Arī vienā no svarīgākajiem jautājumiem par attiecībām ar Ukrainu. Atkārtots apgalvojums par Donbasu, ka “mūsu tur nav”, ka lielākā daļa zemju pēc taisnības nemaz nepiederot Ukrainai, jo tikušas tai uzdāvinātas, kā arī nu jau kuru reizi uzsvērts, ka tādas ukraiņu nācijas vienkārši nav.
Tā pavisam mierīgi, faktiski pasludinot, ka ukraiņiem, ukraiņu valodai un Ukrainas valstij nav tiesību uz pastāvēšanu.
Ukrainā, kam nākas izturēt Kremļa bruņoto agresiju, šī runa nav laista gar ausīm, vienkārši ielāgojot, ka nekas nemainās. Natālija Puškaruka Ukrainas laikrakstā "Deņ" raksta, ka Ukrainai jābūt gatavai, ka pie varas Krievijā tuvākajā laikā atradīsies tās interesēm naidīgs politiķis. Tomēr ne mazāk nopietnus secinājumus vajadzētu izdarīt ukraiņu partneriem Rietumos, kur cenšas uzsākt kaut kādus dialogus ar Krievijas vadību, lolojot cerību un izveidojot ilūziju, ka Putinu iespējams pamudināt uz mierīgu līdzāspastāvēšanu. Tieši viņa izteikumi par Ukrainu, domā Puškaruka, nepārprotami parādījuši, ka viņš negrasās kaut ko mainīt savos uzskatos un rīcībā.
Jau kuru reizi Ukrainas Nacionālās drošības un aizsardzības padomes sekretārs Oleksandrs Turčinovs brīdinājis, ka krievu militārā nostiprināšanās pie Ukrainas robežas ļaujot uzskatīt par iespējamu liela mēroga iebrukumu. Uz šo norādi interesanti reaģējis krievu militārais eksperts Aleksandrs Golcs. Viņš norādījis, ka pierobežā jau 2014.gadā uzsāka izvietot Krievijas armijas vienības un kopš tā laika tur visu laiku turpinājusies to rotācija. Tagad pieņemts lēmums dislocēt pastāvīgas vienības. Golcs uzskata, ka par papildu krievu vienību izvietošanu šajā reģionā pat vairāk vajadzētu uztraukties NATO.
Ir vērts ieklausīties ukraiņu izlūka Sergeja Raihmana stāstā. Iepriekš viņš strādājis Krievijā, sākumā Maskavā, tad Murmanskā. Tagad viņam vairs neesot paziņu Krievijā, attiecības ar visiem kļuvušas uzvilktas. Iepriekš visi ievērojuši nosacītu izturēšanās modeli, nav uzbrukuši viens otram. Cilvēki ātri izvēlējušies pozīciju “Vovka-cars”, atbalstot prezidentu.
“Nevajag sev iestāstīt, ka krievi tika piemānīti. Viņi to vēlējās. Vienkārši viņiem deva iemeslu reaģēt. Pateica “grāb!” Agrāk tas pavīdēja jokos: “Jūs, hoholi, mazie cilvēciņi.” Taču tā bija vienmēr. Kad Krimā notika nosacītais referendums, Krievijā iestājās reāli svētki. Viņi rakstīja sociālajos tīklos: “Beidzot, speķa ēdāji, ausis jums griezīsim!” Murmanska ir maza pilsēta, trīs simt tūkstoši iedzīvotāju, visā apgabalā miljons. Visa pilsēta redzēja, kā ešelonos tika iekrauta Pečengas motorizēto strēlnieku brigāde. Meitenes “Vkontakte” apsprieda, kāda lūgšana jālasa, ja puisis pēc līguma brauc karot uz Ukrainu. Tā bija daļa no viņu dzīves. Jau 2014.gada vasaras beigās un rudenī uz Sputņiku, jūras kājnieku ciematu, un Pečengu, kur bāzējas motorizētie strēlnieki, biezā slānī veda cinka zārkus.”
Šķietami viss ierasti arī Rīgā, kur daudzi steidz uz veikaliem un skaita izgreznotās egles galvaspilsētā. Līdzsvarotam mieram patiesi ir pamats, vismaz alianses darbības beidzamo gadu laikā vairojušas pārliecību par drošību. Redzams, ka par Latvijas aizsardzību domā aizvien vairāk. To diktē ne vien jaunie apstākļi, bet arī tas, ka mūsu valsts kļūst aizvien atbildīgāka par savu nākotni.
Tikko Latvijas Aizsardzības ministrija sagatavojusi grozījumus Nacionālās drošības likumā, kuros uzskaitīti Latvijas pilsoņu pienākumi kara vai militāra iebrukuma gadījumā. Tie paredz, ka kara vai militāra iebrukuma gadījumā valsts aizsardzības sistēmas darbība balstās uz visaptverošās aizsardzības principiem, nosakot, ka katra pilsoņa pienākums ir pretoties agresoram ar visiem pieejamiem līdzekļiem, sniegt nepieciešamo atbalstu Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, valsts pārvaldes iestādēm, NATO vai Eiropas Savienības bruņotajiem spēkiem un to vienībām apdraudējuma pārvarēšanā.
Arī Somijā viss kā ierasti; tur daudzi nesaprot, kādēļ latvieši, igauņi un lietuvieši tā izaicinājuši krievus, iestājoties NATO. Kādēļ tā, tikko pateicis pensionētais somu diplomāts Renē Nībergs, kura ieskatā somu sievietes neesot redzējušas krievu karavīrus, tādēļ Somijā neesot naida pret Krieviju. Vienlaikus gluži kā visos beidzamajos nepilnos astoņdesmit gados Somijas valsts īpaši rūpējas par savu militāro gatavību.
Viss kā ierasti, un ar šo domu, dzīvojot kaimiņos ar Krieviju, nāksies rēķināties arī turpmāk.
