Pašvaldību pārstāvju nesenās reakcijas uz mediju informāciju un aktīvu iedzīvotāju teikto izskatās pēc nopietnas cīņas pret žurnālistiem un pret vārda brīvību. Vienīgais iemesls, lai gadījumu atstāstītu detalizēti, ir iespēja parādīt, ka aiz pienākuma informēt iedzīvotājus un šim pienākumam tērēt nodokļu maksātāju naudu īstenībā slēpjas pastāvīga un labi organizēta vēlme kontrolēt jebkādu informāciju par pašvaldību darbību. Vai to var mainīt?
Mēs jūs sodīsim par “teroru”!
Spilgtākais vietējai drāmai, kura nu jau tuvojas miniseriāla apjomam, līdzīgs ir nesenais stāstiņš par “Bez tabu” sižetu. Tā būtība ir iedzīvotāju vēlme padarīt drošāku ceļu, kas atrodas uz robežas starp Garkalnes un Ādažu novadiem. Gadiem ilgi šo jautājumu nav izdevies atrisināt, tāpēc kāds iedzīvotājs saucis palīgā televīzijas raidījumu. Artūra Špaka sižets kopumā ir optimistisks, jo pašvaldības izteikušas apņemšanos kopīgiem spēkiem un, sadalot izdevumus, tumšo un bīstamo ceļa posmu sakārtot.
Bet televīzija ir nokaitinājusi. Trīs dienas pēc sižeta publikācijas Garkalnes domes vadītājs Mārtiņš Gunārs Bauze-Krastiņš “Garkalnes Ziņu” video izlaidumā (pieminētā informācija skatāma no 2:20) iedzīvotāju vēršanos pie “Bez tabu” nosauc par nodarbošanos “ar teroru” (video no 4:04). Vēl trakāk - atzinis, ka bija jau plānots celiņu izveidot, tagad to nedarīs, jo “atvainojiet, ja jūs tā esat izdarījuši (vērsušies pie televīzijas – aut. piez.), visticamāk, tuvākajā laikā šī celiņa nebūs” (video no 5:01).
Teiktais izskatās kā sods par sadarbību ar neatkarīgu mediju, sods par iedzīvotāju aktivitāti.
Vērsāties pie žurnālistiem un, lūk, neko nepanāksiet! Mēs jums parādīsim! Ja vien teiktais nenāktu no ievēlētas amatpersonas mutes, varētu atcerēties vēsturiskos romānos lasīto, kā bargais kungs lika nepaklausīgos publiski nopērt vai ieslēgt siekstā.
Veidojot nākamo sižetu un cenšoties iegūt skaidrojumu par šādu lēmumu, 30.novembrī žurnālists Artūrs Špaks vēlreiz devās uz Garkalni, lai uzrunātu domes priekšsēdētāju. Atbildes neizdevās iegūt, viņš tika nedaudz pagrūstīts ar Bauzes-Krastiņa auto durvīm un "Facebook" ekspress ziņā, kas ievietota novada profilā, uzzināja, ka uzdod muļķīgus jautājumus un nerīkojas ētiski, ja nepagaida, ja iepriekš nesūta jautājumus.
Domes vadītājs sākumā velta pārmetumus žurnālistam un kaunina par viņa uzvedību, tomēr video uzrunas noslēgumā cenšas atvainoties, ka “tā gadījās”.
Jā, nav jau pirmā reize, ka nepatīkama informācija vai uzvedība tiek uzskatīta par “neētisku”, jo ētiski ir paklausīgi žurnālisti, nevis tie, kas neatlaidīgi uzdod savus jautājumus. Profesionālo ētiku pārkāpj un izpratni par mediju uzdevumiem kropļo nevis tie, kas pašvaldībās prasa informāciju, bet tās slēpēji un maksas sižetu pasūtītāji.
“Bez tabu” nākamais sižets, protams, sekos. Vai būs jauns sods arī no domes vadītāja puses?
Pārpratums par vēlmi apklusināt?
Līdzīga varas demonstrēšana ar mērķi filtrēt izteiksmes brīvību gadījās Rīgas domes pasākumā, vēlme sniegt pašvaldības interesēm neatbilstošu informāciju “Panorāmas” sižetā nosaukta par “formātam” neatbilstošu. Runa ir par režisores Kristas Burānes uzstāšanos iedzīvotāju forumā “Rīga dimd, iedzīvotāju runā, domā dara!”. Domes vadītājs Nils Ušakos sabiedriskajā televīzijā runāt par to atsakās, bet vēlāk piekrīt, ka kritiskus izteikumus pašvaldībai nevajadzētu ierobežot. Viss beidzas ar to, ka par forumu medijos mēs uzzinām gandrīz tikai kontekstā par šo incidentu. Režisorei uzrunāt tā dalībniekus atļauj, bet žurnālisti ilgi skaidro, kas notika, kamēr Rīgas domes pārstāvju versijas un Kristas Burānes teiktas par notikušo atšķiras.
Mediju kritisks skats no pašvaldību puses tiek uztverts tikai kā kaut kas bīstams, kaut kāds kaitīgs “negatīvisms”.
Šis vārds nereti parādās sarunās ar pašvaldību darbiniekiem, tas pieminēts arī Rīgas domes forumam veltītajā sižetā. Lai gan vietējās varas darbības vērtējums ietver gan ierosinājumus (kā “Bez tabu” sižetā), gan informāciju no avotiem, ko pašvaldība, iespējams, nezina, neuzrunā, neuztver par būtiskiem vai piemērotiem (kā Kristas Burānes gadījumā), tas nozīmē arī citu cilvēku skatījuma uzklausīšanu, rēķināšanos ar dažādiem uzskatiem par vietējiem svarīgiem lēmumiem.
Šajos piemēros ieraugāma Latvijā svarīga problēma – mums nepietiek neatkarīgi veidotas, daudzpusīgas informācijas par vietējo varu darbību. Ja pašvaldības dominē informēšanā par sevi, gan veidojot savus, gan apmaksājot informāciju par sevi (kā Rīgas dome), un atbalstos, labi apmaksātus slavinātājus (piemēram, Elbakjana filma par Ušakovu), tad kritiska, pastāvīga, konstruktīva vietējo varu darba analīze ir apgrūtināta.
Neatkarīgi vietējie mediji ir novājināti nelīdzvērtīgā konkurencē, plašāku uzmanību izpelnās tikai ļoti spilgti notikumi, iedzīvotāju sūdzības, lielāki vai mazāki skandāli, dabas katastrofas.
Ja neatkarīgu vietējo mediju nav vai to darbs ir ierobežots, tad iedzīvotājiem ir sarežģīti sekot pašvaldībā notiekošajam, orientēties dažādos lēmumos, to motivācijā. Aiz nelieliem vai lieliem skandāliem, retām kriminālziņām pazūd arī labais, kas notiek pašvaldībās. Informācija par to darbu ir fragmentāra, vienpusīga, reti, kad pieejami analītiski un ilgāka laika kontekstā balstīti raksti vai sižeti. Lokālas un reģionālas kvalitatīvas informācijas trūkums ir acīmredzams, tas ietekmē Latvijas auditorijai pieejamā satura plurālismu.
Pašvaldību apmaksātās informācijas ietekmi varētu samazināt nacionālie mediji, jo sarunas par to, ko kurš teica, kā izturējās, ar laiku kļūst diezgan bezjēdzīgas. Bet Latvijā lokālā informācija, pat nozīmīga, ar retiem izņēmumiem, maz saista lielo mediju uzmanību. Šo situāciju varētu mainīt ar Mediju fonda prioritātēm, aicinot medijus iesniegt projektus, kas veltīti pašvaldību un reģionālo jautājumu risināšanai.
Bet labus pašvaldību darbus un vadītājus apkaunojošie “komunikācijas” skandāliņi varētu būt labs iemesls beidzot Seaimas Valsts pārvaldes un pašvaldību lietu komisijas darba grupai par pašvaldības izdevumiem pieņemt lēmumus par vietējo izdevumu satura padarīšanu atbilstoši pašvaldības pienākumiem informēt, nevis sevi slavināt un aizvietot medijus. Tā vietā, ilgstoši spriežot par informatīvo lapu iznākšanas biežumu, iztērēts jau daudzu sēžu laiks.
