Ievērojami labāk nekā ārkārtīgi lielā teritorijā, ko nav nedz vēlēšanās, nedz spēju apkopt, kā nākas. Pie tam šī teritorija nez kāpēc kultivē pārliecību, ka pie visām tās nacionālajām nelaimēm vienmēr vainīgs kāds cits. Te briesmīgie čečeni, te osetīnu un abhāzu apspiedēji gruzīni, te, protams, fašistiskie ukraiņi.
Dīvaini, ka vairums šīs milzu zemes, tagad jau mazāk par sesto daļu sauszemes, iedzīvotāju dzīvo ārkārtīgi slikti, varētu teikt - pat bezcerīgi, bet vienalga tic savam pravietim Putinam.
Turklāt tā notic, ka ir gatavi pakļaut ne tikai savu valsti, bet arī paši sevi briesmām. Acīmredzot, vairāk nekā 80% viss “pie kājas” – ir piemineklis Ļeņinam, labi, uzstādīs bisti Staļinam, pieņems arī to, teiks – jāaizstāv ar dūri krievu valoda Ukrainā, un arī to pieņems.
Šādu “izpratni” par lietām jau sen vairs nevar saukt par nevainīgu nezināšanu – asiņaino pagātnes noziegumu attaisnošana ir reāls nodarījums, kas klasificējams kā noziegums. Kā noziegums pret cilvēci. Gatavība to pieņemt apliecina totālu lielās valsts iedzīvotāju daļas morālu pagrimumu, ko apzināti veicinājis kopš 2000.gada valdošais, bijušais čekas apakšpulkvedis Vladimirs Putins. Viņa propagandas aparāta “apskaidrotie” Krievijas pilsoņi un citās valstīs dzīvojošie krievu valodā runājošie joprojām slavē PSRS sasniegumus. Tā nav anekdote, bet patiesi notikumi – miljoniem cilvēku pateiks, ka lepojas ar lielvalsts kosmosa floti un uzvaru “Lielajā Tēvijas karā”.
Šie cilvēki nespēj saprast, ka mēs Latvijā un, piemēram, somi Somijā var dzīvot un pat iztiek bez saviem kosmosa kuģiem. Kad viņiem saki, tie mums nav vajadzīgi, netic un domā savu.
Tiem var nestāstīt, ka Otro pasaules karu izraisījis Staļins kopīgi ar Hitleru, ka Baltijas valstu normālā attīstība uz 50 gadiem asiņaini tikusi pārtraukta ar viņu priekšgājēju “Eiropas atbrīvotāju” rokām.
Ir pagājuši 26 gadi neatkarīgajā atjaunotajā Latvijas valstī un, lai kā skauģi rūktu, izdarīts ir daudz. Būtu varējuši daudz vairāk, taču tas ir cits stāsts. Šoreiz par tiem, ko Ukrainā sauc par "vatņikiem". Latvija ir brīva valsts, kas atguvusi savu neatkarību nesen. Tās patriotiski noskaņotā iedzīvotāju daļa ar bažām vēro notikumus Krievijā, nosoda šīs valsts iebrukumu Ukrainā, ir gatava nepieciešamības gadījumā aizstāvēt savu valsti.
Protams, cerot uz to, ka no neprātīgiem soļiem daudzu šeit (par to 9.maijā liecina Georga lentīšu izplatība Rīgā) gaidītais Putins atturēsies, mierīgi turpinām gatavoties Latvijas simtgadei. Kur jūsu ieceres un ieguldījums, Latvijā neintegrētie? Kur smaids un sadarbībai piedāvāta roka? Tā vietā allaž bijis kaut kas pilnīgi pretējs. Vai Latvijas krieviski rakstītās preses lielākā daļa no deviņdesmito gadu sākuma līdz šodienai nav bijusi izteikti vērsta pret Latvijas valsti? Kur jūsu pienesums, lai pēc iespējas vairāk mazinātu viena otra viedokļu paudēja pieminēto provinciālismu?
Tā vietā vienīgi iesaistīšanās Kremļa īstenotajā Latvijas nomelnošanā. Tomēr labāk diskutēt un tādēļ derīgi apdomāt, vai par ieguvumu nenāktos uzskatīt kaut vai vienu vienīgu priekšrocību, ka Latvijas iedzīvotāji bijuši pasargāti no iesaukšanas Krievijas armijā un dalības dažādos karos. Vai nepārliecina cilvēcīgums Latvijā, kur tiesa nepiespriež pat nosacītu sodu Donbasa separātistu pusē karojošajam vīrietim?
