Tagad tas noticis, jo pirmo reizi Viļakas novada vadība rīkojusi gana vērienīgu pasākumu 2.martā, pieminot pirms 72 gadiem notikušo latviešu nacionālo partizānu lielāko kauju pret padomju iebrucējiem.
Tās mērogi ir pārsteidzoši, un tagad, mērojot purvaino meža joslu līdz latviešu cīnītāju nometnei, nav viegli iztēloties, kā aptuveni 350 partizānu gandrīz diennakti cīnījušies ar pustūkstoti vīru lielo pretinieka karaspēku.
Laipojot starp ledaina ūdens slīkšņām, līdz purva salām raitā solī aiziet skolnieki no Viduču pamatskolas un Viļakas ģimnāzijas, vietējo draudžu aprūpētāji katoļu un luterāņu mācītāji prāvests Guntars Skutels un Mārtiņš Vaickovskis, Viļakas novada domes priekšsēdētājs Sergejs Maksimovs, līdzās viņam Zemessardzes komandieris brigādes ģenerālis Ainārs Ozoliņš, redzamākie nacionālo partizānu vēstures pētnieki Inese Dreimane un Zigmārs Turčinskis, pazīstamā kultūras darbiniece, Balvu centrālās bibliotēkas vadītāja Ruta Cibule un citi ļaudis.
Nonākot galā uz salām, redzams, kur atradušies partizānu posteņi, bunkuri, baznīca un pat maize ceptuve. Tieši te aukstā ziemas dienā 1945.gada martā norisinājusies kauja. Tās sākums bijis nelabvēlīgs partizāniem, taču, pateicoties bijušā leģiona kapteiņa Jāņa Ozola aukstasinībai, panika novērsta un bruņotā pretestība sakārtota. Nākamajā rītā partizāniem vairākās grupās izdevies izlauzties no aplenkuma.
Tā kā Stompaku mežā uzturējušies tik daudz cilvēku - bez partizāniem tur bijuši arī vecāki cilvēki, sievietes un bērni, kas visi meklējuši patvērumu no čekistu zvērībām, - Viļakas novadā nav grūti satikt personas, kuru radinieki bijuši iesaistīti dramatiskajos notikumos.
Tas gan nenozīmē, ka visiem vietējiem iedzīvotājiem būtu vienāds priekšstats par nacionālajiem partizāniem un viņu izcīnīto taisnīgo karu.
Redzams, ka savu nelāgo mantojumu atstājuši padomju laiki, kad cīnītāji pret PSRS okupācijas režīmu saukti par bandītiem. Tas atstājis dziļas pēdas. 2.marta rītā pāris cilvēkiem Viļakā uzdodu jautājumu, ko viņi domā par latviešu partizāniem. Kā jau ierasts, nedzirdu skaidru atbildi: “Nu, kā uz to lietu paskatās, vieniem tie ir varoņi, citiem bandīti.”
Te vērts pieminēt Z.Turčinska pētījumu, par kuru iespējams uzzināt vēsturnieku komisijas pētījuma 17.sējumā. Tajā pētnieks norādījis uz okupācijas spēku piekopto partizānu diskreditāciju. “To galvenie mērķi bija partizānu vārdā slepkavot un aplaupīt vietējos iedzīvotājus, lai diskreditētu nacionālo pretošanos kustību, tādējādi sarīdot dažādas iedzīvotāju grupas savā starpā un vājinot spēju pretoties okupācijai,” vēstījis vēsturnieks.
Viņš norāda uz izrēķināšanos ar divām ģimenēm, kad šajā novadā tikuši nogalināti pieci pieaugušie un septiņi pusaudži. Ļoti ticams, ka noziegumus pastrādājuši čekisti, lai varētu nomelnot nacionālos partizānus.
Z.Turčinskis uzskata: “To panāca arī konkrētajā gadījumā, jo pēc tam daudzi iedzīvotāji uzskatīja partizānus par laupītājiem un slepkavām un no viņiem novērsās.” “Pretošanās kustības brutālā apspiešanas fāze Viļakas apriņķī turpinājās līdz pat 1946. gada sākumam. Šajā laikā par normālu parādību kļuva tas, ka čekisti arestēja cilvēku, bet pēc dažām dienām kaut kur krūmos tika atrasts viņa līķis ar sasietām rokām un acīmredzamām spīdzināšanas pēdām uz ķermeņa,” norādījis Z.Turčinskis. Vēlāk okupācijas spēku lietotās metodes mainītas, taču nav bijušas mazāk nežēlīgas.
Vairāki runātāji 2.marta pasākumā Viļakā un Stompaku purva salās norādīja uz to, ka, domājot par nacionālo partizānu cīņu, esot jāņem vērā, ka tas bija īsts karš.
Tāds pats kā jebkurš cits karš. Tiesa, izcīnīts ļoti nevienlīdzīgos apstākļos, taču ar skaidru mērķi par neatkarīgas Latvijas valsts atjaunošanu.
I.Dreimane: “Partizānu cīņas ideja nebija skaļš patriotisms, viņi nemētājās ar patriotisma saukļiem. 1945. gadā cilvēki jau bija piedzīvojuši svešas varas un, kad atkal nāca sveša vara, dabiska reakcija bija pretoties, nepadoties bez cīņas, bija svarīgi pasargāt savus tuviniekus, savu zemi, savu sētu. Tas noteica vēlmi pretoties okupācijas varai. Partizānu cīņas jau pašā sākumā parādīja, ka tās nebūs frontālās kaujas, nebūs lieli uzbrukumi. Nereti partizāniem pārmet, kur ir no ešeloniem nolaistie vilcienu sastāvi, kur uzvarētās kaujas, kur ieņemtie apriņķa centri.
Partizānu uzdevums bija pēc iespējas intensīvāk neļaut pretiniekam iesakņoties svešā teritorijā. Šis uzdevums tika izpildīts, jo okupācijas režīms šeit nejutās droši līdz pat 20. gadsimta 50. gadu vidum, jo bija cilvēki, kas sabiedrībā bija gatavi parādīt pretestību okupācijas varai.
Šī atmiņa un apziņa izdzīvoja līdz pat Atmodai, cilvēki bija gatavi stāvēt barikādēs, jo atmiņa par cīņu ar okupāciju nebija aizmirsta. To nebija iznīcinājusi padomju propaganda, izsūtīšana un klusēšana, atgriežoties no izsūtījuma.
Tagad tikai no mums ir atkarīgs, vai saglabāsim atmiņu, ka latvieši ir drosmīga tauta un spējīga pastāvēt par sevi. Vai šī atmiņa saglabāsies un kāda tā būs, tas ir atkarīgs no mums pašiem - nepieciešams izzināt vēsturi un pašiem izdarīt secinājumus. Ceru, ka tradīcija 2. martā pulcēties šajā vietā saglabāsies, tas parādīs, ka partizānu gars nav zudis, ka piemiņa tiek saglabāta, tad arī viņi nebūs cīnījušies par velti,” vēsturnieces teiktais lasāms Viļakas novada domes mājaslapā.
