Izteiksmīgajā plakātā lasāms: “The price for your children smiles are mothers tears of ukrainian soldiers”. Lakoniski un saprotami. Tas uzrunā un mudina ik pa brīdim atcerēties, ka vien pusotra tūkstoša kilometru attālumā daudziem bērniem dzīve rit daudz atšķirīgāk. Un loģiskā kārtā liek ķerties pie pārdomām, kādēļ viss norisinās tieši tā.
Desmitiem reižu nācies dzirdēt no ukraiņiem jautājumu, kā pietrūkst krieviem. Zemes gana, ūdeņu arī, visa Mendeļejeva tabula pa rokai, bet laimes kā nav, tā nav. Kādēļ to nemeklē savā dzimtenē, bet aizvien cenšas atrast svešās zemēs? Šis neapšaubāmi loģiskais jautājums daudz dzirdēts arī no gruzīniem, čečeniem, igauņiem un lietuviešiem, bet nevienam no viņiem nav bijis vienkāršas un saprotamas atbildes.
Taču, lai kā mēs par to domātu, vai gluži pretēji – ignorētu Ukrainā notiekošo, uz šibrīža situāciju tam vien nieka vai pat nekāds iespaids. Lielgabali, mīnmetēji un smalkāki ieroči strādā visu laiku. Šobrīd galvenokārt cietušie ir ukraiņu karavīri, taču laiku pa laikam apšaudes trāpa arī civiliedzīvotājiem.
Pirms dažām dienām Rīgā ieradās kārtējā ukraiņu bērnu grupa, kas ar savām jaunajām draugu ģimenēm jau izklīdušas plašā teritorijā no Pļaviņām līdz Rīgai, no Vidzemes augstienes līdz abām līča jūrmalām. Bērni peldas, ir pabijuši Zooloģiskajā dārzā, Motormuzejā un kino, tie priecājas par vasaru. Arī mūs, vērojot mazos ciemiņus, pārņem gandarījums, taču vienīgi līdz brīdim, kad atceramies, ka
visi šie 25 zēni un meitenes no dažādiem Ukrainas reģioniem iekļauti šajā grupā viena vienīga iemesla dēļ – cīņā ar krievu okupantiem krituši viņu visu tēvi.
Arī abas pieaugušās sievietes, kas braucienā pavada bērnus, zaudējušas savus vīrus. Viena no viņām Larisa Lisovska stāstīja, kā kritis viņas vīrs, divu bērnu (abi arī tagad atbraukuši uz Latviju) tēvs. Tas noticis smago kauju laika pie Saur Mogilas. Ukraiņu 30.brigādes vienības atradušās gandrīz pilnīgā ielenkumā un vienīgo brīvo koridoru tur noslēguši 40 krievu tanku. Tā bijusi nāvējoša uguns, bet no otras puses – no Krievijas Federācijas teritorijas ukraiņu karavīrus apšaudījušas krievu zenītiekārtas "Grad". “Es kādreiz pirms kara mēdzu runāt krieviski, ja mani šajā valodā uzrunāja, bet tagad es izsakos tikai ukrainiski un, ziniet, visi pāriet uz ukraiņu valodu.”
Gandarī mūsu vēlēšanās un spējas palīdzēt, jo tā rīkojas pieauguši cilvēki un nobriedusi sabiedrība.
Nodrošinot desmit dienu garo ciemošanos Latvijā karā traģiski cietušajiem bērniem, apliecinām savu izpratni par notikumiem, nostādamies ukraiņu pusē. Mēs zinām, no kā prasāma atbildība par kara izraisīšanu un radīto postu. Mēs zinām, vismaz tādām vajadzētu būtu grūti gūstamajām zināšanām no vēstures, ka izlikšanās, neko neredzot, nedod pozitīvu rezultātu. Zinām, ka ukraiņiem vajadzīga palīdzīga roka un, kā teicis ne viens vien no viņiem, grūta brīdī varam paļauties arī uz viņu palīdzību. Jāsaprot, ka pret atdzimstošo impēriju varam noturēties tikai kopīgiem spēkiem.
Priecē, ka mums nav nepieciešamas norādes ne no prezidenta pils, ne ministru kabineta. Atsaukšanās humānam projektam un spējas to īstenot rāda prasmi pašorganizēties. Mēs arī zinām, kāda mērķa labad to darām. Tas dod pārliecību, ka spējas strādāt kopīgi neesam zaudējuši, lai cik bieži dzirdētas vaimanas, ka 1991.gada saliedētību vairs neredzēt. Tieši pretēji – sabiedrība ir ievērojami izaugusi un tas dod pārliecību par rītdienu, kur – nešaubīsimies – pārbaudījumu netrūks.
