Atis Klimovičs: Maisu atvēršana nepieciešama neatkarīgai Latvijas valstij

Diskusijā par čekas maisu atvēršanu šķietami aizmirsts, ka bez daudziem, kas “neko sliktu nevienam nav nodarījuši”, kā apgalvo sadarbību ar padomju represīvo struktūru publiski atzinušie, netrūkst tādu, kas nodarījuši milzīgu kaitējumu citiem.

Ne mazums Latvijas iedzīvotāju nostučīti, pakļauti dažādām represijām, piemēram, zaudējuši darbu, iespējas studēt utt. Vai tas ir maz?

Drīzāk ne, vienam otram tas nozīmējis visas dzīves sagraušanu.

Un tagad, aicinot “neizbērt uz ielas” maisu saturu, faktiski tiek sargāts “nabaga” stukaču sirdsmiers.

Kādēļ tā, ja, citējot kādreiz arī Latvijā labi zināmu krievu seriāla varoni, lielākais vairums ir pārliecināts, ka “zaglim ir jāsēž cietumā”? Ja bijis noziegums, jāseko sodam.

Sabiedrībai maisu atvēršana ir nepieciešama, tā palīdzēs nolīdzināt nopietnu parādu Latvijas valstij.

Tādai valstij, kas noziegumu pastrādāšanas brīdī bija iedzīta dziļā pagrīdē, kas atradās katrā atsevišķā tā laika LPSR pilsonī. Nepieciešama izpratne, ka stučīšana bija noziegums pret pagrīdē iedzīto, okupēto un postīšanai pakļauto Latviju. Ja vērtēsim noziedzīgos nodarījumus, par atskaites punktu turot neatkarīgo Latviju, spēsim izšķirties par nepieciešamību beidzot pieņemt lēmumu maisu jautājumā.

Tāpat derīgi atcerēties, ka ziņošana nozīmēja sadarbību ar represīvu, noziedzīgu un Latviju postošu organizāciju PSRS Valsts drošības komiteju.

Tā savus noziegumus pret mūsu valsts pilsoņiem uzsāka jau 1940.gadā un turpināja līdz pat 1991.gadam.

Pazīstu kādu 55 gadus vecu Latvijas iedzīvotāju, kas neparastas sakritības rezultātā nesen tieši Krievijas čekas dibināšanas simtajā gadadienā uzzināja, kā 1945.gadā noritējusi viņa vecāsmātes “tikšanās” ar padomju čekistiem. Tie ielauzušies sievietes lauku mājās Ziemeļlatgalē. Pieprasījuši atklāt, kur slēpjas viņas vīrs ar brāli, kas izvairījušies no iesaukšanas Sarkanajā armijā. Sieviete atteikusies, un par to čekisti viņu nežēlīgi piekāvuši. Viss norisinājies viņas mazo bērnu – trīsgadīgās meitiņas un piecgadīgā dēliņa - klātbūtnē. Iegūtās traumas bijušas tik nopietnas, ka pēc kāda laika sieviete nomirusi.

Pilnīgi piekrītu viņas mazdēlam, ka vajadzētu publiskot nozieguma pastrādātāju vārdus, ja vien tas būtu iespējams. Tas nepieciešams gan cietušajai ģimenei, gan tiem, kas vainojami noziegumos, kas varbūt spētu atzīt savu nodarījumu. Tikai pārdzīvojumi, vainas nožēlošana un dziļāka izpratne par pagātni ir veids, kā mēģināt izvairīties no līdzīgiem notikumiem nākotnē.

1978.gadā, būdams vidusskolnieks, 18.novembra vakarā, devos uz Meža kapiem. Aina, ko tur redzēju, bija kā no citas realitātes – starp krūmiem un kokiem pirmā Latvijas prezidenta Jāņa Čakstes kapavietas tuvumā bija daudz cilvēku. Tie bija ieradušies, lai godinātu ievērojamo valstsvīru. Šur tur dega svecītes, bija tumšs, ik pa brīdim čekisti, viņu nebija sevišķi daudz, sagrāba kādu cilvēku un, acīmredzot, aizveda uz automašīnu. Arī Meža kapos norisinājās cīņa pret pagrīdē iedzīto neatkarīgo Latviju. Kādēļ lai nepubliskotu arī šajā 18.novembra operācija iesaistīto čekistu vārdus? Nav tāda iemesla.

Šajos gados – septiņdesmitajos – jāpiemin tolaik VEF sporta skolā strādājošais ievērojamais basketbola treneris Alfrēds Krauklis. Viņš savā ikdienā izdarīja, iespējams, daudz vairāk par ne vienu vien vēstures skolotāju. No viņa it kā gluži nevainīgajiem stāstiem par basketbolu pagātnē uzzinājām daudz par mūsu Latviju, kas kādreiz bija brīva. Tas ir tikai viens piemērs prasmei godam noturēties okupācijas laikā, un tieši šādiem iedvesmojošiem stāstiem jānāk atklātībā līdzās čekas maisu atvēršanai ar stučītāju vārdiem.

Saistītie raksti
3 komentāri
Liene Liepina
Būtu brīnišķīgi, ja varētu uzzināt pilnu patiesību. Tad patiesi varētu sākt šķetināt pagātnes mezglus. Bet "maisu" saturs ir visai trūcīgs, tajā ir tikai daļu to cilvēku vārdu, kas sadarbojās ar VDK, turklāt uz daļas "maisu" ziņu nevar paļauties. Cerēsim, ka "maisu" atvēršana tomēr dos kādu labumu un nebūs tā, ka puspatiesība līdzināsies vairāk meliem nekā patiesībai.
Arnolds Purins
Ta tagadejie nedara launumu, vel lielaku, bez VDK. Svarigakie VDK DARBINIEKI SEN IZNEMTI NO arhiva. Veltiga laika kavesana. Sanaidos laudis par neko. Vienkarsi grib noverst uzmanibu no ikdienas jautajumiem.
Anonīms lietotājs 20477
Jā, Latvija ir neatkarīga, brīva un demokrātiju atguvusi valsts jau turpat 30 gadus. (Vai tiešām?) Runājot ar tautiešiem ārpus Latvijas un Tautiešiem, kas dzīvo ārpus Eiropas un lielāko daļu savas dzīves ir pavadījuši svešumā, visi Tautieši jautā, kāpēc tie "Jūsu Augšās" vēl nav tos maisus atvēruši? Kāpēc? Vai Jums ir nepieciešams referendums? Vai tie kas sēž "glaunajos krēslos" un likumus pieņem, vai varas gaiteņus mīda arī ir vieni no tiem, kas baidās par maisa satura atvēršanu, publiskošanu, jo iespējams viņu vārdi arī varētu parādīties šajos maisos? Ja tauta prasa, tad valdībai ir jārīkojas, jāpilda tautas griba! Veriet vaļā, un jo ātrāk, jo labāk! Izskatās smieklīgi, Neatkarīgas, Brīvas, Demokrātiskas valsts valdības 30. gadu garumā nevar izlemt, ko darīt ar "šiem maisiem". Es gribu dzirdēt visus vārdus, un lai žurnālisti uzdod "šim maisu saturam" miljoniem jautājumu! Man arī ir vairāki jautājumi, tos iespējams varēs uzdot, kad "maisi' būs vaļā! ...
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Populārākie
Interesanti