Aņa un Ksjuša kārto pilsonības eksāmenu: Gaidīšana

Mums, Ksenijai un Annai, apstākļu sakritības dēļ savos divdesmit ar astīti ir nepilsoņu pases. Jau stāstījām par iemesliem, kuri mūs motivē iegūt pilsonību, un par to, kā iesniedzām dokumentus, vēl nezinot, kur var "aplauzties", kā arī par gatavošanos eksāmeniem  un  eksāmenu kārtošanu. Mēs zinām, ka jūs ilgi gaidījāt šo blogu. Mēs arī –  tāpēc gaidījām svinīgo uzņemšanas pilsonībā ceremoniju.

Ksenija gaidīja līdz 26.aprīlim – tieši 90 dienas

Pēc veiksmīgas eksāmena nokārtošanas iestājas klusums. Vēstuli no Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) saņēmu pēc divarpus mēnešiem. Tajā man tika pavēstīts, ka valsts iestādes nav konstatējušas nekādus šķēršļus tam, lai es kļūtu par Latvijas pilsoni. Un tiku uzaicināta uz svinīgo ceremoniju mēneša beigās, 26. aprīlī.

Kamēr pilsonības pretendents turpina dzīvot savu dzīvi, piemēram, dzer bumbieru alu Krakovas alusdarītavā vai iepazīst visu Krievijas kūrorta dzīves absurdumu un lieliskumu, 15 valsts iestādes pārbauda viņa "tīrību".  PMLP pārstāve Santa Jonāte man atsūtīja to iestāžu sarakstu, kurām viņas pārstāvētā iestāde pieprasa informāciju.

  1.  Ārlietu ministrijas Konsulārais departaments – informāciju pieprasa, ja pretendents ir ārzemnieks.
  2. Drošības policija.
  3. Valsts ieņēmumu dienesta Finanšu policija.
  4. Iekšlietu ministrijas informācijas centrs.
  5. Ieslodzījuma vietu pārvalde.
  6. Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB).
  7. Militārās izlūkošanas un drošības dienests.
  8. Valsts ieņēmumu dienesta Muitas policijas pārvalde.
  9. Militārā policija.
  10. Satversmes aizsardzības birojs.
  11. Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs – informāciju nepieprasa, ja pretendents 1990.gada 4.maijā bijis nepilngadīgs vai dzimis pēc šī datuma.
  12. Tieslietu ministrijas Uzturlīdzekļu garantiju fonda administrācija – informāciju nepieprasa, ja pretendentam nav bērnu.
  13. Valsts ieņēmumu dienests.
  14. Valsts policija.
  15. Valsts robežsardze – informāciju pieprasa tikai tad, ja pretendents uz pilsonību ir deklarēts/dzīvo pierobežas joslā.

Vēlos piebilst – nedaudz žēl, ka šim sarakstam nav brīvas piekļuves (lai gan tagad jau ir), jo tas, manuprāt, ir ļoti noderīgs. Ja kaut viena no šīm iestādēm ir pazīstama ne tikai pēc nostāstiem un atmiņas par to liek nosvīst, tad labāk tikt par to skaidrībā pirms naturalizācijas procesa sākuma, nevis pēc tā apturēšanas.

Kā var saprast no šīs plašās pārbaudes, Latvija ļoti nopietni izturas pret katru jauno pilsoni. Pēc Jonātes teiktā, ideālā gadījumā pārbaudi var veikt mēneša laikā. Ja pārbaude ir ieilgusi, tas nozīmē, ka bijušas kaut kādas neskaidrības.

Manā gadījumā aizkavēšanās iemesls bija manu vecāku pilsonība – viņi apprecējās, vēl būdami PSRS pilsoņi, bet kļuva par vecākiem, kad viņiem bija Latvijas un Ukrainas pases. Laimīgā kārtā viss bija kārtībā, un es ar tīru sirdsapziņu un tīru dzīves vēsturi devos uz ceremoniju.

Protams, PMLP var pieprasīt informāciju arī citām valsts iestādēm, taču parasti tas notiek, pretendentam uz pilsonību par to nezinot. Pārbaudei nepieciešami vidēji četri līdz seši mēneši, taču tā var ilgt arī gadu. Visilgāk jāgaida ārvalstu pilsoņiem, ja ir nepieciešamība atteikties no iepriekšējās pilsonības un ar to saistīto procesu dēļ, pavēstīja Jonāte.

Vēl jo vairāk, pat ja pārbaude notikusi bez īpašām problēmām, tas vēl nenozīmē, ka jau pēc mēneša pēc eksāmena nokārtošanas pretendents varēs dot svinīgo solījumu par uzticību Latvijai. Lai ceremonija būtu vēl masveidīgāka un ērtāka no laika plānošanas viedokļa, PMLP cenšas vienam pasākumam savākt apmēram 70 cilvēku. Arī pilsonības piešķiršanas brīdis var pienākt vēlāk, ja pretendents atbildes gaidīšanas laikā vai pirms ceremonijas ticis administratīvi sodīts, bet nav samaksājis sodu.

Visu mūžu biju pārliecināta, ka, parakstot solījumu par uzticību Latvijai, nepilsonis tūlīt saņem jauno pasi. Varbūt ne ar tādu patosu kā tas bija Mihailam Barišņikovam, taču gribējās redzēt kaut vai budžeta variantu šiem uzticības valstij un patriotisma svētkiem. Tā kā par ceremoniju mēs pastāstīsim atsevišķā blogā, tad pateikšu vienu – arī pase būs jāgaida.

Kad visi solījumi parakstīti, PMLP gatavo Ministru kabineta rīkojuma projektu. Tieši ēkā Brīvības ielā 36 reizi vairākos mēnešos tiek pieņemts galīgais lēmums par uzņemšanu pilsonībā. Mani un vēl kādus četrdesmit cilvēkus uzņēma pilsonībā jūnija sākumā. Pēc pāris dienām katram pienāca vēstule, kurā bija norādīts datums, pēc kura oficiāli stājas spēkā valdības lēmums – divdesmit un kaut kāds jūnijs. Jā, jā, pagaidiet vēl mazliet! Tomēr īpaši nepacietīgajiem ir “sētas durvis”, bet par to es pastāstīšu vēlāk.

Droši vien tā ir visa procesa pati mokošākā daļa – gaidīšana. Līdz Maskavai var aizlidot pusotrā stundā jeb laikā, kādu ilgst “Troņu spēles” viena sērija. Deklarēties valsts pakalpojumu vietnē var pāris minūtēs. Tādos laikos ir dīvaini gaidīt vairākus mēnešus, kamēr kāds desmits iestāžu apmainīsies ar elektroniskajām vēstulēm.

Anna gaidīja līdz 28.jūnijam – apmēram 110 dienas

Kamēr es – personīgu iemeslu dēļ – gaidīju ceremoniju ilgāk nekā Ksenija, nolēmu parunāt ar trim citiem bijušajiem vai joprojām esošajiem nepilsoņiem. Viņi visi ir no manu paziņu loka, tāpēc raksts nepretendē uz Latvijas krievvalodīgās jaunatnes portreta izveidi.

  • Aļina, nokārtojusi pilsonības eksāmenu pirms vairākiem gadiem

“Es neiešu balsot par “krievu” mēru vai ne par “krievu” mēru – es iešu balsot par to, kurš man dos veloceliņus! Bet neviens no viņiem man nedod veloceliņus…”

“Es pajautāju [vēl pirms ceremonijas] – vai es varu atteikties no pilsonības, jo mani plosīja nemierpilnas šaubas. Man teica – bez problēmām, nekādas kriminālās vai finansiālās atbildības.”

“Kad iznācu ārā pēc ceremonijas, raudāju. (..) Tāpēc, ka pašreizējā pilsonības saņemšanas procedūra neizraisītu tādas emocijas, ja es būtu pārcēlusies uz šejieni dzīvot. Bet es šeit esmu nodzīvojusi trīsdesmit gadu. Tobrīd – 27 gadus. Valstī, kurā esmu ieguvusi izglītību, kurā es maksāju un esmu maksājusi nodokļus. Un, lūk, man jādod solījums. Man tas bija pazemojoši – kaut kādā mērā…”

“Es labprāt kontaktējos ar valodas nesējiem, jo saprotu, ka man tas ir svarīgi – man patīk valoda un esmu pieradusi tajā runāt. Man nepatīk, ja sāku to aizmirst, tāpēc lasu rakstus, grāmatas. Lai “neierūsē”.”

“Varbūt tas ir kaut kāds infantilisms, taču diemžēl “pa lielam” [no manas balss] nekas nemainīsies. (..) Bet es nevaru iedomāties, par ko balsot, [balsot Aļina devās, lai zaudētu “pilsoņa nevainību”]. Jo atkal kaut ko sola pensionāriem un jaunajām ģimenēm. Bet es, piemēram, neesmu ne pensionārs, ne jaunā ģimene.”

  • Aleksandrs, nepilsonis

“Man ir tāda izjūta, ka nākamajos trīs gados es tomēr nokārtošu pilsonības eksāmenu.”

“Nepilsonības pluss ir iespēja bez vīzas iebraukt Krievijā, bet es bieži braucu uz Pēterburgu. (..) Man vispār ilgu laiku bija vienkārši interesanti paskatīties – cik ilgi es noturēšos kā nepilsonis”.

“Praktiskie mērķi ir vispirms, simboliskie – pēc tam… Pilsonība dod iespējas strādāt Eiropā, ko es nevaru, bet perspektīvā gribētu. (..) Pabūt Lielbritānijā gribas, un vienkāršāk ir nokārtot pilsonības eksāmenu nekā iegūt vīzu. (..) Taču ir arī psiholoģiskais moments – gribas izjust sevi kā pilsoni. (..) Piedalīšanās vēlēšanās arī ietilpst šajā kompleksā. Man ir interesanti, kā pilsonība ietekmēs manu psiholoģiju.”

”Es droši vien esmu viens no visintegrētākajiem nepilsoņiem starp tiem, kurus es pazīstu. Man visu laiku nāk prātā doma par to, ka jāiemācās latviešu valoda pietiekamā līmenī, jo es tajā nevaru pavisam brīvi sazināties, un par to man ir liels kauns.”

”Man šķiet, ir jābūt kaut kādai izlēmībai, lai dotu cilvēkiem [pēc PSRS sabrukuma] pilsonību. Ar ko tas būtu beidzies, ir vēstures jautājums, taču pašreizējais iznākums – tā ir ļoti dziļa plaisa. (..) Es tiešam negribētu veikt šādus eksperimentus ar saviem bērniem.”

”Ja es ieraudzītu tādu politisko spēku, kuram teiktu jā, tajā pašā dienā ietu kārtot pilsonības papīrus. Taču es nesaprotu, par ko tagad balsot.”

  • Vitaļiks, gaida pilsoņa pasi

“Es nekad neesmu bijis šīs sabiedrības daļa, un gāju [kārtot] pilsonību, lai man būtu izbraukšanas biļete.”

“Pirmo reizi kārtoju kaut kad 2009. gadā. Īpaši negatavojos. Biju vēl jauns. Vienkārši atnācu, nokārtoju mutisko daļu, bet rakstiskajā izkritu.” 

”Iemesls ir saņemt biļeti izbraukšanai no valsts, un šoreiz es sagatavojos. Nokārtoju pirmajā reizē. (..) Uz Lielbritāniju tu nevari atbraukt bez pilsoņa pases. Bet es gribu uz turieni pārcelties, jo tur ir mans draugs.”

”Es nekad neesmu izjutis šo vietu kā savas mājas, varbūt tāpēc, ka esmu pirmais no savas ģimenes, kurš [šeit] ir dzimis. Kopumā man šeit neomulīgi.”

“Pret vietējiem mana attieksme ir pozitīva, īpaši pret jaunatni. Jo latviešu jaunieši, ar kuriem es saskaros, principā ir bez aizspriedumiem un man ar viņiem ir komfortabli.”

“Es uzskatu, ka tas ir nelietīgs likums, kā teica viens mans pasniedzējs universitātē. (..) Tu piedzimsti valstī un saņem kaut kādu dīvainu statusu – tu tai nepiederi. Un jau no paša sākuma, no dzimšanas, no tās attālinies. Tas ir, jūties kā ārzemnieks valstī, kurā esi dzimis.

“Ja vara jau no paša sākuma tā sadala sabiedrību, tad nevar runāt par demokrātiju arī turpmāk. Jo viņiem joprojām ir tāda problēma [ar nepilsoņiem], kuru viņi nav atrisinājuši.”

 

* * *

Izjūta, kā ir būt ārzemniekam valstī, man ir pazīstama, bet piederības izjūta – arī. Mans – Annas Štefanes – gaidīšanas process līdzinājās kāpumiem un kritumiem. Lai gan, godīgi sakot, mana attieksme pret to nebija vērtējoša.

Brīžiem man šķita, ka esmu piederīga daudziem procesiem valstī. Reizēm otrādi – radās izjūta, ka esmu kosmopolīte. Ka man nav māju, jo visa pasaule ir manas mājas.

Reizēm es jutos kā mūžīgā klaidone, bez piederības. Klaidonis klauvē pie cilvēku mājokļu durvīm, stāsta stāstus, saņem maizes gabalu, iet tālāk. Nu, ko, agrāk klaidonim bija diezgan liela nozīme kultūrā.

Bet dažkārt man gribas būt klaidonei – vēlos pārvarēt savu nepiederību ne pie kā. Piemēram, izturēties pret šo izjūtu mierīgāk. Vai arī izjust piederību. Bet varbūt saprast, ka tas viss vispār netiek būvēts uz gaismas un ēnas spēles.

Mēs ļoti gribējām dot solījumu kopā. Taču apstākļu sakritības dēļ mums tas neizdevās. Toties katra no mums bija savā ceremonijā (lai arī ar divu mēnešu starpību), un tās izrādījās nedaudz atšķirīgas. Par tām mēs pastāstīsim mūsu nākamajā blogā.

4 komentāri
Modris Draba
Iespējams, ka šīs procedūras kārtošanā tomēr ir pārāk daudz birokrātijas.
Anonīms lietotājs 17890
p_eteris gadījumā nav tas paša sastaptais krievs, kuram ir nenormālas pretenzijas pret itin visu? :)))
p_eteris
Es vēl neesmu sastapis nevienu krievu, kuram nebūtu kādas pretenzijas , kritika par kaut ko!!!!
Anonīms lietotājs 18279
Vai tu savā komentārā nesaskati ironiju?
Pievienot komentāru
Jaunākie
Populārākie
Interesanti