Atis Klimovičs: Domāsim nopietnāk par saviem bruņotajiem spēkiem

Laiks pierast pie domas, ka nāciju, valstu kopdzīvē neiztikt bez noteiktām drošības garantijām, bez spēku līdzsvara, bez izdevumiem militārajai sfērai un bez savu bruņoto spēku uzturēšanas. Tagad pret šādu apgalvojumu grūti iebilst, lai gan vēl nesen, pirms nieka desmit gadiem, varēja šķist savādāk.

Tam zināmā mērā bija pamats, jo kari un nelielāki bruņoti konflikti norisinājās galvenokārt tā saucamajās trešās pasaules valstīs, kur attīstītākās valstis pamatā nodarbojās ar naidīgo izpausmju apturēšanu un posta mazināšanu.

Miera uzturētāju misijās ievērojamu kontingentu mēdza nosūtīt arī jaunā Ukrainas valsts, kas, visdrīzāk, par karu domāja līdzīgi, ka tas iespējams vien kaut kur patālāk, piemēram, Irākā vai Afganistānā. Tagad var nekļūdīgi secināt, ka tās bijušas nepamatoti naivas ilūzijas. Lielākais vairākums ukraiņu bija pārliecināti, ka viņu valstij nepastāv nekādi militāri draudi.

Arī Latvijā neesam bijuši daudz tālredzīgāki, lai gan par nepieciešamību iestāties NATO sevišķi daudz domstarpību neradās.

Ilgi dzīvojām ar pārliecību, ka mūsu drošībai ar to pietiks, un latviešu karavīri uzticami pildīja savus sabiedroto pienākumus tajās pašās “tālajās” un daudz cietušajās zemēs. Gatavošanās konvenciālam karam nebija darba plānos ne tikai Latvijas bruņotajos spēkos, par to, mierīgi dzīvojot, nedomāja arī  vairums pārējo Eiropas valstu. Samazinātie tēriņi armijām to apstiprināja. Tāpat NATO iekšienē, visdrīzāk, netika nopietni runāts par to, ka alianses dalībvalstīm varētu rasties nopietni draudi.

Arī neredzēti pārdrošais un asiņainais 2001.gada teroristu uzlidojums ASV, kas izsauca solidaritātes apliecinājumu sabiedroto vidū, nelika pa jaunam daudz nopietnāk domāt par savu drošību. Pirmo reizi sākām interesēties par Baltijas aizsardzības plānu vien pēc Gruzijas piecu dienu kara 2008.gada augustā. Tad pamanījām, ka kaimiņos atrodas agresīva valsts Krievija, kas vēsā mierā raidīja savus karavīrus pāri suverēnas valsts robežai.

Atbildei uz baltiešu bažām tika paskaidrots, ka par visu ir padomāts, jo NATO esot izstrādāts plāns Baltijas aizsardzībai. Kā kļuva redzams vēlāk, par to, cik tālu var aiziet Krievija Vladimira Putina vadībā, tolaik izpratnes nebija. Bija jāgaida līdz Krimas sagrābšanai un iebrukumam Donbasā, lai tiktu pieņemts lēmums par sabiedroto bataljoniem Latvijā un tās kaimiņvalstīs. Der pajautāt, kādēļ tas nevarēja notikt ātrāk? Vai alianses analītiķi nevarētu riskus saskatīt arī nedaudz ātrāk, lai savā aizsardzībā soļotu solīti ātrāk par krieviem? Vai arī tagad krietni vien neatpaliekam no Krievijas?

Atgriežoties pie jautājuma par saviem Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, nesen veiktā aptauja parādījusi, ka no Baltijas valstīm saviem bruņotajiem spēkiem vismazāk uzticas Latvijā. Visdrīzāk, ne tādēļ, ka uzskatītu latviešu karavīrus par nepietiekami profesionāliem, bet gan aiz izpratnes trūkuma par armijas nepieciešamību. Lai arī krietnu laiku par vēlu, tomēr šādu situāciju ieteicams mainīt. Turklāt draudi, to pateiks lielākā daļa godīgu politikas ekspertu, nemazināsies. Vismaz tik ilgi, kamēr Krievijā valdīs pašreizējais prezidents. Tas nozīmē, ka tur uzsāktā agresīvā bruņošanās un kaimiņu biedēšana turpināsies, tādēļ jau tagad nepieciešams saprast, ka līdzšinējā bezbēdība nav pareizākais izturēšanās veids.

Ja godīgi, Latvijas valdības (tātad atbildīgas par Aizsardzības ministrijas darbu) darbībā nav saskatāma pietiekama situācijas analīze – trūkst izpratnes, ka mēdz realizēties arī sliktākie scenāriji.

Valsts aizsardzībā ir iespējams paveikt daudz nopietnu lietu, tikai to nepieciešams vēlēties. Viens piemērs: valdība var uzrunāt pilsoņus masveidīgi iestāties Zemessardzē un var atrast viņu apgādei nepieciešamāko. Godīgs karavīrs pateiks, ka Latvijas karavīru skaitu nepieciešams palielināt ne vien divas, bet trīs reizes. Kādēļ to necenšas izdarīt valdība?  Viena atbilde – nenovērtē draudus adekvāti, otra – nepamatoti uzskata, ka viss mūsu vieta jāizdara sabiedrotajiem, trešā – vienkārši nespēj iedomāties savu darbu īsti nopietnas krīzes apstākļos. Gluži kā Ukrainas valdība, kas ilgi kavējās atbilstoši reaģēt uz militāru uzbrukumu.              

0 komentāri
Pievienot komentāru
Jaunākie

Populārākie
Interesanti