Protams, ja vien tiek ņemta vērā jaunā ģeopolitiskā situācija un izmaiņas drošības vidē.
Šāds jautājums jāuzdod LTV vadībai, kas savulaik pārtrauca minētā raidījuma translēšanu (norādes uz “Laiks vīriem” neatbilstību TV izvirzītajiem kvalitātes rādītajiem, visdrīzāk, bija objektīvas), taču neparedzot iespējas to aizstāt ar jaunu ievērojami kvalitatīvāku televīzijas “produktu”. Skaidrs piemērs, kā uztveram izaicinājumus drošības sfērā mūsu valstij, kā arī tam, cik lielā mērā esam spējīgi spriest par aizsardzības sfēru. Liela daļa atbildības jāuzņemas kā bijušajiem, tā esošajiem mediju vadītājiem, kas sava izpratnes trūkuma dēļ nav veicinājuši vismaz uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmu militārajā sfērā orientējošos žurnālistu rašanos.
Pietiekami plašs specializācijas trūkums ir nopietna Latvijas mediju slimība. Šobrīd nacionālā līmenī nav neviena profesionāla žurnālista, kas būtu speciālists aizsardzības jautājumos.
Diezin vai par tādu var uzskatīt reportieri, kas divas reizes gadā dodas uz armijas bāzi Ādažos.
Protams, viens Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem (NBS) veltīts raidījums nevar apmierināt nepieciešamību pēc plašākas sabiedrības informēšanas. Tomēr tas (ja vien atrastos jauns atbilstoši kvalitatīvs noformējums) vismaz kādam Latvijas iedzīvotājam ļautu uzzināt kaut ko vairāk, piemēram, par tādu “veidojumu” kā Zemessardze. Skumji, ka joprojām zemessargi uzskata par nepieciešamību iepazīstināt pārējo daļu sabiedrības ar šo NBS struktūru. Komiski, ka viens otrs valsts iedzīvotājs nespējot atšķirt zemessargu no robežsarga.
Jāņem vērā, ka saskaņā ar jauno aizsardzības modeli, tieši Zemessardze tiek uzskatīta par pamatu valsts militārajai aizsardzībai. Saprotams, būtu tikai normāli, ja sabiedrības informētības līmenis pieaugtu.
Neapšaubāmi, tam nepieciešama arī attiecīgo valsts aizsardzības struktūru lielāka rosība. Ja tā nemainīsies, tad nevajadzētu būt pārsteigtiem, ka nepilnus trīs gadus pēc Krievijas agresijas Ukrainā žurnālisti NBS un Aizsardzības ministrijas vadībai uzdod vien virspusējus jautājumus. Joprojām nav galīgas atbildes uz stratēģisko jautājumu – vai nepieciešams atjaunot obligāto militāro dienestu.
Kā redzams, valsts vadības solījumi par Ukrainas mācības ielāgošanu nav pietiekoši pildīti. Šo jautājumu jau sen vajadzēja atrisināt visaugstākajā līmenī un virzīties tālāk. Lai žurnālisti varētu uzdot konkrētākus jautājumus. Piemēram – kādēļ Latvijā netiek ražota strēlnieku ieroču munīcija (ārkārtīgi svarīgi no valsts aizsardzības aspekta), vai latviešu zemnieki nespēj saražot atbilstošas kvalitātes sauso pārtiku armijas apgādāšanai? Kāds pieredzējis latviešu virsnieks uz ministrijas norādi par to, ka Zemessardzi nav paredzēts apgādāt ar bruņutehniku, privātā sarunā vien pavīpsnāja. Tad sameklēja papīra lapu un ar dažām veiklām kustībām parādīja, cik viegli parasta automašīna pārtop par vienkāršu, bet gana efektīvu bruņotu automobili.
Pie sabiedrības pašreizējās informēšanas “intensitātes” nenākas būt pārsteigtiem par atklātu neizpratni. Tikko no sarunām Ziemeļalatgalē: “Ko tas nozīmē, kādēļ Latvija uzsākusi tik briesmīgi bruņoties?” vaicāja viens pusmūža vīrs. Otrs viņam piebalsoja: “Un, kas tad tas, Latvija pirks lielgabalus, pašgājējlielgabalus. Ko ar tiem paredzēts darīt?”
