Patiesības labad tomēr jānorāda, ka pieminētās vizītes notika vēl pirms Krievijas iebrukuma Gruzijā 2008.gada augustā un tad jau, visticamāk, šāda goda parādīšana Kremlim diezin vai būtu iespējama. Tāpat tagad un arī pārredzamā nākotnē valsts galvas pilnīgi noteikti neaus kājas ceļam uz Krievijas galvaspilsētu, vienkārši nevajag sevi muļķot ar veltīgām ilūzijām, ka no mums – Latvijas vai Igaunijas, vai Lietuvas, pat no visām trim valstīm kopā, ja par to vienotos -, būtu atkarīga savstarpējo attiecību uzlabošana.
Noprotams, ka Krievijas prezidents nav paredzējis apmeklēt Rīgu, Viļņu vai Tallinu, lai gan tās attāluma ziņā no Maskavas ir vienas no tuvākajām valstu galvaspilsētām, un tas ir skaidrs apliecinājums.
Nepārprotams vēstījums, ka neatrodamies vienā vērtību skalā ar, teiksim, Somiju, Poliju vai, piemēram, nedaudz tālāko Ungāriju.
Atmiņa nesagādā kaut vienu patīkamu pārsteigumu, kādu pretimnākšanu no Maskavas, kas ļautu cerīgi paskatīties uz kaimiņvalstu kopīgo nākotni.
Piemēram, kaut vai tāda “niecīga” un šķietami nepolitiska Latvijas vēlēšanās, kā aicinājums atdot uz Krievijas arhīviem aizvestās, tātad nolaupītās, mūsu valsts filmas, kas uzskatāmas par Latvijas kultūrvēsturiskā mantojuma daļu. Kā teikts medijos, mūsu ārlietu ministrs jau iepriekš lūdzis Krievijai atdot filmas, taču atbilde tā arī nav saņemta. Tas, no vienas, proti Kremļa, puses, pavisam skaidri un saprotami. Bet, no otras puses, atsevišķu Latvijas mākslinieku viesošanās Krievijā. Pat pēc iebrukuma Ukrainā, it kā nekas par netaisnīgo karu nebūtu zināms.
Krievijas pārstāvju apgalvojumiem, ka viņi neesot izvērsuši kiberuzbrukumus Baltijas valstīm, neiespējami noticēt. Vai pār šejieniešiem regulāri neveļas “informācijas” kalni, kuros vēstīts par caurkritušajām Baltijas valstīm, par amorālajiem Rietumiem kopumā, par nelikumīgo “apvērsumu” Kijevā 2014.gada sākumā, par ukraiņu fašistiem, par NATO agresivitāti un ''Zapad -2017'' “aizsardzības” raksturu, par to, ka krievu militāristu Donbasā nav, par vēstures falsificēšanu Baltijas valstīs, kas “patiesībā brīvprātīgi” iestājušās PSRS. Kur līdzīgi un regulāri propagandas uzbrukumi Krievijai no Rietumu puses?
Patiesība ir pilnīgi pretēja, par ko nesen runājusi britu premjere, norādot arī uz Krievijas veiktajiem vairāku Eiropas valstu gaisa telpas pārkāpumiem. Terēzas Mejas Kremlim adresētie skarbie vārdi aicina piekrist viedoklim, ka atrodamies hibrīdkara vai jauna aukstā kara apstākļos.
Tas nav karš, kas var beigties tāpat no nekā, un tas, pēc dažu politikas ekspertu domām, ir galvenais vēstījums, kas jāizprot demokrātisko valstu pārstāvjiem.
Nevajadzētu domāt, ka uzbrukumā devies autoritāras valsts valdnieks ir kaut kādā veidā pielabināms, ka viņa agresijai kaut kur nosakāmas drošas robežas. Tas ir kļūdains uzskats. Par Putina mērķi uzskatāma Rietumu kārtības un stabilitātes sagraušana, un ar to viņš saista savas varas nostiprināšanos.
Ja Rietumi spēs izprast, cik lielā mērā draudīgs izaicinājums atrodas iepretim, tas būs pirmais solis ceļā uz šo draudu novēršanu. Var uzskatīt, ka T.Mejas vēstījums ļauj cerēt uz to, ka atšķirībā no XX gadsimta vidus demokrātiskā Eiropa šoreiz nebūs tik naiva un bezpalīdzīga. Uz to paļaujamies Latvijā, skaidri apzinoties, ka jaunas un patiesi normālas attiecības ar Maskavu iespējamas vienīgi būtisku (iespējams, vēsturisku) izmaiņu gadījumā.
