Atis Klimovičs: Aizvien vairāk patiesības par vēsturi Ukrainā

Karam Ukrainā, kam neredz beigu, ir vistiešākais sakars ar to, ka noziedzīgais padomju režīms nav ieguvis nepieciešamo starptautisko nosodījumu. Pie tam tādu, kas atstātu iespaidu uz šī režīma mantinieci Krieviju, kas liktu šīs valsts sabiedrībai patiesi godīgi ieskatīties savas pagātnes tumšajās dzīlēs, lai pēc tam veidotu atšķirīgu dzīvi.

Kremļa režīmu iedrošinājis tas, ka vajadzīgajā mērogā nav nosaukti un morāli nosodīt visi noziegumu pastrādātāji pret ukraiņu nāciju. Tas radījis pārliecību, ka no soda iespējams izvairīties, un tādēļ noziegumi var mierīgi turpināties. Visā beidzamajā simtgadē, līdzīgi kā Baltijā (šeit mazāku laiku), ar mainīgu intensitāti norisinājusies ukraiņu nācijas apspiešana un iznīcināšana. Tādēļ ir tikai likumsakarīgi, ka Ukrainā dzimusi iniciatīva atzīt padomju valdīšanu par okupācijas laiku.

Saprotams, ka tik dramatiskā laikā, kādu piedzīvo Ukraina, ne tikai vēsturnieki, bet arī ļoti liela daļa valsts sabiedrības sākusi pastiprināti interesēties par nacionālo vēsturi.

Jau tagad redzams, kā viens pēc otra brūk vareni svešas varas uztiepti mīti, kas ilgi turējuši savā varā. Pilnībā sabrucis apgalvojums par divām ļoti draudzīgām, gandrīz vai brāļu tautām.

Var droši teikt, ka miljoniem ukraiņu, pat neatkarīgi no tā, vai tie lielākoties runā ukraiņu vai krievu valodā, kopš Krievijas militārā iebrukuma 2014.gadā būs kaut reizi pateikuši – “ne nu brāļi, ne nu draugi”. Posts, ar kādu vaigā satikušies simti tūkstoši cilvēku, licis interesēties par ukraiņu neatkarības cīnītājiem un paskatīties uz vēsturiskajiem notikumiem atšķirīgāk nekā iepriekš. Daudzi arī sapratuši, ka šis karš nav nekas jauns. Tas sācies sen un pat Golodomors ("bada nāve" (ukraiņu val.)) vai cīņa ar boļševikiem 1918.-1921.gados nav šī kara sākums.

Arī Krievijā, kā savulaik rakstīja PSRS vēstures grāmatās, Ukraina nav brīvprātīgi iestājusies. Bet kopš tā laika – 17.gadsimta vidus - vienīgi turpinājusies ukraiņu cīņa par brīvību. Pretī saņemta aizvien brutālāka apspiešana un pakļaušana nežēlīgai rusifikācijai. Lūk, kā par situāciju Ukrainā XX gadsimta sākumā izteicies kara darbībā tur vēlāk dalību ņēmušais izcilais pirmskara Latvijas armijas virsnieks ģenerālis Pēteris Radziņš: “…ukraiņu literatūra bija aizliegta, un ukrainiski runāt bija atļauts tikai sādžās.” Nākamajam viņa atzinumam jākalpo par vēl vienu skaidrojumu, ka Maskavas iecere nākotnē saistījās ar pakāpenisku ukraiņu jautājuma “atrisināšanu”: “Agrākā Krievijas valsts rūpīgi slēpa visu, kas varēja norādīt uz to, ka Krievijā dzīvo ne tikai krievi, bet arī citas tautas.”

Vēlāk īpašo politiku nacionālajos jautājumos no cara režīma pārņēma komunistiskais čekistu režīms.

Par tā noziegumu augstāko izpausmi kļuva Lielā mērdēšana, saukta par Golodomoru, kas bija apzināta ukraiņu zemniecības iznīcināšana – mērāma miljonos noslepkavoto.

Saprotamā kārtā tagadējais bijušā čekas apakšpulkveža Vladimira Putina režīms kategoriski noliedz, ka Golodomors bija tieša ukraiņu iznīcināšana, ka ukraiņi cīnījušies par atsevišķas ukraiņu valsts izveidošanu. Atliek tiek minēt, ar kādu mērķi Kremļa valdnieks atkārtoti norāda, ka neesot tādas - ukraiņu - nācijas, kam piebalso viens otrs “akadēmiķis” vēsturnieks, bet daudziem Latvijā zināmais krievu aktieris Oļegs Tabakovs pasludina, ka tā esot tāda “pustauta”.

Ja Kijeva spēs oficiālā līmenī pasludināt pazīstamā ukraiņu vēsturnieka Volodimira Vjatroviča ierosinājumu atzīt PSRS valdīšanu par okupācijas laiku, tas var atstāt pietiekami lielu iespaidu nākotnē.

Tas apliecinās, ka Ukrainas sabiedrības apziņā un skatījumā uz nacionālo vēsturi notikušas būtiskas izmaiņas, un to sajutīs arī citās valstīs – vispirms Krievijā. Ukraina ir liels un nopietns sabiedrotais Baltijas valstīm, kam līdz šim nav izdevies panākt Maskavas atzīšanos okupācijas īstenošanā. Kā redzams tagad, karš Ukrainā tam ir apliecinājums, bez tā nav iespējami iedomāties normālas attiecības ar Kremli. Vēstures briesmu darbos neatzinusies un realitātē gluži pretēji Staļina laikus aizvien vairāk slavinošā valsts būs pastāvīgs drauds Baltijai un citiem kaimiņiem.

2 komentāri
Vards Uzvards
https://youtu.be/IniFTULM8Tw
Vards Uzvards
Es domjau latvijai jatgust somalenskij rajons balstoties 1920 gada ligumu. Ka putins 2000 gada teica kas jus velaties eiropa dalit visu adot krim adot klaipedu krievijai. Tatad krimu savaca jau tas nozime ka toreiz preses konference latvija nenodarbojas politisko demagogiju ka putins apgalvoja.
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Populārākie
Interesanti