Šāda ironiska tirāde ienāca prātā divu aktuālu notikumu dēļ. Pirmais: jau atkal satori.lv, domāšanu veicinošs medijs, aicināja ziedot rakstu autoru darba apmaksai. Portāla saturs ir atkarīgs no tā, vai ieinteresēti, meistarīgi autori veidos savus rakstus, bet naudas darba apmaksai, arī rakstu tapšanas procesā nepieciešamajai domāšanai, izglītībai, pašizaugsmei nepietiek.
Otrais: filozofs un publicists Kārlis Vērpe kopā Radošo savienību padomes ģenerālsekretāru kopš pagājušā gada bija ķērušies pie nepateicīga darba, lai uzlabotu kultūras un mākslas procesu analīzē iesaistīto cilvēku apmaksas noteikumus.
Kad Kārlis Vērpe mani aicināja piedalīties savā projektā, biju skeptiska.
Piekrītot, ka Latvijas mediju honorāri par komentāriem, recenzijām, esejām, pētījumos balstītiem rakstiem ir ļoti zemi, es, atklāti sakot, neticēju, ka situāciju iespējams mainīt. Tik ļoti pierasts, ka labprāt aicina rakstīt un izteikties, bet sagaida, ka iztika tiek nopelnīta citā veidā un citur. Atlīdzības ir tik nelielas, ka mans jociņš - “pietiks kafijai un zeķbiksēm” vai “jūsu honorārs manu dzīvi neizmainīs” - izmantots, lai mazinātu abu pušu mulsumu sarunā par naudu, sen vairs nav smieklīgs. Mediji nespēj maksāt normālus honorārus daudz biežāk, nekā nevēlas to darīt. Sen pagājis laiks (kāds Latvijā laikam nekad nav bijis, bet nu beidzies arī daudzās citās attīstītajās valstīs), kad esejisti, kultūras un mākslas procesu vērtētāji, kritiķi varēja gūt savam darbam nozīmīgus ienākumus ar svarīgu domu piepildītu publikāciju palīdzību. Tā teicu Kārlim Vērpem projekta idejas apspriešanas laikā. Izrādās, liecina izpētītais, tādu pašu, pašnolieguma pilnu solidaritāti redaktoriem izrāda arī citi.
Tagad, kad ar kolēģes starpniecību manās rokās nonākuši dokumenti (nevarēju būt klāt prezentācijā), kur lasāms projekta rezultātu apkopojums, esmu savas domas mainījusi. Un priecājos par to.
Projekta rezultātos ir ļoti daudz konstruktīvisma. Apkopojuši sev pieejamo kultūras un mākslas procesu tekstu autoru teikto pa esošajām viņu darba apmaksas summām (43 – 70 EUR par recenzijām un viedokļa slejām, 50 – 150 EUR par intervijām un pētniecībā balstītiem rakstiem), abi projekta veidotāji ķērušies pie pārmaiņu veicināšanas. Viņi noskaidrojuši regulāro kultūras procesu aprakstītāju uzskatus par adekvātu savu darba apmaksu, un tapušas labās prakses vadlīnijas.
Tajās nav nekādu pārmērību, dažu kultūras mediju prakses jau tām atbilst.
Rekomendācijas labajai praksei ir īsas: vienoties, ka līdz 2018.gadam kultūras mediji maksās 70 -100 eiro honorāru pirms nodokļiem par 6000 – 8000 zīmes garu tekstu (recenzija, sleja, eseja, viedoklis, komentārs); un 200 – 400 eiro pirms nodokļiem par 12 000 – 25 000 zīmes garu tekstu (pētniecībā balstīts raksts).
Šīs summas projekta autori pamatoti uzskata par kompromisu. Tiek ņemta vērā Kultūras ministrijas un Kultūrkapitāla fonda (KKF) ierobežotās iespējas piešķirt lielāku finansējumu kultūras periodikas saturam.
Dokumentiem pievienoti arī 17 kultūras mediju redaktoru paraksti, liecinot, ka viņi piekrīt labās prakses priekšlikumiem un apņemas kultūras periodikas projektu pieteikumos ieplānot adekvātu atlīdzību autoriem. Saraksts sākas ar “Rīgas Laiku”, tajā ir “Kino Raksti, “Latvijas Architektūra”, arterritory.com un daudzi citi.
Līdzās ir priekšlikums ieplānot 60 000 eiro KKF mērķprogramai, kas veicinātu pētniecībā balstītas publikācijas visās kultūras nozarēs, gada laikā atbalstot vairāk nekā 100 nopietnu tekstu.
Pie izpētītā gribas piebilst vēl dažas idejas. Kad noteikta adekvāta samaksa par kultūras mediju tekstiem, vērts padomāt par to tematiem, saturu, funkcijām, žanru sabalansētību. Pirms pāris gadiem neliels, mani pašas veikts kultūras un mākslas mediju pētījums parādīja, ka kultūras periodikā pietrūkst satura un viedokļu daudzveidības. Ja līdzekļi tiek pieprasīti recenzijām, kritikai, vērts paredzēt nozari bagātinošu struktūru: finansējumu vismaz divām vai trīs recenzijām par katru no 20 jaunām grāmatām, 50 teātra izrādēm, desmit filmām un tā tālāk. Kultūras jomas pārzinātāji spēs noteikt precīzu skaitu. Tāpat būtiski, ja ieplāno ne tikai naudu kā skaitli, bet tiek veicināta arī konkrētu žanru klātbūtne - kultūras un sabiedrības mijiedarbību analizējošas esejas, analītiski raksti. Ir atšķirība starp pētījumiem mākslā un pētniecisko žurnālistiku, kas izvērtē kultūras politiku, kultūras ekonomiku un menedžmentu. Arī pētnieciskajai žurnālistikai, kas analizē kultūras jomas attīstības procesus, nevis konkrētus mākslas faktus, vērts ieplānot līdzekļus.
Kāpēc tas ir svarīgi? Lai domāšanai būtu lielāka vērtība, lai tā tiktu ieraudzīta, attīstīta un izplatīta. Kultūras cilvēku rosinātas diskusijas vajadzīgas tikpat lielā mērā katrai mākslas jomai, kā sabiedrībai kopumā.
Minētais projekts ļoti asi parāda arī pārējo mediju autoru situāciju. Zemā samaksa padara līdzdalību publiskajā domu apmaiņā nestabilu, neizdevīgu un ar laiku arī bezjēdzīgu. Sākumā no šīs sarunas uzturētāju viedokļa, vēlāk arī tās uztvērēju un auditorijas skatījumā.
Spriežot par to visu, reizēm skaļāk dzirdama tā auditorijas daļa, kas pieprasa visaugstāko kvalitāti, bet vēl skaļāk paģēr, ka lasāmvielai jābūt par brīvu. Savukārt apmaksas vērtējumā nereti dominē konveijera lentei līdzīgā taisnprātība, ka kultūras, domāšanas, zinātnes jomā ieguldītajam jānāk atpakaļ kā tūlīt kabatās sataustāmam labumam, tā jebkuru vērtību pārvēršot naudā. Tas nav iespējams, tāds uzskats drīzāk veicina nesaprašanos dažādu jomu pārstāvju vidū. Bet kultūras un mākslas attīstība ir tikpat atbalstāma kā vēsturisku vērtību saglabāšana, izzūdošu augu un dzīvnieku sugu vai citu iznīcības riskam pakļautu jomu sargāšana.
Naudas trūkumam un lētumam kā atskaites punkta rezultāts ir stagnācija ideju apmaiņā un diskusijas satura daudzveidībā. Ja publiska domu mutuļošana ir bremzēta, tad lēmumus pieņemt ir ļoti grūti, tos atliek. Rīcība nenotiek vai kāds rīkojas, neprasot neviena cita domas, nedomājot. Kas par to liecina? Paskatieties apkārt, meklējot skaidrojumus nozīmīgiem procesiem, atbildes uz patiešām svarīgiem jautājumiem.
Piemēram, joprojām aktuālā un joprojām pietiekami lielā neizpratne par Trampa uzvaras iemesliem ASV (un ne tikai par to), starptautiski izmantoto avīžu komentāru lietojums vietējo ekspertu skaidrojumu plānumā lieliski ilustrē gadu desmitiem Latvijā piekopto sociālo un humanitāro zinātņu nonicināšanu politikas lēmumos, izglītības menedžmentā, mediju saturā. Tie paši žurnālisti, kuri skaļi atkārto politiķiem izdevīgos un no politiķu mutes nākušos neargumentētos lozungus par šo zinātņu bezvērtīgumu, ik dienas meklē notikumu un procesu skaidrojumu, vērtību maiņas cēloņus, pētījumu datus un kontekstu, partiju reitingus un aktualitāšu jēgu, zvanot sociologiem, politologiem, kultūras pētniekiem, tiesību jomu pārzinātājiem, vēsturniekiem, teologiem, režisoriem, literatūras, teātra, dejas un citās jomās zinošajiem. Svaigas, dziļas domas tiek kāri tvertas. Par tām runā, jo tās veicina domu apmaiņu un domāšanu. Arī domāšanā balstītu rīcību. Attīstību.
Abas sākumā minētās kultūras mediju iniciatīvas skaidri pasaka, ka domāšanai ir vērtība. Tas ir svarīgs pavērsiens.
