Aprīļa sākumā Filipīnu prezidents Rodrigo Duterte paziņoja, ka nosūtīs karaspēku uz vairākām Filipīnām oficiāli piederošām salām Dienvidķīnas jūrā. Bet nākammēnes Japāna plāno sūtīt savu lielāko karakuģi uz reģionu, kur tas iesaistīsies ASV un Indijas kopīgajās karaflotes mācībās. Šie lēmumi izaicina Ķīnas intereses Dienvidķīnas jūrā, ko tā uzskata par savu tiešās ietekmes sfēru. Kāpēc Dienvidķīnas jūras valstis aktīvi tiecas pēc savas daļas no "salu pīrāga" un kāpēc reģionā notiek militāri manevri?
Par "Status Quo"
Aiga Goša ir lsm.lv un jauno politikas pētnieku kopprojekta - rubrikas - "Status Quo" autore. Rubrikā tiek analizētas starptautiskās politikas aktualitātes no Latīņamerikas līdz Tālajiem Austrumiem. "Status Quo" latīņu valodā nozīmē "pašreizējais lietu stāvoklis". Tāds ir arī rubrikas mērķis - informēt par ziņu virsrakstos nepateikto, piedāvāt kontekstu un rādīt kā notikumi pasaulē atbalsojas arī Latvijā.
Teritoriālie konflikti un enerģijas resursi
Dienvidķīnas jūras reģiona politiskā situācija nevar tikt skatīta bez reģionālās lielvaras – Ķīnas. Par šīs valsts aktīvu iesaistīšanos reģionā var uzskatīt pirmo Ķīnas un Vjetnamas militāro sadursmi 1974. gadā, kad Ķīna pieprasīja kontroli pār Paraselu salām. Tāpat tā pretendē uz lielāko daļu no Dienvidķīnas jūras, ko atspoguļo "Deviņu punktu līnija" 1947. gadā izdotajā kartē. To gan nesen papildināja vēl viena robežlīnija uz austrumiem no Taivānas. Šīs līnijas dēļ Ķīna uzskata, ka divas lielākās salu grupas – Paraselu un Spratlija – ietilpst tās teritorijā, pamatojoties uz vēsturisku klātbūtni gadsimtu garumā.
Avots: UNCLOS and CIA
Teritoriālas pretenzijas uz Paraselu salām izsaka arī Vjetnama un Taivāna, bet uz Spratlija salām – Vjetnama, Taivāna, Filipīnas un Malaizija.
Šie teritoriālie strīdi ir saistīti ar naftas atradnēm, kuras atrodas Vjetnamas, Malaizijas un Filipīnu Ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā (EEZ) -
kas ir īpaša teritoriāla zona 200 jūras jūdžu ietvaros, kura piešķir valstij juridiskas tiesības pētīt un izmantot dabas resursus.
Konfliktos iesaistītās puses ir ieinteresētas nodibināt savu EEZ ar tai pienākošajām teritoriālajām tiesībām, kas dotu iespēju izmantot šos un citus vēl neatklātos resursus. Ķīnai ir īpaši nepieciešama droša enerģijas resursu piegāde ekonomiskās izaugsmes nodrošināšanai.
Neskatoties uz pastāvošajiem teritoriālajiem konfliktiem, Ķīnas un tās kaimiņvalstu interesēs ir izvairīties no konfliktiem reģionālā mērogā, kuri apdraudētu valstu ekonomisko attīstību. Drošība ir vitāli svarīga Dienvidķīnas jūrā, jo reģions ir daļa no Indijas-Klusā okeāna jūras tirdzniecības ceļa, kurš nodrošina vairāk nekā pusi no pasaules jūras tirdzniecības apjoma.
Lai uzturētu stabilitāti reģionā, Ķīna cenšas finansēt dažādus jūras sadarbības projektus Dienvidaustrumāzijas Nāciju asociācijas (ASEAN) ietvaros.
2002. gadā Ķīna un ASEAN parakstīja rīcības kodeksu, kas aicina valstis meklēt sadarbības iespējas un atturēties no militārā spēka izmantošanas Dienvidķīnas jūrā. Taču starptautisku forumu un pārrunu efektivitāte, ja galējais risinājums neatbilst Ķīnas interesēm, ir ļoti apšaubāma. Piemēram, 2013. gadā Filipīnas vērsās starptautiskajā šķīrējtiesā Hāgā, lai apstrīdētu Ķīnas izteiktās tiesības "Deviņu punktu līnijas" ietvaros un noteiktu EEZ ap Filipīnu ieņemtajām salām Dienvidķīnas jūrā.
Pagājušogad šķīrējtiesa nolēma par labu Filipīnām, nosakot, ka Ķīnas izteiktajām vēsturiskajām tiesībām uz reģionu nav juridiska pamatojuma.
Tomēr Ķīnas valdība ir atteikusies piedalīties tiesas procesā un neatzīst tiesas nolēmumu. Ķīnas politiku teritoriālajos konfliktos uzskatāmi raksturo tā sauktā "salami griešanas" stratēģija – Ķīna veic manevrus reģionā, kas nenoved gluži līdz kara stāvoklim, bet pakāpeniski maina situāciju par labu Ķīnas interesēm.
Ķīna pārņem kontroli pār salām, izmantojot secīgus okupācijas soļus – vispirms iesaistās zvejnieku kuģi, tad krasta apsardze, un visbeidzot tiek būvēti lidlauki un iesaistīta karaflote.
ASV loma Dienvidķīnas jūras reģionā
Spriedzi reģionā rada ne tikai Ķīnas varas pieaugums un tās militārie manevri, bet arī ASV kā ārpus reģiona esošas lielvaras iesaistīšanās. Vašingtonai ir ievērojamas ekonomiskas intereses reģionā. Ikgadējais tirdzniecības apjoms caur Dienvidķīnas jūru ir vairāk nekā 5 miljardu ASV dolāru apmērā, no kuriem ASV tirdzniecībai pieskaitāmi 1,2 miljardi. Turklāt ASV enerģētikas gigants "Exxon Mobil" ir noslēdzis līgumu ar valsts uzņēmumu "PetroVietnam", lai attīstītu lielāko Vjetnamas enerģijas ražošanas projektu ar dabas gāzes palīdzību. Tās atradnes atrodas Vjetnamas EEZ, kura ietilpst iepriekš minētajā Ķīnas Deviņu punktu līnijā. Šī iemesla dēļ liela mēroga konflikts Dienvidķīnas jūrā atbalsosies arī uz ASV ekonomiskajām interesēm reģionā.
Lai gan ASV nav izteikusi atbalstu konkrētai teritoriālajos konfliktos iesaistītai pusei, tā ir sūtījusi karafloti un aviāciju apstrīdēto salu tuvumā.
ASV ir ievērojama zemes, gaisa un jūras militāro spēku klātbūtne Āzijas – Klusā okeāna valstīs.
Lielākie militārie spēki ir izvietoti Dienvidkorejā un Japānā, kurām kopā ar Filipīnām ir ar ASV noslēgti divpusēji drošības līgumi.
Avots: CSIS: Asia Maritime Transparency Initiative (2014)
Dienvidķīnas jūras valstis ir ieinteresētas izmantot ASV militāro atbalstu, lai ne tikai attīstītu savas militārās spējas, bet lai atbildētu Ķīnas ietekmes pieaugumam. Šāda valstu bruņošanās un ASV iesaiste reģionā palielina Ķīnas nedrošības sajūtu. Kopš 2000. gada ir notikušas vairākas nelielas ASV un Ķīnas karaflotes un aviācijas sadursmes, kuras vairākumā gadījumu bija saistītas ar ASV izlūkošanas aktivitātēm un pašreiz nerada pamatu uztraukumam par nopietnu militāru konfliktu. Lai novērstu šādu risku, abas valstis pirms trim gadiem parakstīja saprašanās memorandu, kurš regulē uzvedības noteikumus gaisa un jūras spēku sadursmju gadījumos.
Progress Dienvidķīnas jūras teritoriālajos konfliktos tuvākajā nākotnē nav sagaidāms un būs lielā mērā atkarīgs no Ķīnas politiskās stratēģijas, kas pēdējos gados nav mainījusies. ASV klātbūtne reģionā, kā arī ASV un Taivānas attiecību līgums (1979. g.), kurš paredz ASV militāru palīdzību Taivānai uzbrukuma gadījumā, vēl vairāk izslēdz kompromisa iespēju.
Tikai militārs konflikts starp Ķīnu un Taivānu, kura, pēc Ķīnas uzskatiem, ir daļa no tās teritoriālās suverenitātes, nacionālas identitātes un cieši saistīta ar Ķīnas Komunistiskās partijas leģitimitāti, varētu izpausties reģionālā mērogā. Taču gan Ķīna, gan ASV, gan arī pārējās reģiona valstis ir ieinteresētas uzturēt stabilitāti un drošību – galvenos priekšnoteikumus ekonomiskai attīstībai.
