociālo vienotību, kā arī pasaules, cilvēka un dabas pašradi. Tas nozīmē, ka mēs atteiktos no subsidiaritātes principa, no tirgus (jo finansializēts tirgus ir kā cietums). Tas nozīmē veidot jaunu Eiropas mītu, kam pamatā būtu universitāte (iesaku Jums brīnišķīgu Valtera Rīga darbu par Eiropas universitātes vēsturi[10]). Jūs zināt, kāda bija universitāšu loma Viduslaikos un Renesansē; ir jāiztēlojas universitāšu loma 21. gadsimtā. Mums ir jāmaina skatījums uz cilvēku – jāiedomājas, ka viņš rada sevi no jauna. Par „roku darba cilvēci” raksta Tims Ingolds savā brīnišķīgajā darbā „Darīt. Antropoloģija, arheoloģija, māksla un arhitektūra”[11].

Piektais princips – mums ir jāīsteno paplašināšanās – tāda, kuras mērķis ir samazināt un izskaust nevienlīdzību. Tas būtu iespējams, ja visas Eiropas valstis veiktu kopīgu plānošanu. Piemēram, kopīga Latvijas un pārējo Eiropas valstu plānošana, lai atrisinātu Latvijas problēmas; kopīga Latvijas un citu Eiropas valstu plānošana, lai atrisinātu Zviedrijas, Itālijas problēmas, utt. Šī kopīgā indikatīvā (nevis autoritārā) plānošana[12] palīdzētu ļoti ātri (un tas ir jādara ļoti ātri) izlīdzināt turības līmeni starp valstīm. Multinacionālo kompāniju iesaiste nebūtu vajadzīga, jo radīšana un ražošana koncentrētos uz unikālo.

Sestais un pēdējais princips, kas palīdzētu pāriet no barbariskas uz solidāru līdzatkarību pasaulē, ir pašpārvalde jeb pašorganizācija. Tā tiktu īstenota kompanjonāžā jeb brālībās (tās Viduslaikos bija izplatītas arī Latvijā), tajās piedalītos arī migranti. Pašorganizācija nozīmē darboties bez starpniekiem – politiķiem, multinacionālām kompānijām, supermārketiem, bankām, utt.”

Marta Rībele: Paldies, vērtīga viela pārdomām... Laiks jautājumiem un komentāriem.

Domājot pasaules dimensijā

Ilmārs Latkovskis: “Es vienmēr ar prieku uzklausu Bernāra idejas, un tās mani ielīksmo. Pie dažām no tām es nonāku varbūt pa citiem ceļiem un autoriem, un es intuitīvi ļoti ticu šai idejai, ko es noformulēšu kā cilvēces virzību no egocentrisma, caur etnocentrismu uz pasaulcentrismu. Piemēram, Latvijā ir populārs amerikāņu autors Kens Vilbers, kur šī tēma ir attīstīta, vai kristīgāk noskaņotiem cilvēkiem [ir zināms] viens kristologa darbs „Dievs 9.0”.

Bet šajā skaistajā virzībā ir atkritieni, kas var būt ļoti bīstami un traumējoši, un nāvējoši – visai cilvēcei, kas ir spējīga sevi iznīcināt, vai arī noteikti atsevišķām teritorijām vai valstīm... un šī virzība nobloķējas. Skatoties uz Latviju, no vienas puses, mums būtu milzīgas iespējas izrāvienam, jo valsts ir salīdzinoši maza, sava veida paradīzīte zemes virsū. Tai pašā laikā visa mūsu sūkstīšanās arī nav bez pamata, jo ir iespēja pamatīgi nokrist un pārvērsties par degradēto teritoriju, un nācija paliek vēstures blakusparādība.

Mums ir bijusi diezgan traumatiska vēsture, un ir grūti tikt galā ar etniskajiem ievainojumiem; tie ēd mūs no iekšpuses. Ievainojumi ir bijuši smagi, un problēma ir, ka tos nevar viegli pārdzīvot.

Mana hipotēze ir, ka Latvija savā attīstībā nav pilnībā izdzīvojusi nacionālas valsts attīstības fāzi, nav sasniegusi veselīgu nacionālā egoisma piepildījumu, no kura varētu iet tālāk uz pasaulcentrismu. Mums ir arī ļoti traumatiska pieredze ar migrāciju. Tās ir tās lietas, kas mums varbūt traucē veselīgai attīstībai, bet cerība ir, un gribētos tos pozitīvākos scenārijus..."

Bernārs Sordē: "Es ilgu laiku domāju tāpat. Taču pēdējo gadu laikā es sapratu, ka nevajag tik ļoti koncentrēties uz savu valsti, bet gan domāt pasaules dimensijā. Es vairs neticu tam, ka būs pilna nodarbinātība, ka būs ultrabagātie un galēji nabagie... Pamazām es sapratu, ka eksistē pasaules mēroga virzība, kas sniedzas pāri Francijas, Latvijas, u.c. valstu virzībai. Tamdēļ arī aicinu domās uzkavēties tieši pie šīs – pasaules mēroga – virzības.

Es neesmu mēģinājis parādīt galīgo risinājumu, bet gan to, ka visticamāk es nožēloju tās pašas lietas, ko jūs (un par tām es runāju šodienas sakāmā pirmajā daļā). Taču evolūcija mums ļaus tās pārvarēt (bez nosodīšanas). Es domāju, ka kopā mēs esam spējīgi tikt pāri brutālās līdzatkarības globalizācijai. Virkne politiķu nosoda globalizāciju. Es to nenosodu, bet gan skatos, kurp tā mūs ved (un par to bija manas īsās uzrunas otrā daļa).

Kopā ar domubiedriem (Indijā, Ķīnā, Francijā, Šveicē) esmu nonācis pie dažiem risinājumiem, un kopīgi ir izdevies nonākt pie „pārmaiņu moduļiem”, ko es minēju sarunas trešajā daļā. Pagājušas vien dažas nedēļas kopš mūsu iepriekšējām diskusijām, un tajās teiktais jau ir jāpapildina. Tāpēc es teiktu: „Nebīstieties!”, kā daži saka, vienkārši īstenojiet strukturētu analīzi (to mēģināju jums šodien piedāvāt), un jūs redzēsit, ka pasaule attīstās vienā vai otrā virzienā, un Francija, Latvija, u.c. valstis pēc tam būs spiestas mainīt skatījumu. Piemēram, kā jūs skaidrojat to, ka nesenajās Francijas prezidenta vēlēšanās sociālistu partija gribēja piedāvāt universālo atalgojumu? – gadu iepriekš, šī ideja tika uzskatīta par utopiju. Šodien jāteic gan, ka tā ir neīsta utopija, un tāpēc ir jāvirzās vēl tālāk un priekšu. Tas, manuprāt, ir pietiekoši motivējoši, lai mēs varētu strādāt, atraujoties no Latvijas realitātes – lai iegūtu pasaules perspektīvu... un laiku, lai varētu ātri, ļoti ātri panākt nevienlīdzības samazināšanu. Tas ir fundamentāli svarīgi. Iepriekš esmu stāstījis, ka kopā ar vienu no saviem draugiem [Eiropas Komisijas komisāru Klodu Šesonu, 1973 – 1981, 1985 – 1989 – K.N.] strādāju pie plānošanas, lai izlīdzinātu nevienlīdzības starp Vidusjūras valstīm... 80. gados tā bija utopija, šodien, es uzskatu, ka tas ir vienīgais veids, kā glābt Eiropu un samazināt nevienlīdzību starp Eiropas valstīm."

Marta Rībele: "Kā jau sākumā minēju, šeit pat, ES mājā, ir apskatāma Bernāra [Sordē] glezna, kas ir veltīta migrācijai, un diskusijas sākumā Bernārs [Sordē] minēja, ka bēgļi ir nonākuši savā ziņā ķīlnieka lomā lielajā cīņās.

Es vēlos citēt fragmentu no Bernāra [Sordē] rakstītā[13] par gleznu: „[..] Eiropas valstis bija selektīvas pret migrantiem, atverot durvis tiem, kas nepieciešami konkurētspējai un produktivitātei – atbilstoši to valstu interesēm, kur bija liels darbaspēka pieprasījums, un to, kur vēl notika karadarbība, vai bija tikko beidzies karš. Jāteic gan, ka karš jau ir kļuvis par „dzīvesveidu” un pat „dzīves formu”, kas vairs neeksportē bezdarbu, bet gan paver dažādas, lielu peļņu nesošas biznesa iespējas... Nevar nemanīt izdzīvojušo alkas pēc miera, ko simbolizē modrā kaija centrālā masta galā. [..]”.

Tas, manuprāt, perfekti raksturo situāciju, kādā bēgļi ir nonākuši. Ilmārs [Latkovskis] arī minēja Latvijas situāciju – mums ir sava vēsturiskā realitāte, un katrai valstij tā ir sava. Taču globāli skatoties, bēgļi tiešām ir savā ziņā grēkāža lomā.

Tāpēc būtu ļoti vērtīgi dzirdēt Bernāra [Sordē] domas, kā mēs šo priekšstatu [par bēgļiem] varam mainīt? Kā mēs varētu mainīt sabiedrības domāšanas veidu?"

Bernārs Sordē: „Pirms brīža runāju par savu personīgo pieredzi. Mana ģimene dzīvoja Savojā, kur mana māte tiešām bija kā ķīlniece, jo viņa bija no Francijas ziemeļiem un tika uzskatīta par ārzemnieci. Tas bija šausmīgi. Turklāt mana māte bija augumā garāka par man tēvu... tātad bija visi priekšnoteikumi, lai nosodītu kādu, kurš nāca no Francijas otra gala. Nosodīšana notika vienas valsts – Francijas – ietvaros. Līdzīga izturēšanās bija pret itāļiem, spāņiem, [kuri ieceļoja Francijā] pēc Spānijas pilsoņu kara. Tas pats notika arī ar alžīriešiem, pirms vēl Alžīrija bija atguvusi neatkarību. Ko es ar to vēlos pateikt? – to, ka es izjutu un piedzīvoju to uz savas ādas.

Es domāju, ka Latvijai būtu jāuzņem svešinieki, kuri nāk no citām Eiropas valstīm, un pamazām arī tie, kuri nāk no valstīm ārpus Eiropas. Es nenosodu piesardzību. Taču es pavisam noteikti domāju, ka ir jāatver prāts un savā domāšanā no vietējā mēroga un etnocentrisma pamazām jāpāriet uz pasaules mērogu. Esiet piesardzīgi, bet esiet arī atvērti!

Vēl jo vairāk tāpēc, ka svešais kļūst aizvien izglītotāks, kā es jau minēju sarunas pašā sākumā. Pēdējo piecu gadu laikā, saskaroties ar franču universitātes vidi, esmu bijis liecinieks radikālām izmaiņām filozofijas laukā – četras piektdaļas filozofu Francijā ir no Vidusjūras otra krasta (Alžīrijas, Marokas, Izraēlas, utt.), un viņi šodien ir pilnībā integrēti Francijā. Vēl viens piemērs – iepriekšējā Francijas valdībā izglītības ministre bija Nadžeta Belkasema... Pirms 10 gadiem kaut kas tāds nebija iedomājams! Viss mainījās ļoti strauji. Esmu pārliecināts, ka arī Latvija nākamo 10 gadu laikā piedzīvos ļoti straujas pārmaiņas. Varbūt jūs to vēl neapzināties, taču šīs pārmaiņas notiek jau šodien.

Ja es nemaldos, jūsu universitātes izvieto reklāmas (es redzēju, piemēram, lidmašīnas žurnālā), lai piesaistītu ārzemju studentus. Tas jau nozīmē atvērtību. Visticamāk, laika gaitā jūs nonāksit pie 10% un vairāk ārvalstu studentu Latvijas augstskolās. Un šie studenti noteikti attīstīs darbavietas Latvijā. Man ir zināma Vācijas pieredze – viņi sāka piesaistīt ārvalstu studentus un vispirms irākiešus (kuri nāca no valsts, kas piedzīvoja krīzi), un irākieši attīstīja elektronikas sektoru Vācijā, īpaši Minhenes apkārtnē. Šodien neviens vairs nejautā, vai viņi ir vācieši, vai ārzemnieki. Tas notika dabīgā veidā – ar vācu universitāšu palīdzību, kas piedāvāja darbu pasniedzēju un studiju iespējas – studentiem. Tādēļ es domāju, ka jūs jau šobrīd esat ceļā uz atvērtību. Jūs no šīs atvērtības būsit tikai ieguvēji. Saprotams, doma nav aizstāt pilnīgi visas darbavietas... taču, ja jūs sākat ar izglītību, kā es to mēģināju rosināt savā izklāstā, jūs veicināsit Latvijas attīstību. Citādi ir risks, ka zaudēsit ietekmi un nolemsit Latvijas jauniešus darba meklējumiem citur. Tādēļ arī man šķiet, ka šodienas saruna bija svarīga.”

 

[1] To var apskatīt šeit Jura Kalniņa („Fotocentrs”) reprodukcijā.

[3] Jean-Francois Mattéi. Rêves d’Europe. Le double imaginaire de l’Europe. Honoré Champion, Paris, 2017.

[4] Ibid.

[5] Ibid.

[6] Ibid.

[7] Domāta Alžubarotas kauja (1385) – tulk. piez.

[8] Ar „eklēsiju” Bernārs Sordē šeit domā struktūras, institūcijas, kam pretstatā ir „eshatoloģiskā” pieeja. Eshatoloģiskā pieeja, viņaprāt, ir svarīgāka par eklēsiju, jo liek „skatīties pāri laikam” un izvirza priekšplānā mistisko un mesiānistisko – tādā nozīmē, ka nevis institūcijas, bet gan mesija vai arī mēs visi, ja kļūstam par apustuļiem, glābsim pasauli. (tulk. piez).

[9] Kompanjonāža (fr. val. compagnonage) – praktisks ar dažādiem amatniecības veidiem saistītu zināšanu un identitātes pēctecības nodrošināšanas tīkls. Kompanjonāža iekļauta Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Latvijā viduslaikos bija plaši izplatītas amatnieku brālības, kam ir līdzība ar kompanjonāžu. (tulk. piez.).

[10] Walter Rüegg. A History of the University in Europe, vol. 1, University in the Middle Ages. Cambridge, Cambridge University Press, 1992.

[11] Tim Ingold. Faire. Anthropologie, archéologie, art et architecture. Dehors, 2017.

[12] Bernārs Sordē indikatīvo plānošanu, kāda savulaik pastāvēja Francijā, īsumā definē kā “stratēģisko virzienu noteikšanu, attīstības virzienu analīzi un ar attīstību saistīto konfliktu/pretrunu risināšanu. Indikatīvajā plānošana pieeja ir drīzāk filozofiska, iespēju robežās apskatot arī ekonomiskus parametrus; tā nav materiālistiska, kā padomju autoritārajā plānošanā”. (tulk. piez.)

[13] Ar Bernāra Sordē eseju par gleznu var iepazīties šeit.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti